— Ei, jūs! Pielīmēti esat, vai? — Laurai pretī skanēja Kēvina līksmā balss. Liela auguma zēns no pacēlāja galapunkta piebrauca klāt brālim un māsai. Sniegs vien noputēja, kad viņš ar prasmīgu
līkumu nobremzēja abiem blakus un draudzīgi uzsmaidīja. Iemirdzējās baltie zobi.
Kēvins Tešners bija Makša Longoliusa māsasdēls. Misters L. viņu bija uzaicinājis piebiedroties Laurai un Lūkasam ziemas brīvdienās. Zēns bija vienā vecumā ar Lauru, jautrs puisis, kurš jokus vien plēsa. Tā visi trīs drīz vien iedraudzējās. Tomēr Laura Kēvinam nebija teikusi ne vārda par fantastiskajiem piedzīvojumiem, ko viņai nācās izbaudīt pēdējos ziemas saulgriežos Rāven-šteinas pilī, savā internātā. Un, protams, viņa bija noklusējusi arī par lielo noslēpumu, kas saistīja Zemi un Avanterru, visvecāko no senajām planētām. Kēvinam nevajadzēja zināt arī to, ka Laura tikai pirms pāris nedēļām savā trīspadsmitajā dzimšanas dienā bija uzzinājusi — viņa pieder pie sargātājiem un tādēļ viņai jācīnās gaismas pusē. Vismaz pagaidām ne. Vēl jo vairāk rāpēc, ka viņš šo savādo stāstu diez vai saprastu — tāpat kā pārējie cilvēki, kas spēja saskatīt tikai lietu ārējo čaulu.
— Ko teiksit par mazām sacīkstēm? — Kēvins izaicinoši pavērās Laurā un Lūkasā. Viņa melnās acis aiz slēpotāja brillēm iedzirk-stījās. No cepures bija izlīdusi piķa melnu matu šķipsna, kas sīkās cirtās vijās ap pieri.
— Manis pēc, lai iet, — Laura atbildēja viņa jautrajam Smaidam. Īstenībā Kēvins nemaz neizskatās slikti, viņa nodomāja un pievērsās brālim. — Vai tu piedalies, Lūkas?
— Es jau labprāt, tikai nezinu, cik tas būtu saprātīgi.
— Ko? — Laura pārsteigta pavērās Kēvinā, bet zēns tikai
- paraustīja plecus, kamēr Lūkass ar nopietnu sejas izteiksmi laida
vaļā vienu no savām briesmīgajām lekcijām. — Kā labi zināms un kā vēsta jaunākās zinātniskās atziņas, vairums negadījumu ziemas sporta veidos notiek tāpēc, ka cilvēki pārvērtē sevi un uzņemas pārāk lielu risku. Tieši sacenšoties viņi visbiežāk pārkāpj savu spēju robežas. Tas savukārt nozīmē nesalīdzināmi augstu traumu gūšanas potenciālu! Šī iemesla dēļ man nešķiet, ka būtu diez cik gudri brīvprātīgi pakļaut sevi šādām briesmām. Tas taču loģiāli, vai ne?
Kamēr Laura, pieradusi pie sava prātvēderiskā brālīša izlēcieniem, tikai noskaitusies nobolīja acis, Kēvins pilnīgā neizpratnē paskatījās uz Lūkasu. — Loģi- un kas tālāk?
Lūkass tikai pasmīnēja, tāpēc Laura nolēma, ka draugam vajag paskaidrot. — Loģiāli! Lūkass ar to grib sacīt, ka viņa paskaidrojumi ir neapstrīdami loģiski un līdz ar to arī visnotaļ saprotami. — Ar mokām apspiedusi nepatiku, viņa pievērsās brālim. — Vai tu nebūtu tik laipns un nepaskaidrotu, ko gribēji teikt ar šo nepārspējamo tirādi, mister Superprātiņ? Tad tu piedalies vai nepiedalies?
— Es domāju, ka izteicos gana skaidri un nepārprotami. Skaidrs, ka es piedalos, tu, trūcīgais koeficient, — pamēģini vien mani panākt, ja vari! — Tai pašā mirklī viņš spēcīgi atgrūdās ar nūjām un aizbrāzās lejup ielejā. Iekams Laura un Kēvins paguva reaģēt, viņš jau bija atrāvies par vērā ņemamu gabalu.
— Nu, pagaidi tikai! — Laura nošņācās un savukārt novicināja nūjas. Ar acs kaktiņu viņa pamanīja, ka Kēvins dara tāpat. Tomēr vīrieti, kas tai pašā mirklī izbrauca no pacēlāja mājiņas aizēnas, viņa neievēroja. Šķita, ka viņš to vien bija gaidījis, lai viņi uzsāktu nobraucienu, un pats laidās viņiem pa pēdām.
