— Es būru derējis uz jebkuru piķi, ka tu lauzīsi sprandu. Vai varbūt tu gribi apgalvot, ka māki slēpot?
Meitene noskaitusies saviebās — ko tas tips vispār iedomājas? Laura manīja, ka viņai iekšā viss sāk vārīties. — Ne jau sliktāk par tevi! — viņa nošņāca.
Kamēr Kaja uztraukusies bakstīja viņai sānos, zēna nekaunīgais smīns kļuva vēl platāks nekā vardei. Tostarp viņus bija ielencis krietns bariņš skolnieku, kuri ar interesi vēroja, kā abi kašķējas. Ronijam, likās, tas itin labi patika. Vēl joprojām iezdamies kā varde, viņš paskatījās apkārt, iekams no jauna pievērsās meitenei.
— Vai tiešām? — viņš ar izsmieklu noprasīja. — Tad jau tev nebūs iebildumu arī pierādīt šo “izcilo prasmi”, vai ne?
Kaja satraukusies iedunkāja draudzeni. — Tikai neielaidies! — viņa steigšus iešņāca Laurai ausī. — Ronijs ir slēpotāju biedrības izlasē. Tev nav nekādu izredžu viņu pieveikt!
Taču Laura vairs nebija apturama. — Tik vien! Kad un kur?
Ronija atbilde nāca kā šāviens no pistoles. — Nākamo otrdien pēc stundām — uz Vērša galvas!
— Oi, nē! — novaidējās Kaja.
Laurai sametās baisi. Nobrauciens no Vērša galvas bija ieguvis ļaunu slavu visā apkaimē. Tas prasīja lielu prasmi, bet vēl lielāku drosmi. Līdz šim Laura nebija iedrošinājusies šai trasei pat tuvoties. Ronijs Rīdels to, protams, zināja un noteikti tieši tāpēc bija izvēlējies šo nobraucienu. Tas viss zibens ātrumā izšāvās cauri Lauras galvai, un kādu brīdi viņa apsvēra domu, ka varbūt vajadzētu atteikties no izaicinājuma. Bet tad viņa pārdomāja. Es taču pieveicu nobraucienu no Elles rīkles, viņa prātoja, un arī skele-tona trasi. Tad jau ar Vērša galvu nebūs nekādu problēmu.
Turklāt viņa tagad negribēja un nevarēja atkāpties.
Un nepavisam jau ne Ronija Rīdela priekšā!
— Labs ir, — viņa vēsi noteica. — Nākamo otrdien pēc stundām. Es tur būšu. Un tu, cerams, arī — ja vien nebūsi pietaisījis bikses!
To teikusi, viņa izdzirda apkārtstāvošo smieklus — biedri bija viņas pusē. īpaši Maksis Tālsmirdis zviedza kā ēzelis, tādējādi tikai vairojot Ronija dusmas. Laura pameta viņu stāvam un izspraucās cauri skolēnu bariņam.
— Ak, nē, Laura! — Kaja bija satriekta. — Tu taču esi galīgi traka!
— Labāk traka nekā gļēva! — Laura nikni attrauca. Bet tad saspringums viņas sejā atslāba, un meitene uzsmaidīja draudzenei.
— Nebaidies, Kaja, es vēl neesmu palikusi traka. Es slēpoju daudz labāk, nekā tam plātīzerim liekas!
— Var jau būt. — Kaja izskatījās neparasti nopietna. — Vienīgais jautājums — vai ar to ir gana, lai uzvarētu Roniju Rīdelu.
Beidzot bija pienākusi pirmdiena. Persijs Valjants bija laipni piedāvājies Lauru aizvest uz klosteri. Varbūt viņam pašam kārojās uzzināt ko vairāk par noslēpumaino zīmogu.
Pēc pēdējās stundas viņi ietrausās skolotāja Peugeot, kas sirga ar vecuma nespēku, un devās ceļā. Līdz Hintertūrai bija palikuši tikai daži kilometri, kad radio atskanēja pazīstama dziesma: Rolling Stones “Angie". Ļauni pārņēma grūtsirdība. “Angie" bija viena no viņas tēva mīļākajām dziesmām. Naktīs pēc briesmīgā nelaimes gadījuma ar Lauras māti Mariuss, izmisis par Annas traģisko nāvi, nespēja iemigt un līdz pat rītausmai klausījās Stones mūziku. Laura domāja, ka viņš tādējādi bija meklējis mierinājumu un aizmiršanos. Viņi ar Annu pirmoreiz bija satikušies Rollmg Stones koncertā un no pirmā acu uzmetiena bezgalīgi iemīlējuši viens otru.
Laura nomākta klausījās Mika Džegera raupjajā balsī, kas viņas sirdī ļāva krist vārdiem, kurus meitene jau sen zināja no galvas: “Angie, I stili love you, remember ali those nights voe cried..."2
Visbeidzot viņa skumji pavērās Persijā. — Vai zini, ko es īsti nevaru saprast?
