— Tas nu gan mums ievērojami palīdz meklējumos! — Lūkass ij necentās slēpt izsmieklu.
Laura uzmeta viņam nosodošu skatienu. — Nesāc lekties! Ja tu patiešām būtu tāds supersmadzenis, kā izliecies, tad būtu izracis no servera ne tikai pātera vārdu, bet arī viņa adresi!
Pārmetums trāpīja Lūkasam kā ledus auksta ūdens šalts. Katrā ziņā viņš izskatījās kā uz jūrmalu atbraucis atpūtnieks, kad četras nedēļas pēc kārtas lijis lietus.
Alienora sastapa Eilīnu pie akas. Vecā kalpone stenēdama grieza vinču, lai izvilktu no dzīlēm pilno ūdens spaini. Gaišmatainā meitene žigli piesteidzās viņai talkā. — Pagaldi, Eilīna, es tev palīdzēšu! — Viņa pielika savu roku, un abas kopā uzvilka augšā smago spaini.
— Uzreiz ir krietni vieglāk, ja kāds nāk palīgā! — Eilīna vaidēdama nokabināja spaini no āķa un pacēla to no akas grodiem, ko veidoja sakrauti akmeņi.
— Dod šurp, es aiznesīšu līdz virtuvei!
— Tas ir mans darbs, — vecā iebilda, bet Alienora jau bija izņēmusi spaini viņai no rokas un stiepa to uz Grāla pils virtuves spārnu, kamēr kalpone pukodamās viņai sekoja.
Ielējusi ūdeni akmens kubulā, meitene apsēdās pie koka galda, kas stāvēja pie virtuves loga un, ziemas saulē spīdinādams noberztos dēļus, izskatījās visai aicinošs.
— Liels paldies, Alienora. — Eilīna bija noņēmusi lakatu. Grumbaino seju aizsedza sirmu matu šķiezna. — Ļoti mīļi no tavas puses. Es izcepu kūku ar karaļaugļiem. Vai negribēsi gabaliņu?
— Ai, jā! — Meitenes acis iemirdzējās. — Labprāt. Tā ir mana mīļākā kūka!
— Domāju gan! — Eilīna pavīpsnāja. — Kuram gan šie gardie augļi neies pie sirds?
Kamēr viņa gatavoja cienastu, Alienora neizlaida viņu no acīm. “Vai viņa vēl atcerēsies? Un vai izstāstīs man?” meitene domāja. “Viņa ir mana vienīgā cerība. Morvenai vai Paravainam labāk nejautāt. Un Elizionam jau ne tik ne!”
— Lai labi garšo! — Eilīna ar troksni nolika Alienoras priekšā
māla šķīvi ar kūku un tad atslīga viņai blakus uz sola. — Kas zina, cik ilgi vēl varēsim priecāties par karaļaugļiem!
Meitene saprata, ko vecā sieviete ar to gribēja sacīt: karaļ-augļu koki piederēja pie lidojošajiem kokiem, kuri kļuva arvien retāki. Turklāt tiem bija ārkārtīgi grūti tikt klāt, jo tie mēdza lidināties augstu gaisā. Augļi izskatījās līdzīgi firziķiem. To garša atgādināja vīnogas un saldās melones, tomēr bija daudz intensīvāka, jo šie augļi nogatavojās tuvāk saulei. Lai ievāktu karaļaugļus, bija vajadzīgs gaisa plosts, kas bija darināts no lidojoša koka un aprīkots ar milzu burām. Diemžēl karaļaugļu koki bija ārkārtīgi jutīgi. Melnā migla, kuras vāli īsi pirms ziemas saulgriežiem bija pārplūdinājuši vai visu Avanterru, bija nodarījuši tiem lielu postu.
— Nūjā, — Eilīna nopūtās. — Nekas vairs nav tā kā senāk.
Alienorai nācās pavīpsnāt. Kā tad! Visi vecie cilvēki, vienalga, bruņinieki vai dziednieces, kalpi vai kalpones, nepārtraukti žēlojās par sliktajiem laikiem un apgalvoja, ka viņu jaunībā viss bijis daudz labāk. Tāda gaudulība laikam gan ir vecuma kaite, Alienora nodomāja, tomēr neizrādīja, ka tas viņu arvien vairāk garlaiko. Beigu beigās viņai taču no kalpones kaut ko vajadzēja uzzināt.
— Eilīna? — viņa pēc brītiņa vaicāja, cenzdamās balsij piešķirt ikdienišķu skanējumu.
— Jā, bērniņ?
— Esmu dzirdējusi, ka tu kādu laiciņu esot pavadījusi Tumsas cietoksnī?
— Jel neatgādini man par to! — Vecā sieviņa pievērsa acis apkvēpušajiem virtuves griestiem un nopūtās. — Tas bija briesmīgākais laiks manā mūžā! Bet kāpēc tu jautā?
— Tāpat vien. — Alienora izlikās garlaikota. — Mani vienkārši interesē.