Trase vispirms taisnā līnijā un ar pamatīgu stāvumu veda lejā no kalna, tā ka Laura jau pēc maza brītiņa traucās krietnā ātrumā. Vējš svilpoja viņai gar ausīm un durstīja vaigus. Piesprādzētās Kārvinga slēpes viņai pie kājām nervozi grabēja virs blīvi piebrauktā sniega. Apledojusī trase bija ar uzkalniņiem, tā ka slēpes bija grūti novaldīt. Laura paskatījās uz priekšu, kur Lūkass pēc kāda gabaliņa izmeta asu līkumu pa labi un pazuda aiz klints izliekuma. Meitene saliecās ceļgalos un pārnesa svaru uz aizmuguri. Laura sāka braukt vēl ātrāk, taču slēpes sāka raustīties. Līkums tuvojās trakā tempā. Laura vēlreiz pārvietoja svaru, lai pagriezienu izbrauktu pēc iespējas tuvāk iekšmalai — katrs ietaupītais metrs varēja būt izšķirīgs, ja viņa gribēja panākt Lūkasu. Un to nu viņa gribēja pilnīgi noteikti, jo beidzot viņam vajadzēja dot mācību.
Viņai vajadzēja pierādīt, ka nekādi kretīniski gājieni negarantē uzvaru. Un turklāt būtu visai nepatīkami zaudēt jaunākajam brālim. Taču Lūkass arī bija labs slēpotājs. Lai gan viņš drīzāk bija kautrīgs zēns un, izņemot šad tad uzspēlētu tenisu, nenodarbojās ar sportu, trasē viņu nevajadzēja novērtēt pārāk zemu.
Šaurajā pagriezienā Laura spēcīgi uzmina uz slēpēm. Viņai bija jāuzmanās, ja negribēja izslīdēt no trases. Tieši pēc pagrieziena pa labi pagarš taisns posms veda tieši uz malu, aiz kuras atradās trases visstāvākais posms. Laura zināja, ka tieši tur viņai ir izredzes.
Pēdējās dienās brālis arvien bija baidījies pilnā ātrumā nobraukt pa stāvo nogāzi, jo tās pakājē gluži kā milzīga nezvēra mute, draudot aprīt visus pienācējus, pavērās Elles rīkles dziļā aiza. Trase gan vairāk nekā divdesmit metru pirms tās strauji pagriezās pa kreisi, taču Lūkass acīmredzami bija nobijies, ka tiks iznests no līkuma un nogāzīsies lejā. Pagājušajā gadā kādam jaunam slēpotājam tieši tā arī bija gadījies, kā viņiem bija stāstījis Kēvins. Palīdzību viņš saņēmis pārāk vēlu — šausmīgs negadījums, kas uz Lūkasu laikam bija atstājis spēcīgu iespaidu.
Turpretim Lauru nekas nespēja atturēt no galvu reibinoša ātruma, brāžoties lejup pa stāvo posmu. Viņa zināja, ko spēj, un pagrieziens aiz nogāzes nesagādāja nekādas grūtības, pat visstraujākajā tempā ne. Ja vien izdosies mazliet pielikt ātrumu, tad viņa, vēlākais, tur varētu apdzīt Lūkasu.
Laura vēlreiz atskatījās. Kēvinu, kas atradās kādus divdesmit metrus viņai iepakaļ, varēja viegli pazīt pēc brēcoši dzeltenās cepures. Taču slēpotāju, kas zēnu patlaban apdzina, viņa nepazina. Viņam mugurā bija trases personāla uniforma, un viņš bija lielisks braucējs. Gandrīz bez pūlēm viņš atstāja Kēvinu aiz muguras un nāca arvien tuvāk. Necik ilgi, un viņš būs apsteidzis arī meiteni.
Nogāzes malā Laura palēcās gaisā. Viņa sajuta vieglu kņudoņu vēderā, lidodama pa gaisu. Viss ķermenis uzņēma belzienu, kājām atkal triecoties pret zemi. Viņai tomēr viegli izdevās neitralizēt atsitienu, saliecoties ceļgalos.
Meitene saliecās uz priekšu, pārnesa svaru uz pirkstgaliem un traucās arvien ātrāk. Laura nekad vēl nebija braukusi tik ātri. Skatienu nekustīgi pievērsusi trasei, viņa, ārkārtīgi koncentrējusies, šāvās pa to lejup, kamēr pārējā pasaule kā balta dūmaka aizzibēja viņas redzes lauka malās.
Te vienā rāvienā Laura sajuta briesmas. Kā zibens smadzenēs ieplaiksnījās nojauta, ka kaut kas nebija kārtībā.
Bet kas?
Tad viņa aiz muguras izdzirda slēpju skaņas. Neraugoties uz vājprātīgo ātrumu, meitene pagrieza galvu un ieraudzīja, ka viņai klāt brāžas trases sargs. Viņš grasījās Lauru apdzīt. Lai jau! Galu galā sacensībās piedalījās tikai brālis, Kēvins un viņa pati.
Nu vīrietis bija piebraucis viņai gluži blakus. Piepeši meitene ievēroja, ka viņa izturēšanās patiešām ir savāda. Viņš nenovērsdamies blenza uz Lauras slēpēm. Vai varbūt viņš bija pievērsis skatienu slēpju zābakiem?
Ko tas nozīmē, Laura nobrīnījās. Kas maniem zābakiem ir tik sevišķs ?
Vīrieša galva gandrīz pilnībā bija pazudusi dienesta jakas kapucē, un acis aizklāja slēpošanas spoguļbrilles. Tomēr Laurai viņš kaut kādā mērā likās pazīstams. Kaut arī meitene nepazina nevienu no trases personāla, viņa bija pārliecināta, ka ar šo vīru reiz jau ir tikusies. Pat vairākas reizes. Kā no nekurienes viņā samilza baisas aizdomas: ja vien viņa nemaldījās, tad šis vīrietis nebija neviens cits kā...