— Un kaut tā arī būtu! Tad man vienkārši viņš jāsameklē.
Persijs sāpīgi saviebās. — Es tevi lūdzu, Laura: uz labū laimi
aizceļot uz Tumsas cietoksni un cerret uz sagadišanos būtu tīrrā pašnavība. Izmet šīs domas no galvas un pacieties līdz Lieldienām! Tad tu varrēsi pa burrvju varrtiem nokļūt Avanterrā un palūgt talkā Elizionu un viņa svītu. Viņiem nākot palligā, tavu tēvu būs daudz vieglāk atrrast!
Laura, ne vārdu neteikdama, pavērās fizkultūras skolotājā. Persija acīs meitene lasīja, ka viņš mīļuprāt būtu teicis ko citu un iedvesis viņā cerību uz drīzu tikšanos ar tēvu. Taču laikam apstākļi to nepieļāva.
Tostarp viņi bija sasnieguši Hintertūru. Sniega sega, kas vēl pirms dažām dienām bija ietinusi visu ciematu un tā apkārtni, nu bija pazudusi gandrīz bez pēdām.
Bija sācies atkusnis, tikai augstienēs un apkārtējo kalnu virsotnēs vēl bija manāmi atsevišķi sniega laukumi, kas mirdzēja zemās pēcpusdienas saules slīpajos staros.
Par laimi, bija nokusis arī sniegs uz šaurā ceļa, kas veda uz klosteri, tā nu Persijs, neraugoties uz daudzajiem līkumiem, varēja uzņemt kārtīgu ātrumu. Laurai gandrīz sametās slikta dūša, tik stipri viņu asajos pagriezienos mētāja pa sēdekli.
Piepeši viņa ar tādu kā sesto maņu sajauta briesmas. — Uzmanies, Persij! — meitene skaļi iekliedzās.
9. nodaļa SLEPENĀ BIBLIOTĒKA
Kaut gan nekas aizdomīgs nebija redzams, skolotājs reaģēja acumirklī. Viņš pagrieza sāņus stūri un vienlaikus nospieda bremžu pedāli. Kamēr Peugeot, riepām kaucot, noslīdēja ceļmalā, pagriezienā no kreisās puses viņiem garām aizšāvās kravas auto.
Melns kravas auto.
Laura tūliņ pat to pazina: tas pats auto, ar kuru ziemas brīvdienu laikā notika slepkavības mēģinājums! Tas drāzās tik ellišķīgā tempā, it kā bēgtu no dēmoniem vai sātana izdzimumiem. Arī šoreiz Laura nespēja pie stūres saskatīt šoferi. Saule spoguļojās priekšējā stiklā, paslēpdama skatienam salona iekšpusi.
Pēkšņā izmisumā Laura stingi vērās kravas auto, kas lielā ātruma dēļ tika iznests no līkuma, ieslīdēja pretējā joslā un traucās viņiem taisni virsū. Laura iekliedzās. Tā vien likās, ka sadursme ir neizbēgama — bet tad auto pēdējā mirklī mainīja virzienu un par mata tiesu pabrauca garām Peugeot. Pēc dažām sekundēm šis rēgs bija pazudis. Persijs apturēja savu mašīnu ceļmalā, kamēr kravas auto pazuda aiz nākamā līkuma. Bija dzirdama tikai motora rēkoņa, kas pēc īsa brīža noklusa.
Tikai tad Laura pamanīja, ka dreb pie visām miesām. Rokas trīcēja kā novītušas lapas brāzmainā rudens vējā.
Persijs turpretim ļāva vaļu skaļam sašutumam. — Sflcre bleu4\ — viņš lādējās. — Tas idiots ir completement5 jucis!
— Tas idiots?
— Prrotams! Kā vel varr nosaukt cilvēku, kas tādā ātrrumā trrjecas pa ceļ’ un apdrraud visus pārrējos?
— Jautājums nebija par to, Persij. Es drīzāk gribēju zināt, vai tu esi drošs, ka tur vispār sēdēja iekšā kāds šoferis.
— Hein*? Es īsti nesaprrotū, Laura. Skaidrrs, ka pie stūrres bija jāsēž šoferrim, kaut arri saules atspiduma dēļ mēs to nespejām saskatīt. Cits nekas taču nav iēspejams.
Kad Laura atgādināja par auto bez šofera, kas Hintertūrā bija ripojis virsū viņai un pāteram, skolotājs kļuva domīgs. — Varrbut mums vajadzētu sekot tai mašīnai un noskaidrrot vadītāja perrso-nību? Ja tāda visparr ir, prrotams, — viņš smaidīdams piebilda.
Laura atmeta ar roku. — Labāk jau ne. Viņš jau sen ir aiz kalniem — turklāt mūs gaida pāters!
— Nu labi, Laura, kā vēlīes. Neliksim Dieva vīrram veltī gaidīt!