Eilīna domīgi pamāja. — Ir jau arī interesanti! Man tieši bija apritējušas piecpadsmit vasaras, kad vergu mednieki mani aizveda no mana ciema un nogādāja Borborona cietoksnī. Četras vasaras es tur vergoju, un kas zina, kas ar mani būtu noticis, ja baltie bruņinieki mani nebūtu atsvabinājuši! — Večiņas skatiens vērās tālumā, kamēr viņa pati ļāvās sūrajām atmiņām.
— Pa kuru ceļu jūs toreiz iekļuvāt Tumsas cietoksnī?
— Nu, kā jau tu zini, es esmu dzimusi Karūnas plakankalnē, kas atrodas starp Čukstu mežu un Deziristānas tuksnesi. Mums tātad vispirms bija jāšķērso Atmiņu ezers, pēc tam aiz muguras palika upesļaužu zeme...
— Un tālāk? — meitene nepacietīgi tincināja.
— Tad mēs izgājām cauri Akmens mežam, līdz beidzot... — Vecenīte pēkšņi aprāvās. — Kāpēc tu gribi to visu zināt?
— Ai, tāpat vien!
— Tāpat vien? — Vecajā sieviņā bija modušās aizdomas. — Es tev neticu, Alienora! — Viņa paliecās uz priekšu un vērīgi ieskā-tījās meitenei sejā. — Ja tas, kas man liekas, ir tiesa, tad tūliņ izmet to no galvas!
— Kas tad tev liekas?
— Ka tu gribi tikt uz Tumsas cietoksni, pareizi?
Alienora nodūra skatienu un pamāja. — Var taču gadīties, ka Alariks nokļuvis tumšo spēku varā un aizvests uz turieni, vai ne?
Večiņa, raižu mākta, klusēja.
— Vai ne, Eilīna?
— Gadīties jau var gan. Tavs brālis gan ir īsts gudrinieks un turklāt vēl brašs puisis, taču pārspēkam pretī nevar stāties pat lielākais drosminieks!
— Tad tu man izstāstīsi, kā varu tur nokļūt?
Eilīna smagi nopūtās. — Es jau teicu: izmet to no galvas! Nevienam nav lemts nokļūt cietoksnī pret Borborona gribu, ja vien runa nav par varenu karapulku, kā toreiz, kad mani atbrīvoja. Bet toreiz Apskaidrības kauss gaismas karotājiem deva īpašu spēku, un tagad tas atrodas uz Cilvēkzvaigznes, kā jau zini, un tādēļ...
Viņa aprāvās, jo piepeši atvērās durvis un virtuvē ienāca Morvena. — Nu re, oža mani nav maldinājusi, — Blāzmoraldas jaunā dziedniece laipni noteica. Kastaņkrāsas mati, kas ietvēra viņas glīto seju, atvizēja saules gaismā. — Kūka ar karaļaugļiem, mmm! — Piepeši viņas seja sadrūma. — Kas noticis?
— Ēēē... nu... kam tad jānotiek? — Alienora stomījās. — Ko... ko jūs domājat, kundze?
— Jūs abas izskatāties tā, it kā būtu pieķertas darām ko aizliegtu. Dziedniece pētoši noraudzījās kalponē un māceklē.
— Par ko jūs nupat runājāt? Klājiet vaļā!
Nu no jauna atsprāga vaļā durvis, un virtuvē ienāca kāds vīrs. Dziedniece ziņkāri pagriezās apkārt un atplauka smaidā. — Silvān! Kāds prieks tevi redzēt! Bet kāpēc esi tik sabozies? Vai kas noticis?
— Jā. — Meža skrējējs norūpējies pamāja. — Es nesu sliktas ziņas, Morvena!
Pāters Dominiks piederēja pie dominikāņu ordeņa, kura mājvieta jau gadsimtiem ilgi bija klosteris “Pie svētā akmens” — tas atradās kādus divdesmit kilometrus no Hintertūras, vientuļā ielejā bez autobusa vai dzelzceļa satiksmes. Uz abatiju veda tikai šaurs lauku ceļš, un tā draugi sadūrās ar jautājumu, kā tur nokļūt.
Kēvinam ienāca prātā glābēja doma. Viņš vienkārši lika Konrādam Cirtējam aizvest viņus uz “Svēto akmeni”. Pārsteidzoši, bet sulainim nekas nebija iebilstams. Viņš gan izrādīja visas iespējamās jūtas, tikai ne sajūsmu, tomēr acīmredzot neriskēja pretoties Kēvina rīkojumam. Galu galā tas bija viņa saimnieka māsasdēls, un Maksimiliāns Longoliuss viņam bija uzsvērti piekodinājis allaž palīdzēt jaunajiem viesiem.
Neraugoties uz īso attālumu, brauciens uz klosteri ilga gandrīz četrdesmit piecas minūtes. Ceļš bija ļoti šaurs, turklāt tas gandrīz vai serpentīnā vijās augšup uz mazo kalnu ieleju, kur dominikāņi viduslaikos bija ierīkojuši savu mājvietu. Līkums aiz līkuma, un ceļš nebija ne tīrīts, ne nokaisīts. Sablietētais sniegs bija gluds kā spogulis, tādēļ uz priekšu varēja tikt vienīgi gliemeža tempā.