Laura nevarēja vien nobrīnīties par šiem nenovērtējamajiem dārgumiem. — Es gan īsti nesaprotu — kāpēc visas šīs grāmatas vajadzēja saglabāt, ja jau tās bija aizliegtas?
— Ja kāds teksts ir aizliegts, šis fakts vēl neko neizsaka parr tā saturrū un verrtibū — un it nemaz neliecina parr to, ka tajā nebūtu ietverrta patiesībā. Gluži prretejī: dažas patiesības ir tik grrūtī paciešamas, ka tās labāk noklusē nekā atzīst!
Laura domīgi ļāva skatienam klejot pa grāmatu muguriņām. Šeit to bija tūkstošiem. Vai gan iespējams, ka šīs atziņas būtu bīstamas? Un, ja jā, — tad kam? Visiem cilvēkiem — vai tikai dažiem? Laura par to vēl nekad nebija prātojusi, taču drīz vien saprata, ka Persijam taisnība. Ne jau visi cilvēki alka atklāt patiesību, drīzāk gan viņi to slēpa, ja vien tas bija iespējams. Vai gan, teiksim, Dr. Tumšickis atzītu, ka viņš pēc labākās sirdsapziņas palīdz tumsas spēkiem iegūt varu pār Zemi un Avanterru? Nekad! yiņš to ietiepīgi noliegtu un nosauktu par meli ikvienu, kurš to apgalvotu, — un, protams, nepaguris censtos, lai visi dokumenti un rakstu galiņi, kas to pierāda, tiktu iznīcināti un pazustu uz visiem laikiem!
Līdzīgi droši vien bija ar sacerējumiem, kas glabājās šai apakšzemes arhīvā. Kādam to saturs bija izrādījies kā dadzis acī, vienalga, kādu iemeslu dēļ. Un, ja attiecīgajam cilvēkam bija dāvāta pietiekami liela vara, tad viņš bez grūtībām varēja panākt, lai šī neērtā patiesība nenonāktu atklātībā. Laikos, kad nebija ne avīžu, ne radio, ne televīzijas un telefons bija tikpat nepazīstams kā ceļojumi uz tālām zemēm, droši vien bija tīrais nieks aizvērt muti nevēlamiem kritiķiem un domātājiem un novērst viņu atziņu izplatīšanos.
Vai varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc neviens neko nezināja par Septiņu mēnešu zīmogu? Varbūt noslēpuma atslēga bija atrodama šajā bibliotēkā? Vai pāters Dominiks bija vēlējies viņai to atklāt un tālab nokāpis lejā šais velvēs?
Persijs uzskatīja, ka Lauras apsvērumi nav zemē metami. — Izklausās visnotaļ logiāli, kā teiktū tavs brrālis, — viņš smaidīdams paskaidroja. — Un tomerr — kāpēc pāterrs torreiz, kad jus atbraucāt, noledza, ka licīs tev meklēt šo zimogū?
Laura pārmetoši paskatījās skolotājā. — Bet, Persij! Es taču tev jau paskaidroju: viņš negribēja runāt abata klātbūtnē, tāpēc!
— Mflis omi, excusez-rnoi, mademoi...* — Persijs pēkšņi apklusa un nobālēja. — Vai tu apzinies, ko tas var nozimēt, Laura? — Persija balss skanēja nomākti.
Meitene jautājoši viņā palūkojās.
— Tas ļauj secināt, ka vismāz abatam šī bibliotēka nav zināmā. Tāpēc Dominiks viņa klātbūtnē nevarrēja rrunāt! Un nevarrēja arrl jums parrādīt slepeno arrhivū arr savāktajiem dārrgumiem!
Protams! Tā arī noteikti bija!
— lespejāms, ka tikai daži brrāļi pazīst šo slepeno arrhīvu, — Persijs turpināja, — un tādēļ arri vairrisies vest šurp parrējos.
Laura sarauca pieri. — Tad sanāk, ka mums te jāiekārtojas uz ilgāku gaidīšanu?
Persijs pamāja. — Baidos, ka jā, — ja nu vjenigī drraugi Rāvenšteinā pamanīs mūsu prrombutnī un sarrikos meklēšanū. Tu taču Kajai noteikti pateici, kurr mēs brraucam, vai ne?
— Pateicu gan, bet...
— Ko — bet?
— Es piebildu, ka mēs varam atgriezties vēlu. Pavisam vēlu — un lai viņa mierīgi iet gulēt.
— Mon Dieu6\
Laura sadugusi vērās grīdā. Nē, no draudzenes nekādu palīdzību nevarēja gaidīt.
10. nodaļa NEJAUKA PAMOŠANĀS
Kaja ar acīm pārskrēja pēdējai rindkopai un aizcirta fizikas grāmatu. Šodienai pietiks. Turklāt viņa pēdējās dienās bija intensīvi mācījusies kopā ar Lauru. Rītdienas testam viņa noteikti bija gana labi sagatavojusies.
Vēl nenolikusi grāmatu, viņa kādu brīdi domīgi raudzījās sev priekšā. Viņa nesaprata Lauru. Labi — tā tikšanās ar mūku laikam bija svarīga. Bet kālab viņa to nepārcēla? Tikai par vienu vienīgu dienu? Kāpēc vajadzēja tā ietiepties un visādā ziņā triekties uz to Dieva pamesto klosteri? Ja viņa patiešām atgriezīsies tik vēlu, kā bija likusi manīt, tad rīt no rīta noteikti atkal būs pārgurusi līdz nāvei. Ja galvā tāpēc būs tukšums — kā pēdējā matemātikas kontroldarbā, tad pēdējo dienu zubrīšanās tāpat būs bijusi velta!
