— Nu skaidrs! — Laura kļuva domīga un apvija rokas ap ceļgaliem. — Viņi zina, ka tikai es varu iziet pa burvju vārtiem, un tāpēc mēģina mani izslēgt no spēles.
Kēvins sarauca pieri. — Bet tu taču teici, ka viņi tev neko nedrīkst nodarīt, iekams vēl pa īstam neesi attīstījusi tās savas spējas!
— Nūjā. Bet viņi var pavēlēt saviem rokaspuišiem, lai tie ķeras pie lietas! Turklāt es ik dienas kaut ko iemācos, tā ka nu jau esmu kļuvusi gandrīz vai par pilnvērtīgu sargātāju!
— Es arī esmu cieši pārliecināts, ka tumsas piekritējiem nospļauties par tādu aizliegumu, kad sākas spēle uz augstām likmēm, — Lūkass iejaucās. — Viņus nekas nebaida.
Kēvins pavērās Laurā ar neslēptām bažām. — Bet... tas viss taču ir vājprātīgi bīstami, vai ne? Vajag, lai kāds tevi pieskata!
— Es pati varu sevi pieskatīt! — meitene attrauca. — Un beigu beigās ir vēl citi sargātāji. Ne tikai Rāvenšteinas pilī, bet it visur.
Likās, ka Lauras iebildums Kēvinu nekādi nav nomierinājis.
— Bet vismaz savai pamātei tu varētu...
— Nemūžam! — Laura asi iekliedzās un cieši paskatījās zēnā.
— Neaizmirsti, ko tu apsolīji: ne vārda Sajellai, nekādā gadījumā! Un tavam tēvocim arī ne, skaidrs?
— Būs jau labi. — Kēvins, pēkšņi satrūcies, nolaida skatienu.
— Es neko neizstāstīšu tālāk, vari neraizēties. Un tomēr: ja tā turpināsies, tad agrāk vai vēlāk tu attapsies Sarkanā Krusta klīnikā.
Lauras sejas vaibsti atslāba. īgni vērdamās sev taisni priekšā, viņa neizpratnē papurināja galvu. — Tāda zoss! — viņa novaidējās un ar plaukstu piesita pierei. — Tāds stulbums ir neatkārtojams!
Zēni neizpratnē saskatījās. — Kas noticis, Laura? — Lūkass gribēja zināt. — Kas tev uznāca?
— Un tu vēl jautā! Es tagad zinu, kur atrast to veco vīru — un esmu sasodīti noskaitusies, ka neiedomājos to jau iepriekš!
Lūkass sarauca pieri.
Laura ilgi viņu nemocīja. — Vai ir iespējams uzlauzt slimnīcas serveri? — viņa vaicāja.
— Slimnīcas serveri? — zēns uz kādu brīdi likās apjucis, bet tad viņa sejā atmirdzēja sapratne. — Skaidrs! Tad tu domā...?
— Jā, tieši to! Mēs zinām, kad aklo vīru ievietoja Sarkanā Krusta slimnīcā. Turklāt viņam bija lauzta roka un varbūt ari kādi iekšēji savainojumi. Slimnīca nav pārāk liela. Tādēļ ar to vajadzētu būt gana, lai noskaidrotu, kā viņu sauc, — vai varbūt tev tā ir problēma?
— Nedomāju vis, — Lūkass atteica un lepni pasmaidīja.
6. nodaļa VIENTUĻĀ ABATIJA
arkanā Krusta slimnīca atradās ārpus Hinter-turas nelielā ielejā, kurai cauri līču loču vijās strautiņš. Strauji lekosais ūdens nebija sasalis, mundrās čalas bija dzirdamas jau pa gabalu. Tieši slimnīcas priekšā atradās autobusa pietura, tā ka draugi līdz turienei tika bez pūlēm.
Marķējums pļaviņā blakus slimnīcai liecināja, ka tā tiek izmantota par helikopteru nolaišanās laukumu. Ātrā palīdzība ar mirgojošām zilām bākugunīm uzbrauca uz pacēluma, kas veda uz uzņemšanas nodaļu, un, riepām nokaucot, apstājās pie ieejas durvīm.
Reģistratūras māsa bija ļoti laipna. Uz plāksnītes, kas krūšu augstumā bija piesprausta pie viņas baltā virsvalka, bija rakstīts viņas vārds. Māsa Klaudija smaidīdama paskatījās jaunajos viesos, kas mīņājās pie apmeklētāju letes. — Kā varu jums palīdzēt?
Cik forši, ka Lūkass tik ātri uzzināja aklā vīra vārdu, Laura nodomāja un teica: — Mēs gribētu sastapt pāteru Dominiku. Vai jūs varētu pateikt viņa istabas numuru?
— Pāters Dominiks? Mazu brītiņu. — Māsa veikli pāršķirstīja pacientu sarakstus, kas bija nolikti uz letes viņai priekšā. Jau pēc mirkļa viņa bija atradusi meklēto.
