Persijs Valjants skatījās Laurai tieši sejā. — Mosties, — viņš aicināja un papurināja meiteni, lai izrautu to no transa. — Ja nemaldos, mums beidzot nāk ciemiņi!
Meitene pārsteigta lūkojās apkārt. Viņai vajadzēja kādu brīdi, lai aptvertu, ka Persijs viņu bija atsaucis atpakaļ no ceļojuma sapnī un ka viņi atrodas klostera slepenajā arhīvā. No durvīm skanēja trokšņi — it kā kāds meklētu īsto atslēgu. Tai pašā mirklī viņa sajuta arī nogurumu, kas sasaistīja viņu kā virve. Nebija gan tik ļauni kā pirmajā sapņu ceļojumā, kad viņa bija devusies gandrīz gadu atpakaļ laikā. Pastaiga uz internātu turpretim bija norisinājusies tagadnē un ilgusi tikai nepilnu stundu. Acīmredzot noguruma pakāpe, kas sekoja šādam ceļojumam, bija atkarīga gan no tā ilguma, gan no laika attāluma, ko vajadzēja pārvarēt. Jo ilgāk un tālāk pagātnē vajadzēja aizceļot sapnī, jo lielāki acīmredzot bija mesli, kas ķermenim bija jāmaksā par šo fantastisko pasākumu.
Laura nespēja apspiest žāvas un atvēra muti tik plati kā samiegojies nīlzirgs.
— Vai tavs ceļojums vismaz guvā panakumūs? — Persijs apvaicājās,
Laura staroja. — Un kā vēl! Viss gāja kā pa diedziņu. Man liekas, fizikas kontroldarbu es vēl nekad neesmu uzrakstījusi tik labi kā šodien.
— Apsveicu! Irr tomerr zināmās prriekšrrocibas, ja prrot ceļot sapnī, nest'Ce pas*7.
— Taisnība, — Laura atbildēja, šķelmīgi smaidot. — Ja vien par to iedomājas!
Persijs jau grasījās atbildēt, bet tad atvērās durvis, un telpā ienāca trīs: abats Gregors un divi nepazīstami vīrieši. Kaut arī viņi vēl nebija stādījušies priekšā, Laura uzreiz saprata, ka tie ir civilā tērpti policisti.
Ieraugot apakšzemes zāli, abatam acis iepletās divreiz lielākas. Neticīgi brīnīdamies, viņš vērās visapkārt un grozīja galvu. Persija pieņēmums bija pareizs: slepenais arhīvs šim augstākā ranga mūkam acīm redzami bija gluži nepazīstams. Vecākais no abiem policistiem, neliela auguma būdīgs vīrietis ar armijniecisku matu griezumu un nosirmojušām ūsām, panāca tuvāk Laurai un Persijam un aizdomīgi viņus nopētīja. Ar ierastu žestu viņš izvilka no tumšā vilnas mēteļa žetonu un parādīja to Persijam. — Kriminālkomisārs Vilhelms Rejmanis. Kur atrodas līķis?
— Ļaujiet arrī man jūs apsveikt arr iepazišanos. — Neraugoties uz nepārprotamo ironiju Persija balsī, ūsainis neizrādīja nekādas emocijas. — Vai sekosiet man, lūdzu, kungs?
Persijs pagriezās un aizveda kriminālpolicijas ierēdni un klostera priekšnieku pie pātera Dominika līķa.
Abatam Gregoram izlauzās izmisuma kliedziens. — Ak, visu-varenais! Kungs, apžēlojies par viņa dvēseli!
Viņš ar labo roku svētījot pārmeta krustu mirušajam brālim un jautājoši paskatījās policijas pārstāvī. Ūsainis pamāja, tad abats noliecās pie mirušā un aizvēra viņam acis. Tad atkāpās sāņus un iegrima mēmā lūgšanā.
Ūsainis pamāja jaunākajam vīrietim — Laura nojauta, ka tas bija viņa asistents. — Anton, dod rīkojumu, lai šurp atbrauc kolēģi no lietisko pierādījumu meklēšanas nodaļas, un sāc nopratināt mūkus! — Kalsnējais palīgs centīgi pamāja un aizsteidzās, kamēr komisārs Rejmanis pievērsās fizkultūras skolotājam. — Tagad izstāstiet, kas ir noticis.
Persijs pēc iespējas īsākiem vārdiem attēloja, kas bija norisinājies iepriekšējā dienā. Viņš beidza, norādīdams uz pazudušo grāmatu, un nenoklusēja, ka par iespējamo nozieguma iemeslu uzskata zādzību.
Kriminālkomisārs šķībi paskatījās Persijā. Šķita, ka viņu it nemaz nesajūsmina tas, ka amatieris iejaucas viņa darbā. Tomēr viņš atturējās no jebkādiem komentāriem par paustajām aizdomām, toties ņēmās iztaujāt Lauru. — Tātad tu mums piezvanīji un paziņoji par slepkavību, vai tā?