Kaja neviļus sapurināja sarkanīgās cirtas un, domās iegrimusi, paņēma pēdējo šokolādes gabaliņu, kas, ievīstīts skrandainās folijas atliekās, stāvēja uz galda. Meitenes mutē tas pazuda gandrīz vai gaismas ātrumā.
Modinātājs uz naktsskapīša rādīja bez piecām septiņus. Kaja uzreiz sajuta vēderā milzīgu tukšumu; vēders rūktin rūca. Pēdējais laiks vakariņām!
Meitene patlaban grasījās iziet no istabas, kad no ārpuses uz aizvilktā aizkara atspīdēja gaismas stars. Droši vien kāda auto starmeši, jo viņu istabas logi izgāja uz skolotāju stāvlaukumu. Vāri cerēdama, ka Laura un Persijs varbūt tomēr būs atgriezušies, viņa atvilka aizkarus un paskatījās laukā.
Patiešam, tā bija automašīna. Taču nevis Persija Valjanta vecais Peugeot, bet gan vēl vecākais profesora Aureliānā limuzīns, no pirmsplūdu laikiem saglabājies Opel Kapitān. Auto apstājās direktoram rezervētajā vietā, starmeši nodzisa, atvērās šofera dur-vis, un pa tām izkāpa Austrums Aureliāns. Kajai tas likās ievērības cienīgi. Viņa vēl nekad nebija redzējusi direktoru personiski sēžam pie stūres. Ja nu viņš izmantoja savu auto — kas gan notika gandrīz tikpat reti kā mēness aptumsums —, tad viņu parasti vadāja Atila Morduks, Rāvenšteinas saimniecības pārzinis. Kaja vēl ne reizi nebija redzējusi pie stūres pašu Aureliānu.
Un kādēļ viņš izkāpis tik piesardzīgi palūkojās apkārt? Kad profesora seju apspīdēja lampas gaisma, Kaja noprata, ka viņš traki steidzas un ir visai nobažījies.
Kas gan bija noticis parasti tik līdzsvarotajam vīram?
Direktors aizslēdza auto un aizsteidzās uz savu namiņu. Meitenei arī tas šķita aizdomīgi. Kādēļ Aureliāns uzreiz negāja vakariņās, kurās viņš allaž ieradās precīzi septiņos? Viņa prātodama noraudzījās pakaļ direktoram, kas pazuda parka tumsā.
Meitene jau grasījās atkal aizvilkt aizkaru, kad pamanīja kustību stāvlaukuma malā. Liela skābarža zari paliecās sāņus, un no aizsega iznāca kāds vīrietis. Kaja viņu tūliņ pazina: tas bija Dr. Kvintuss Tumšickis.
Ķīmijas skolotājs arī noraudzījās pakaļ Austrumam Aureliānam. Viņa seja atgādināja vaska masku, un tumšajās acīs sprēgāja sarkanas dzirksteles. Tumsas piekritēja sejā sastingusī izteiksme pazuda tikai tad, kad profesors bija pazudis: Kvintusa Tumšicka lūpas savilkās nievīgā smīnā, un, iekams-viņš pagriezās, lai dotos uz pils ēku, Kaja šķita dzirdam klusus, ironiskus smiekliņus.
Vai Tumšickis bija gaidījis direktoru? Un, ja tā: par ko viņš slepus priecājās?
Jupis viņu rāvis, kas te īsti notiek?
Kad Lauras rokaspulksteņa rādītāji tuvojās vienpadsmitiem, meitenei kļuva skaidrs, ka nakti nāksies pavadīt slepenajā bibliotēkā. Kaut gan viņas sajēga par klostera dzīvi nebija necik liela, viņa tomēr zināja, ka mūki parasti dodas gulēt agri. Galu galā viņiem vajadzēja celties vēl krietni pirms rītausmas, lai dotos uz vigīliju, pirmo dienas lūgšanu. Tālab tik vēlu neviens no brāļiem viņus vairs nemeklēs.
Persijs un Laura bija izmantojuši laiku, lai pamatīgāk iepazītos ar savu cietumu, un tādējādi uzgājuši ārkārtīgi interesantu lietu. Cerībā atrast kādu norādi par noslēpumaino Septiņu mēnešu zīmogu, viņi bija izpētījuši grāmatu katalogu, kur bija apkopoti visi bibliotēkas krājumi, un pēc ilgiem meklējumiem beidzot šo to atraduši. Vismaz tā viņiem likās. Sējumu, kas bija piesaistījis viņu uzmanību, sauca “Societas Septem Sodalium” — “Septiņu brālība”, kā bija pārtulkojis Persijs, kurš prata latīņu valodu. Tā bija vienīgā grāmata, kuras nosaukumā parādījās skaitlis septiņi, tāpēc viņi domāja, ka tajā varētu atrasties kādas ziņas par zīmogu. Diemžēl šis darbs nestāvēja tur, kur norādīja katalogs. Atbilstošajā plauktā rēgojās tukšums — tas vien bija gana aizdomīgi. Vēl aizdomīgāk viņiem likās tas, ka tieši pie plaukta, kur būtu vajadzējis atrasties “Septiņu brālībai”, gulēja noslepkavotā pātera līķis!