Viņš gulēja trīspadsmitajā palātā.
Palāta atradās pirmajā stāvā. Kad Laura pieklauvēja pie durvīm, neviens neatbildēja. Viņa pieklaudzināja vēlreiz, nedaudz stiprāk nekā iepriekš, — taču atbildes atkal nebija. Meitene uzmanīgi nospieda durvju rokturi un iegāja iekšā, no pārsteiguma uzreiz apstādamās. — Tas taču nevar būt!
— Kas tad? — Lūkass pastūma māsu sāņus un arī iegāja palātā. Kēvins viņam sekoja, un tā abi zēni beidzot redzēja, kas Lauru bija tik ļoti pārsteidzis: vienīgā gulta stāvēja tukša, un no mūka nebija ne ziņas, ne miņas.
Laura kļuva domīga. — To gan es nesaprotu. Pāters taču bija iekļauts slimnieku sarakstā. Tas nozīmē, ka viņš vēl joprojām nav izrakstīts. Vismaz oficiāli ne.
Piepeši viņā sarosījās briesmīgas aizdomas: ko tad, ja spēlē atkal bija iejaukušies tumsas piekritēji? Ja nu tie nolaupījuši mūku un aizveduši viņu no slimnīcas?
Lūkass pamanīja Lauras nemieru. — Kas tad nu?
— Mums jāuzzina, kas noticis ar pāteru Dominiku, — un pēc iespējas ātrāk!
Negaidīdama brāļa atbildi, Laura izmetās laukā no istabas. Gaitenī viņa ieraudzīja jaunu vīrieti ar melnās bizītēs sapītiem matiem — nebija grūti noprast, ka viņš ir slimnieku kopējs. Jautri svilpodams, viņš stūma ratiņus, uz kuriem stāvēja kafijas krūzītes un šķīvji ar kūkas gabaliņiem.
Laura piesteidzās viņam klāt. — Atvainojiet, bet vai jūs nezināt, kas noticis ar pacientu no trīspadsmitās palātas?
Svilpošana apklusa. — Vai tu domā pāteru Dominiku? — kopējs laipni vaicāja.
— Jā.
— Viņam pirms piecpadsmit minūtēm atbrauca pakaļ. Tāds jauks vecāks kungs ar garu, baltu bārdu.
— Ko? — Laurai pārsteigumā izspruka. — Vai jūs gadījumā nezināt, kā to cilvēku sauca?
— Diemžēl ne. — Kopējs nožēlā paraustīja plecus.
Taču bārdaiņa izskats, ko viņš pēc Lauras lūguma aprakstīja, aizdzina pēdējās šaubas: tas nevarēja būt neviens cits kā internāta direktors profesors Austrums Aureliāns.
— Vai jūs nezināt, uz kurieni viņš aizveda pāteru?
— Nav ne jausmas. Pāters Dominiks nebija mans pacients.
— Žēl gan, — Laura sacīja. — Bet vienalga — liels paldies.
Pieturā gaidot autobusu, Laura piezvanīja uz Rāvenšteinu. Viņa gan bija ierakstījusi mobilajā tālrunī tikai sekretariāta telefona numuru un varēja vien cerēt, ka profesors nejauši patrāpīsies internāta biroja tuvumā. Viņa namiņā nebija ievilkts telefons, un mobilā tālruņa Austrumam Aureliānam nebija ne tik.
Laura jau gribēja nolikt klausuli, kad internātā kāds tomēr atsaucās. — Šeit Mieze-Šteina, Rāvenšteinas internāta sekretariāts, — sekretāre iepīkstējās peles balstiņā. — Kā varu jums palīdzēt?
— Labdien, Mīzel... ē... Mieze-Šteinas kundze. Šeit Laura, Laura Leandere. Es gribētu runāt ar profesoru.
— Man ļoti žēl, bet profesora kungs nav savā kabinetā.
— Nē?
— Nē. Profesors Aureliāna kungs šorīt nejutās labi un aizgāja atgulties.
— Vai noticis... noticis kas ļauns?
— Nē, nē, — peles balstiņa nočiepstēja. — Nelieli gremošanas traucējumi, nekas cits. Tomēr viņš lūdza, lai neviens viņu netraucē. Nekādā ziņā! Vai varu kā citādi līdzēt?
— Nē, paldies. Liels paldies, — Laura aši atteica un beidza sarunu.
— Un tagad? — Kēvins jautāja.
— Mums jānoskaidro, kur šis pāters dzīvo.
— Pieņemu, ka klosterī, — Kēvins atbildēja.
— Nevar būt — ko tu neteiksi! — Lūkasa balss bija ironijas pilna. — Un varbūt tu, superkoeficient, arī zināsi, kurā īsti?
Kēvins nereaģēja uz Lūkasa dzēlīgajām zobgalībām. — Nav ne jausmas, — viņš tikai sacīja un paraustīja plecus. — Tuvākajā apkaimē ir daži labi.