Kad viņi nonāca klosterī, pār ieleju jau laidās krēsla. Pie debesīm parādījās pirmās zvaigznes. Austrumos vīdēja bālais mēness sirpis.
Brālis Anselms, miesās raženais vārtnieks, Lauru tūdaļ atpazina. — Nebiju rēķinājies, ka Dievs tas Kungs tik drīz pievedīs tevi pie mūsu vārtiem, — viņš aizelsies dūdoja, atvērdams viņiem durvis. — Bet, kā mēdz sacīt mūsu mīļais brālis abats: Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, un neviens nespēj nojaust plānus, kas viņam ar mums ir padomā.
Kad Laura paskaidroja, ka viņai norunāta tikšanās ar pāteru Dominiku, sārtvaidzīgais resnītis vispirms grasījās viņu pavadīt uz bibliotēku, bet tad pārdomāja. Sarauktu pieri viņš pavērās Laurā.
— Tu taču droši vien vēl atceries ceļu, vai ne?
— Jā, protams!
— Tad es varu sev aiztaupīt gājienu pie mūsu brāļa, vai ne?
— Jā, noteikti. Es viena pati atradīšu bibliotēku.
Vārtnieka sejā parādījās atvieglojums. Izredzes, ka nāksies piepūlēties, lai noietu kādus divsimt soļus, viņam šķita ļaunākas nekā visas Bībeles sodības, kopā ņemtas. Uzjautrināti smaidīdami, Laura un Persijs atstāja mūku un devās uz krusteju.
Tur nonākusi, meitene ziņkārīgi pavērās uz visām pusēm. Viņa cerēja satikt Alariku. Tomēr zēns nekur nebija redzams, un Bučmūlis arī ne. Toties Laura jau pa gabalu ievēroja, ka durvis uz bibliotēku bija plaši atvērtas. — Savādi gan, — viņa nobrīnījās, steigdamās turpu.
— Kas tur tik savāds? — Sportiskajam Persijam nebija nekādu grūtību viņai sekot.
— Vārtnieks, pēdējoreiz tiekoties, mums stāstīja, ka pāters Dominiks ne acu galā nevarot ieredzēt, ja bibliotēkas durvis stāv vaļā.
Laura un Persijs, degdami nepacietībā, iegāja iekšā, taču no bibliotekāra nebija ne vēsts. Laura paskatījās uz pults pusi. Atšķirībā no pirmā apmeklējuma pretim nespīdēja ne gaismas stariņš. Nebija dzirdams ne mazākais troksnītis, un Lauru pēkšņi pārņēma sajūta, it kā pār bibliotēku būtu nolaidies nāves klusums. Viņas skatiens pievērsās Persijam. Taču skolotājs tikai neziņā saviebās un paraustīja plecus.
Laura nedroši iesaucās: — Pāter? Pāter Dominik!
Atbildes nebija.
— Pāātēēr Doomīnīk! — Lauras balss tumsā noskanēja tik spalgi, ka pat kurlajam būtu aizkritušas ausis, tomēr nesekoja nekāda reakcija. Te kaut kas nav lāgā, Laurai iešāvās prātā. Kaut kas noticis.
Ļaunu aizdomu mākta, viņa lēnām virzījās uz priekšu pa garo eju; Persijs turējās cieši blakus. Pagriežoties ap pēdējo grāmatu plauktu, Laura ieraudzīja, ka pie pults neviena nebija — vismaz bibliotekāra noteikti.
— Varrbut viņš aizmirrsis, ka norrunajīs arr tevi tikšanos, un devies uz savū celli?
Laura enerģiski papurināja galvu. — Nedomāju vis. Turklāt viņš nekad nebūtu atstājis vaļā durvis.
Kaut ari viņi steidzīgi pārmeklēja visu telpu, ieskatīdamies ik stūrītī un aiz katra plaukta, no pātera Dominika nebija ne vēsts. Viņi jau grasījās aiziet, lai ziņotu abatam Gregoram par bibliotekāra pazušanu, kad Laura kaut ko ievēroja.
— Paskaties, Persij! — Viņa norādīja uz plauktiem, kas sniedzās līdz pat griestiem un atradās aiz bibliotekāra pults. Visi pārējie grāmatu plaukti bija izvietoti cieši cits pie cita, neatstājot pa vidu ne mazāko šķirbiņu, bet starp šiem abiem rēgojās sprauga.
Pavisam maza spraudzina.
Bija vajadzīgs tikai īss mirklis, līdz Laura atklāja, kāds ir šīs novirzes iemesls: labais plaukts kustējās. Pavilkusi to, meitene ieraudzīja milzīgas durvis. Neredzamās eņģes noteikti bija labi ieeļļotas, jo neatskanēja ne sīkākais troksnītis. Acīmredzot slepenās durvis bieži tika izmantotas. Aiz tām sienā rēgojās tumša niša.