Vārtnieks pazemīgi paklanījās. — Piedodiet jel, godājamais brāli abat! Ja es būtu zinājis, ka esat šeit, tad...
— Būs jau labi, brāli Anselm, — priekšnieks viņu pārtrauca, ar neslēptu ziņkāri nopētīdams Lauru un abus zēnus. — Kas gan tik svarīgs atgadījies?
Brālis Anselms padevīgi paskatījās klostera vadītājā. — Bērni gribēja runāt ar pāteru Dominiku.
— Nudien? Vai jūs pazīstat šos jaunos cilvēkus, pāter Dominik? — abats stingri noprasīja.
— Kā gan es to varētu pateikt? — aklais atbildēja un pievērsās apmeklētājiem. — Ko varu darīt jūsu labā?
Kamēr vārtnieks Anselms, vēlreiz palocījies, kāpās atpakaļ, Laura piegāja tuvāk bibliotekāram un ieklepojās. — Ēē... nezinu, vai jūs mani vēl atceraties, — viņa iesāka. Vienu mirkli viņai šķita, ka pāters ir pazinis viņas balsi. Taču smaida atēnu, kas īsu mirkli likās uzkavējamies vecā vīra labsirdīgajā sejā, nekavējoties nomainīja noraidoša sejas izteiksme.
Visnotaļ dīvaini!
Ko tas varēja nozīmēt? Bet varbūt viņa maldījās. Meitene, mazliet apmulsusi, turpināja: — Mēs satikāmies, kad jūs salauzāt roku, nesen, tajā negadījumā. Es pagaidīju, kamēr jūs aizved ātrā palīdzība, un jūs man toreiz sacījāt, ka man jāatrod Septiņu mēnešu zīmogs, un...
— Septiņu mēnešu zīmogs? — pāters Lauru asi pārtrauca, kamēr abats viņus vēroja, raudzīdamies pa piemiegto acu šķir-biņām.
— Jā, tieši tā.
— Tas nav iespējams! — Aklā vīra balss piepeši ieskanējās skarbi. — Par tādu zīmogu es neko nezinu!
Laura bija apjukusi. — Nē?
Pāters pašūpoja sirmo galvu. — Nē.
— Bet... — Apstulbumā Laura neko vairāk nespēja pateikt. Muti atvērusi, viņa nekustīgi raudzījās aklajā vīrā, kurš tagad pievērsās mūkam, kas stāvēja viņam blakus. — Vai esat kādreiz dzirdējis par tādu zīmogu, brāli abat?
— Nedomāju vis — vai varbūt man vajadzētu zināt?
Aklais ar pilnīgi vienaldzīgu sejas izteiksmi atbildēja uz priekšnieka jautājumu. — Kā es varu atbildēt uz šo jautājumu, ja nezinu, par ko vispār ir runa? — Viņš savilka pieri krunkās. Lauru pārņēma nervozitāte, jo viņa nedzīvās acis nepievērsās tieši meitenei. Tukšais skatiens gāja viņai garām nenosakāmā tālumā. — Man patiešām žēl... ēēē... kā tevi sauca?
— Laura.
— Jā, pareizi. Baidos, ka tu būsi pārklausījusies, Laura!
Lauras apjukums auga augumā. Viņa pavisam skaidri atcerējās, ka pāters Dominiks pēc nelaimes gadījuma bija viņu uzrunājis vārdā. Kādēļ viņš tagad izliekas, ka meiteni nepazīst? Un kāpēc apstrīd to, ka tika pieminējis zīmogu?
Interesanti.
— Tu droši vien biji ļoti uztraukusies, Laura, — pāters Dominiks turpināja, it kā būtu nolasījis viņas domas. — Beigu beigās katru dienu vis negadās kļūt par negadījuma liecinieku. Tad var arī šo to sajaukt, — viņš pārliecinoši sacīja un pagrieza galvu uz abata pusi. Tad atkal sāka runāt Lauras virzienā un laipni pasmaidīja. — Vēlreiz liels paldies, ka tik mīļi parūpējies par mani. Esmu pārliecināts, ka tas Kungs kādā ne visai tālā dienā tev atlīdzinās. Taču šodien lūgšu mūs atvainot. Godājamais abats Gregors iegriezās tikai tāpēc, lai kopā ar mani izskatītu jauno pasūtījumu sarakstu. Negribu nelietderīgi izmantot viņa dārgo laiku, jo nākamnedēļ viņam būs jāpievēršas citiem uzdevumiem. Vai tiksit vieni paši ārā, vai varbūt man pasaukt brāli vārtnieku?
— Nē, paldies, tas nav vajadzīgs, — Laura apjukusi atbildēja.
