Abatija atradās ielejas galā pie maza ezeriņa, kas bija pavisam aizsalis. Pa ledaino virsmu dejoja gaiši saules zaķīši. Baznīcas tor-nis ar apaļu kupolu slējās pāri klostera ēkai, ko ietvēra augsts mūris.
Kamēr Konrāds Cirtējs ielejā trīssimtajam BMW piedeva gāzi un jau strauji tuvojās mērķim, Lūkass paskatījās draugos ar mīklainu smaidiņu. — Vai jūs vispār zināt, kāpēc klosteri sauc par klosteri? — viņš uzsvērti vienaldzīgi pavaicāja. Smīniņš gan nodeva, ka viņš pareizo atbildi negaida ne no Lauras, ne no Kēvina.
Laura saviebās un īgni paskatījās brālī. Kēvins turpretī tikai neziņā paraustīja plecus. — Nav ne jausmas.
— Vārds “klosteris” ir cēlies no latīņu claustrum, — Lūkass sāka lekciju. — Tas nozīmē “slēgta vieta” — jo klostera dažādās būves — baznīcu, saimniecības ēkas un māsu vai brāļu dzīvojamās telpas — parasti ieskauj mūris. Tas, protams, novērš iespēju klostera teritorijā iekļūt cilvēkiem, kam tur nekas nav meklējams.
— Nu, super! Cerams, ka vismaz mēs tiksim iekšā. — Lauras balsī skanēja dusmas. Viņa vienkārši nevarēja ciest, ka brālis uzvedās kā staigājoša enciklopēdija un plātījās ar savām zināšanām.
— Bet, ja mūs nelaidīs iekšā, tad tev, superkoeficient, noteikti ienāks prātā kāda izeja!
Lūkass pasmaidīja budistu lamas smaidu — viņš traki priecājās, ka atkal bija izdevies izvest māsu no pacietības.
Ceļš beidzās tieši abatijas priekšā. Konrāds iegrieza mašīnu tukšajā stāvlaukumā pie augsta mūra. Tas bija gana liels, lai uzņemtu to nedaudzo tūristu automašīnas, kuri apmeklēja klosteri vasaras mēnešos. Aukstajā gadalaikā šai pamestajā nostūrī acīmredzot gandrīz neviens neiegriezās.
Konrāds Cirtējs izslēdza motoru un pagriezās pret pasažieriem.
— Vai kungi vēlas, lai es tos pavadu?
Kēvins jautājoši pavērās Laurā, bet viņa tikai aši papurināja galvu — tā tik vēl trūka, lai šis okšķeris ložņātu viņiem apkārt!
— Nē, Konrād, paldies, — Kēvins paziņoja sulainim.
Tad draugi izkāpa.
Gaiss bija auksts un skaidrs, un sniegiem klātās kalnu galotnes, kas ieskāva ieleju, nespodri mirdzēja pēcpusdienas saulē. Abatiju apņēma gandrīz paradīzes klusums. Lauras ausis sasniedza tikai jautra putnu čiepstēšana. Tie lēkāja pa kailajiem zariem augstu kokos, kas auga visapkārt automašīnu novietnei.
Ieeju klosterī aizšķērsoja smagi koka vārti. Tiem blakus mūrī atradās durvis ar mazu lūciņu, kas gan bija ciet. Laura, ilgi nevilcinādamās, satvēra kaldināto klaudzināmo riņķi, kas atradās zemāk, un pieklauvēja pie vārtiem. Pēcpusdienas klusumu pāršķēla metālisks troksnis.
Pagāja tikai daži mirkļi, kad jau tuvojās soļi, zem kurpēm nočirkstēja grants. Varēja dzirdēt, kā tika atbīdīta bulta, tad lūka atvērās, un tajā parādījās mūka seja, apaļa kā mēness. — Ko vēlaties, mani bērni? — ordeņa brālis apvaicājās smalkā balstiņā, kas drīzāk piestāvētu zēnam nekā pieaugušam vīrietim.
Laura viņam draudzīgi uzsmaidīja. — Mēs gribētu satikt pāteru Dominiku.
Vārtnieka seja sadrūma. — Un ko jūs vēlaties no mūsu brāļa bibliotekāra?
— Ēēē, — Laura pārsteigta novilka. Viņai pat sapņos nebūtu rādījies, ka klostera bibliotēka būtu uzticēta aklajam! Vispirms viņai neienāca prātā neviena sakarīga atbilde, bet tad tomēr atausa ideja. — Mūsu direktors, profesors Austrums Aureliāns, domā, ka pāters mums varbūt varētu palīdzēt.
Tuklajā sejā atplauka starojošs smaids. — Labi, ja jau tā, tad nelikšu jums ilgāk gaidīt, — vārtzinis atmaidzis nožūžoja. Tad lodziņš aizvērās, slēdzenē pagriezās atslēga, un vārti čīkstēdami atvērās. Ordeņa brālis ar aicinošu žestu lika viņiem doties iekšā.
— Nāciet iekšā, mani bērni, un esiet sveicināti mūsu Kunga vārdā!
Draugi pieklājīgi atbildēja sveicienam. — Paldies, tas ir ļoti laipni no jūsu ppses, — Laura vēl piebilda, nopētīdama mūciņu.
