Nudien: Kajas parasti visai bālo seju, kas bija kā nosēta ar vasaras raibumiņiem, tagad rotāja maiga bronzas nokrāsa, kas lieliski saderējās ar viņas rudajiem matiem. Kaja izskatās vienkārši fantastiski, Laura nodomāja. Brīvdienas kopā ar vecākiem viņai acīmredzot krietni nākušas par labu.
— Kā gāja pa brīvlaiku?
Laurai par lielu pārsteigumu, Kaja atbildēja ar nicīgu rokas mājienu. — Ak, labāk par to aizmirst!
— Es biju domājusi, ka Nevisā ir forši!
— Protams! Sala jau arī bija spica! Bet par pārējo gan labāk aizmirst. — Kaja atkal atmeta ar roku. — Ja es iepriekš būtu zinājusi, kas mani gaida, tad drīzāk būtu palikusi internātā, nekā braukusi kopā ar vecākiem atvaļinājumā. Jau pēc pāris dienām viņi visu laiku krita uz nerviem. Un, kad uzpeldēja Rozija Taksa, sākās galīgs ķīselis. Kolīdz mani vecie noprata, ka viņa ir mana skolotāja, tā staigāja apkārt tikai ar viņu vien. No rīta līdz vakaram. Man bija līdz kaklam, patiešām!
— Ak tu, nabadzīte! To tu nebūt nebiji pelnījusi. — Piepeši Laurai ienāca prātā vēl kaut kas. — Vai doktors Tumšickis tā arī neparādījās?
Kaja papurināja galvu. — Par laimi, ne. Tikai tā ķēma man vēl pietrūka. Tad es saviem vecākiem vispār būtu kļuvusi par tukšu gaisu. Jau tā bija briesmīgi!
Laura līdzcietīgi paraudzījās draudzenē. Cik šausmīgi, ja tev ir vecāki, kas nekad neizrāda, ka esi viņiem mīļš un dārgs, viņa nodomāja. Tad jau viņai pašai gāja krietni labāk nekā Kajai. Kaut arī viņas tēvs bija tālu prom un māte jau ilgu laiku mirusi, Laura zināja, ka viņi arvien būs tepat tuvumā.
Lauras acis uzmeklēja mātes fotogrāfiju, kas bija piekārta virs viņas gultas. Anna Leandere kā parasti raudzījās meitā, taču vienu brīdi Laurai šķita, ka viņas skaistās lūpas savelkas smaidā. Kaut gan šis smaids nebija ilgāks par sirdspukstu, Laura zināja, ka nav maldījusies, un viņu pārņēma drošības sajūta.
Meitene lēnām atkal pievērsās draudzenei un viegli noglāstīja viņai matus. — Neņem tik ļoti pie sirds, Kaja. Gan jau tavi vecāki nemaz nedomā tik ļauni un tikai nemana, cik viņiem muļķīgi sanāk!
Te viņa paskatījās pulkstenī un izbijās. — Ak tu tētīt! Vajag pasteigties, ja negribam nokavēt jau pirmajā dienā!
— Taisnība! Diez kas vis nebūtu! — Kajas balsī nepārprotami skanēja ironija. — Nevaru nociesties vēlreiz ieraudzīt mīļoto ma-tematikas un fizikas skolotāju! — Turklāt viņa tik dramatiski nobolīja acis, ka Laurai sanāca smiekli. Un Kajai arī.
Nu re! Vismaz smieties viņa nebija aizmirsusi, kaut arī tam bija tik maz iemesla.
8. nodaļa JAUNAIS SKOLNIEKS
Rebeka Taksa, kā allaž, bija tērpusies rozā. Pat augstpapēžu kurpju krāsa bija pieskaņota kostīmiņam. Tikai mati, kas garās bizītēs bija savīti ap galvu sarežģītā frizūrā, vizēja karmīnsarkani. Rozija, kā skolotāju dēvēja viņas iemīļotās krāsas dēļ, stāvēja pie tāfeles un ar parasto ironisko skatienu pētīja
7.b klases astoņas skolnieces un septiņus skolniekus. — Ceru, ka brīvlaikā visssi essat labi atpūtuššiesss un priecājatiesss par mā-čībām tikpat ļoti kā ess. Galu galā, mumsss līdz gada beigām jā-atrisssina vissai ssatraucoššass fizikasss problēmasss!
Viņas šņācošā šļupstēšana ir kļuvusi vēl briesmīgāka, Laura nodomāja, kamēr kopā ar klasesbiedriem kā pēc slepenas koman-das izvalbīja acis un skali novaidējās. Meitenes un zēni nepielika ne mazākās pūles, lai liekuļotu sajūsmu. Tikai Pumpiņpaulis, klases labākais skolnieks un galvenais pielīdējs, staroja skolotājai pretim pa visu pūtītēm nosēto ģīmi.
— Protams, Taksas kundze! — viņš kā vienmēr čiepstēja.