Fizkultūras skolotājs pārsteigts paskatījās meitenē. — Ko tad?
— Ja tētis tik labi prot ceļot sapnī, kā tu stāsti, — kāpēc tad viņš nemēģina ar mums sazināties?
— Man nāv ne mazakās nojausmas, Laura. Tačū domājū, ka iemeslem jabūt pietiekami svarrīgem, lai Mariusu aizkavetū doties pie mums.
— Bet kas gan tas varētu būt? Kas tētim varētu būt svarīgāks par Lūkasu un mani?
Persijs spēja tikai neziņā papurināt galvu. — Es patēšām nezinu. Tev nevajadzētu parr to lauzit galvū!
Laura atkal nekustīgi vēroja ceļu un prātoja. Piepeši viņai ienāca prātā drosmīga ideja. — Un kā būtu, ja mēs sapnī dotos ceļojumā uz Avanterru?
— Mēs? Uz Avanterru? — Persijs pārsteigts klusēja, iekams enerģiski turpināja: — Baidūs, ka šī iespejā mums bus liegta.
— Kā tad tā? Ja tētis no turienes varēja atnākt uz manu istabu, tad jābūt arī pretējai iespējai — vai ne?
Persijs smagi nopūtās un apdomīgi pagrozīja galvu.
— Nu, Persij?
Skolotājs piepūta vaigus un ar troksni izelpoja. — Nu, es īsti nezinū, kā tev to izskaidrrot.
— Kas tad tur tik grūts? Vai nu to var, vai nevar!
— Lēnām parr tiltū, Laura, lēnām parr tiltū! — Persijs izskatījās nomocīts. — Tūlīt bušu ticis lidz prroblēmas saknei. Lieta, rraugī, irr šāda: es diemžel nevarru doties ceļojumā uz mītu valstibū ...
— Bet kāpēc tētis varēja...?
Persijs neļāvās sevi izsist no līdzsvara un nešaubīgi turpināja.
— Tev gan tas irr visnotaļ iespejāms.
— Nopietni?
— Jā — vismaz teorretiskī. Teorretiskī būtu visnotaļ iespējāms izkļūt no mūsu pasaulēs robežām, izmantojot ceļojumu sapenī.
— Un kā gan?
Persijs uzmeta skolniecei pārmetošu skatienu. — Kā lai es tev vissu paskaidrrojū, ja tu mani visu laikū parrtrrauc? Tad paklusē vismaz, lai varru tikt līdz prroblemas butibai!
Laura uzmeta lūpu. — Nu labi, — viņa norūca.
— Tatad — ja starrp diviem sarrgatajiem pastāv stiprra emcio-nalā saikne, tad pat mūsu pasauļ’ rrobežas nespēj liegt tiem sastapt vēnām otru, izmantojot ceļojumu sapenī. Šī iemesla dēļ Mariuss varreja apcēmot tevi trrlspadsmitās dzimšan’ dienas nakti — jo viņa jūtas prret tevi ir stiprrakas par dabas likumiem!
— Lieliski! — Laura iegavilējās. — Tad jau es varu viņu apciemot Avanterrā!
Skolotājs papurināja galvu. — Tikai teorretiski! — viņš iebilda. — Pirrmkarrt, tavas spējas vēl nav tiktall nobriedušas...
Laura pārmetoši pārtrauca skolotāju. — Tu to apgalvoji jau tad, kad es devos savā pirmajā sapņu ceļojumā! Bet man vienalga izdevās, un es atradu svarīgas norādes par Dūmākoņa atrašanās vietu. Turklāt es toreiz daudz mazāk biju trenējusies un par ceļošanu sapnī zināju pavisam nedaudz! Bet pa šo laiku esmu iemācījusies gandrīz no galvas profesora Dr. Mēbiusa Miedziņa “Par ceļošanu sapnī un citām brīnumainām spējām”.
Lauras sašutums uzjautrināja Persiju. — Zinu, — viņš noteica.
— Tev taisnibā. Taču torreiz gan bija ievērrojama atškirrība.
— Vai tiešām? — Lauras balss skanēja neierasti vīzdegunīgi.
— Mais oui!*
— Un tā būtu?
— Torreiz tu konkrrēti zināji sava ceļojuma mērrki — turr-prretim tagad neviens nevarr skaidrrī pateikt, kur Mariuss šobrrīd atrrodās. Vai varrbūt tu to zini?
— Protams — tētis ir melno karotāju varā. Viņi aizveda viņu. Es taču redzēju pati savām acīm!
— Es zinu! Tomēr prreciza viņa uzturrešanās vieta mums irr tumsā tīta. Melnā herrcoga valstība ir milziga, Laura, un, pat ja Mariusu nudien turr gūstā Tumsas cietoksnī, kā mēs pieņemam, tad taču nevarram zināt, kur exactement3 viņš atrrodas. Neaiz-mirrstī, ka rruna ir par varrenu cietoksnī, kurr ir neskaitamās iespējas paslēpt gūsteknī.