Viņš izskatījās kā izkāpis no reklāmas par garšīgu zāļu liķieri vai noslēpumainu, no drogām gatavotu sīrupu: galva ar vaigiem, kas bija apaļi un sārti kā āboli, turējās tieši uz pleciem salīkušajam augumam, kas bija gandrīz tikpat garš, cik plats. Tumšbrūnā vilnas auduma mūka drānas apspīlēja iespaidīgo vēderu, un tā vien šķita, ka resnā virve, kas bija apjozta vīrietim ap vidu, ne tikai saturēja ordeņa tērpu, bet arī neļāva pārsprāgt puncim.
— Vai drīkstu lūgt jūs sekot.7 — To teicis, brālis vārtnieks pagriezās un kā pīle čāpoja projām.
Draugi viņam sekoja. Viņiem šķērsojot ar granti nobērto pagalmu, torņa pulksteņa sitieni vēstīja, ka ir trīs pēcpusdienā. Pagalma malās slējās vienkārša klostera baznīca un trīsstāvu mājas, kur laikam bija izvietotas mūku dzīvojamās istabas un guļamtel-pas. Jau pēc dažiem metriem viņi nonāca pie šaurām durtiņām, kas veda uz krusteju.
Kamēr draugi gāja, nebilzdami ne vārda, ejas pustumsā atbalsojās viņu soļi. Pa kreisi atradās ēkas mūris, kurā pēc regulāriem atstatumiem bija iebūvētas nišas. Tās greznoja akmens un ģipša statujas, kas, jādomā, attēloja svētos un dievbijīgos brāļus, kuriem ordeņa vēsturē bijusi īpaša loma. Otrā ejas pusē kolonnu rinda pavēra skatu uz plašo iekšpagalmu. Vasarā šaurās taciņas, kas droši vien veda uz puķu dobēm un koptiem zālieniem, noteikti aicināt aicināja pastaigāties. Taču tagad visu klāja bieza sniega sega, tā ka I aura visai drīz novērsa skatienu un cerību pilna paraudzījās tuk-lajā mūkā, kas lāčoja viņiem pa priekšu.
Viņu ceļvedis apstājās pie koka durvīm ar metāla apkalumiem un pagriezās. Mūkam uz pieres mirdzēja sviedru lāsītes, viņš bija aizelsies. Viņš godbijīgi pavilka augšup uzacis. — Bibliotēka, — viņš gandrīz svinīgi noteica, tad atvēra durvis un ar plašu žestu aicināja viesus ienākt.
Laura bija ašāka par abiem zēniem. Zālē, kas pavērās viņai priekšā, valdīja krēsla. Vispirms viņa samanīja tikai dzeltenu gaismekli kādā attālā stūrī. Pēc dažām sekundēm, kad aris inu Kiio pieradušas pie gaismas, viņa jau varēja izšķirt sīkākas detaļas. Augsti velvju griesti pletās virs bezgalīgām senu koka plauktu rindām, kuros glabājās tūkstošiem grāmatu, foliantu un doku-mentu. Arī bibliotēkas sienas līdz pat griestiem aizsedza pilni grāmatu plaukti.
Brālis apaļvaidzis rūpīgi aizvēra aiz viņiem durvis. — Pāters Dominiks ikreiz kļūst nikns kā lauva, ja kāds atstāj durvis vaļā ilgāk, nekā nepieciešams, — viņš pačukstēja. — Viņš apgalvo, ka svaigais āra gaiss nodarot neiedomājamu kaitējumu vērtīgajiem rakstiem! — Tad viņš mērķtiecīgi devās uz dzeltenīgās gaismas apspīdēto stūri.
Laurai degunā iecirtās senu pergamentu un ādas smaka. Pagriezdamās ap pēdējo plauktu rindu, viņa ievēroja, ka dzeltenais mirdzums nāk no vienkāršas lampas, kas karājās virs koka letes. Tā līdzinājās Rāvenšteinas bibliotēkas grāmatu izsniegšanas letei. Tikai aiz tās, protams, atradās nevis maitu lijai līdzīgā Brēzelzamas jaunkundze, bet gan divi vīrieši, kuri, spriežot pēc tērpiem, bija mūki.
Viņi stāvēja cieši līdzās un bija noliekušies pār aprakstītiem papīriem. Izdzirduši apmeklētājus, abi pacēla galvas. Neraugoties uz ordeņa ietērpu, Laura tūdaļ pazina pāteru Dominiku, jo aklajam vīram labā roka bija ieģipsēta un iekārta saitē. Sirmo galvu viņš bija pieliecis uz sāniem un pavērsis uz viņu pusi kreiso ausi. Loģiski, Laura nodomāja. Aklie orientējas ar dzirdes palīdzību.
Viņam līdzās stāvošais lielā auguma vīrietis kalsno sejas vaibstu dēļ izskatījās pārsteidzoši līdzīgs Sarumanam, ļaunajam burvim no “Gredzenu pavēlnieka”. Spriežot pēc tērpa, tas bija augstāka ranga mūks. Vājajā apgaismojumā iezaigojās viņam kaklā pakārtais zelta krusts. Tas bija rotāts ar dārgakmeņiem, kas atstaroja silti dzeltenīgo gaismu.