Kaja jau grasījās iebelzt dunku mugurā šim glumeklim, kas
sēdēja viņai priekšā pirmajā rindā, bet Laura nosodoši papurināja galvu, un draudzene pārdomāja.
— Ess, protamsss, ceru, ka ššiss gads jumss vissiem būsss veikss-mīgss, — skolotāja nesatricināmi turpināja. — Patss par ssevi sssaprotamss, ka tass attiecasss arī uz tevi, Laura! Beigu beigāss veikssme tev var noderēt. Vairāk nekā pārējiem, vai ne?
Viņa paspēra pāris soļu tuvāk Laurai un nu stāvēja cieši līdzās viņas vietai. Meitenei iecirtās nāsīs viņas smagās, pēc trūdiem smakojošās smaržas, kamēr Taksa nopētīja skolnieci ar caururbjošu skatienu. Laurai šķita, ka skolotājas acīs manāmi bīstami zibšņi.
— Kā tad tev gāja brīvdienās? — Skolotājas balsij bija glūnīga pieskaņa. — Ceramss, ka tev gadījāsss kādi ssatraucošši piedzīvojumi, vai ne?
Viņa noteikti zina, kas notika Hintertūrā, Laurai ienāca prātā. Neapšaubāmi — un tagad viņa vēl grib par mani uzjautrināties.
— Nu, gāja gluži jauki un varēja tīri labi izklaidēties, — viņa tādēļ atteica māksloti nevērīgā tonī. — Taču manai gaumei prasījās pēc kaut kā maķenīt aizraujošāka.
— Vai tieššām? — Vienu mirkli Rozija likās apjukusi. Taču nākamajā brīdī viņa jau atkal savaldījās un savilka lūpas daudznozīmīgā smīnā. — Viss jau vēl var gadītiess, Laura. Un līdz Lieldienām jau vēl ir ilgss laikss, vai ne? Pa to daudz kass var notikt — daudz vairāk, nekā tev varbūt patiktu! — Skolotājas acis pārvērtās bīstamās šaurās spraudziņās, pa kurām tā izaicinoši raudzījās meitenē.
Taču Laura neļāvās iebiedēties un izturēja caururbjošo skatienu. Viņa, protams, zināja, ka Taksa mēģina nolasīt viņas domas, taču nedarīja neko, lai slēptu tās no tumsas piekritējas. Taisni otrādi: “Tikai nedomā, ka man no tevis bail,” viņa domās signalizēja skolotājai.
Rozijas seja nervozi noraustījās, uztverot Lauras signālu. Tomēr viņa nekomentēja mēmo vēsti. Viņas acis pievērsās Kajai un tad atkal Laurai. — Tā kā pēdējā kontroldarbā pirms Ziemassvētkiem jumss gadījāsss kass ssvarīģākss un neļāva piebiedrotiess mumss, essmu jumss paredzējussi kontroldarba atkārtojumu. Tāpēc nākamo otrdienu pirmajā ssstundā jumss būss lielisska iesspēja apliecināt ssavass zināššanass!
Laura pārāk labi atcerējās, kā bija ar pēdējo kontroldarbu: Taksa to bija uzlikusi tieši pēdējā dienā pirms brīvlaika. Nākamajā dienā pēc ziemas saulgriežiem. Pēc visiem dramatiskajiem notikumiem gan Laura, gan arī Kaja un Lūkass pēc bezmiegā pavadītas nakts rīta agrumā bija iekrituši gultās un nogulējuši visu dienu. Tā meitenes bija nokavējušas Laurai tik ļoti svarīgo fizikas kontroldarbu, kas nu bija jāraksta atkārtoti. Par to, ka šāda izdevība viņām vispār tika dāvāta, vajadzēja pateikties tikai un vienīgi profesoram Aureliānam. Rebeka Taksa par nokavēto kontroldarbu, aci nepamirkšķinādama, bija viņām ielikusi “neapmierinoši”. Lauras izredzes sekmīgi pabeigt mācību gadu tādējādi līdzinājās nullei, un tikai brīnums spētu novērst viņas izslēgšanu no internāta. Par laimi, bija iejaucies direktors un, pateicoties savam amatam, noteicis viņām papildlaiku fizikas pārbaudījumam, ko Rozijai, zobus griežot, nācās paciest.
Skolotāja paskatījās Laurā ar pašapmierinātu smaidu, iekams devās atpakaļ pie sava galda. Tur viņa atvēra portfeli un izvilka no tā veselu žūksni testa darbu.
— Nu tad passkatīssimiess, kā citiem ir izdevies pierādīt ssavass zināššanass fizikā... — viņa tieši sāka, kad pie durvīm kāds skaļi pieklauvēja. —Jā?
Durvis atvērās, un telpā ienāca Miezes-Steinas kundze, internāta sekretāre. Viņai sekoja zēns ar melnu matu ērkuli.
Laura, viņu ieraugot, negribēja ticēt savām acīm: šis zēns nebija neviens cits kā Kēvins! Viņas seja nevilšus atplauka, un sirds sāka dauzīties straujāk nekā citkārt.