Kad Laura izgāja ārā, viņai noreiba galva. Meitene ātri ieelpoja un izelpoja. Svaigais gaiss nāca par labu, taču neizklīdināja jucekli, kas valdīja galvā. Vai viņa nudien būtu tā kļūdījusies? Protams: profesors Aureliāns viņu bija brīdinājis, ka tumsas spēki likšot uz spēles visu, lai viņas dzīvi padarītu cik vien iespējams grūtāku. Visiem līdzekļiem. Laura zināja, ka tie lieliski prata aiz-segt acis ar māņu tēliem. īpaši tad, ja pēc kaut kā esi ilgojies tik ļoti, ka vairs nedomā ne par ko citu. Bet tieši tas meitenē arī izraisīja aizdomas: viņa taču nekad nebija dzirdējusi par Septiņu mēnešu zīmogu, iekams mūks nebija to pieminējis.
Tam taču nebija jēgas!
Vai tomēr bija?
Laura, domās iegrimusi, piegāja pie akmens sola kādā mūra ielokā un apsēdās. Viņa jutās pilnīgi iztukšota.
Kēvins apsēdās viņai blakus un līdzjūtīgi viņu uzlūkoja.
— Zēl, — viņš sacīja. — Tu patiešām būsi pārklausījusies. Varbūt tu nudien biji pārāk satraukusies?
Laura norija siekalas un nolieca galvu. — Tā izskatās.
Lūkass toties savilka pieri grumbās. — Es īsti nezinu, — viņš teica, — bet man tā izrāde likās diezgan aizdomīga.
Laura pārsteigta pacēla galvu. — Vai tu domā pāteru Dominiku?
— Eksakteniski. Tas, ko viņš sarunāja, izklausījās pēc galīga bezsakara.
— Kā tad tā? — Kēvins alka zināt. — Varbūt Laura patiešām ir maldījusies?
— Var jau būt — bet tad taču būtu gana, ja tas mūks būtu vienkārši pateicis: “Sorry, meitenīt, bet tu esi kaut ko sajaukusi.” Kāda joda pēc viņam vajadzēja vēl noturēt visu to litāniju, kura uz mums taču galīgi neattiecas?
No Kēvina izskata varēja spriest, ka viņš nesaprot, uz ko Lūkass tēmē. Laura turpretim saausījās un mirklī atģida, ko brālis bija domājis. — Protams, Lūkas, tev taisnība. — Viņa atplauka.
— Patiesībā taču pāteram Dominikam nebija ne mazākā iemesla mums stāstīt, kāpēc pie viņa atnācis abats...
— Tieši tā! — Lūkass viņu pārtrauca un apmierināts pasmīnēja.
— ... un ka nākamnedēļ viņam būs janodarbojas ar citam lietām.
— Nu redzi! — brālis apstiprināja, un viņa mute atiezās vēl platākā smaidā.
— Atvainojiet, bet man nekas nepielec.
Šoreiz Laura ar paskaidrojumu aizsteidzās brālim priekšā.
— Pavisam vienkārši, Kēvin, — acīmredzot pāters Dominiks gribēja man paskaidrot, ka viņš nevar runāt priekšnieka klātbūtnē un man jāierodas nākamnedēļ, kad abats Gregors būs aizbraucis.
— It kā jau pareizi, Laura, bet tas taču ir tikai pieņēmums, vai ne?
— Var jau būt. Tikai tad, ja paskatāmies uz pātera dīvaino izturēšanos šajā gaismā, tai piepeši rodas jēga.
— Es taču teicu! — Lūkass, acīm redzami apmierināts, piezīmēja.
Tomēr neizskatījās, ka Kēvina šaubas būtu izplēnējušas. — Un kā tad pāters varēja zināt, ka jūs no viņa vārdiem izdarīsit pareizos secinājumus? Pat no Šerloka Holmsa tas būtu par daudz prasīts!
— No Šerloka Holmsa varbūt arī būtu! — Lūkass tik pašapmierināti pasmaidīja, ka Laura nodomāja — laiks iejaukties.
— Būs jau labi, Lūkas, — viņa tālab noteica. — Taču... — Piepeši meitene apklusa. Viņas seja sadrūma, kamēr viņa piemiegtām acīm vēroja krustejas pretējo pusi.
Lūkass pārsteigts viņā paskatījās. — Kas noticis?
Meitene slepus pamāja uz otru pusi un pieliecās brālim tuvāk.
— Tur otrā pusē kaut kas bija, — viņa iečukstēja Lūkasam ausī.
— Es ieraudzīju ēnu, kas aizslīdēja aiz kolonnām.
— Nopietni?
— Pilnīgi nopietni. Izskatās, ka mums kāds seko. Laižamies,
ātri!
7. nodaļa MĀCEKLES VILTĪBA