Laura pamāja, ar mokām apspiezdama žāvas. — Tieši tā.
— Un līķi jūs atradāt jau vakar?
— Jā, protams. — Laura nesaprata, kāpēc tiek uzdoti šādi jautājumi. — Mans skolotājs taču jums jau paskaidroja.
— Zinu. — Rejmaņa sejā uz brīdi pavīdēja pašapmierināts smaids. — Bet kāpēc tu mums piezvanīji tikai šorīt, nevis vakar, kad jūs nupat bijāt atraduši līķi?
— Hmm... — Laura apstulbusi raudzījās komisārā. — Tāpēc... tāpēc, ka... nu...
— Nu? Es klausos!
Meitene, palīdzību meklēdama, pavērās Persijā.
— Mēs visū laiku mēģinājām, komisārra kungs, taču bez panakumiem. Laurai neizdevās dabūt savienojumū pa mobilo taimiņi.
— Vai tiešām? — Rejmanis norūca un ar asu skatienu nopētīja meiteni. — Un kāpēc tad šorīt izdevās?
— Eēē... — Laura kā apmāta stingi skatījās sev priekšā. Viņa taču pie labākās gribas nedrīkstēja komisāram teikt patiesību. Viņš nemūžam nenoticētu stāstiņam par ceļojumu sapnī. Meitene bezpalīdzīgi paraustīja plecus. — Diemžēl nezinu.
— Bet tev vajadzētu zināt. — Komisārs skatījās viņā pa šauri piemiegto acu spraudziņām. — Citādi man vēl nāksies šo to nodomāt.
Šo to nodomāt? Ko viņš ar to gribēja teikt? Viņš taču negribēja teikt, ka viņiem varētu būt kaut kāda saistība ar slepkavību?
Nekādā gadījumā!
— Varrbūt telefona operratorram bija kādas prroblēmas? — Persijs ieminējās.
Neizskatījās, ka komisāru tas būtu iespaidojis. — Mēs pārbaudīsim, kaut arī uzskatu to par lieku. — Turpinot nopratināšanu, viņa sejas izteiksme kļuva arvien īdzīgāka. — Daudz vairāk mani interesē, kā jūs īsti uzzinājāt par šo telpu, kas pat abatam līdz šim brīdim bija gluži nepazīstama.
Neraugoties uz neizteiktajām aizdomām, kas slēpās šai jautājumā, Persijs lūkoja būt pēc iespējas laipnāks. — Mums arri tās ekzistence bija gluži nezināma, komisarra kungs, līdz vakarr atrra-dam ieeju tīrrās sagadišanās dēļ.
— Vai tiešām? Un man vajadzētu jums ticēt?
— Prrotams. Jo tā irr patiesība!
Kriminālpolicijas ierēdņa seja liecināja, ka viņš netic ne vārdam. Kad abats viņam vēl izstāstīja, ka Laura jau pirms nedēļas bija apciemojusi noslepkavoto un — kā izteicās abats Gregors — nākusi klajā ar visnotaļ maldinošiem izteikumiem, meitene jau nobijās, ka viņu apcietinās.
11. nodaļa LEVATORS
NO apcietinājuma Persiju un Lauru izglāba tiesu medicīnas eksperts. Viņš paskaidroja komisāram, ka, spriežot pēc pirmā iespaida, noslepkavotais bijis miris jau pirms tam, kad abi apmeklētāji klauvējuši pie klostera vārtiem un brālis Anselms tos ielaidis. Un ari Antons, Rejmaņa asistents, atgriezies no mūku nopratināšanas, palīdzēja novelt no viņiem aizdomu nastu
— Visu cieņu, šef, — viņš paskaidroja, — bet kāpēc tad viņiem abiem vajadzētu te apakšā ieslēgties, ja viņiem nudien būtu kāds sakars ar slepkavību? Tam taču nav nekādas jēgas!
Rejmanis uzmeta savam asistentam augstprātīgu skatienu. — Nekad neesmu teicis, ka viņi paši šeit ieslēgušies! — viņš asi attrauca.
Antons apmulsa. Viņš acīm redzami bija pieradis pie skarbas attieksmes. — Klostera brāļi arī to nav darījuši, — viņš mierīgi atbildēja. — Visi kā viens apgalvo, ka par šo telpu neesot zinājuši un, protams, neesot arī to aizslēguši.
— Un ja nu viņi melo?
Asistents paraustīja plecus. — Pārbaudīsim. Taču pirmajā acu uzmetienā pierādījumi ļauj izdarīt tikai vienu slēdzienu.
— Un tas būtu? — komisārs sapīcis norūca.
— Slepkava pats ir aizvēris durvis. Viņš tos abus ieslēdza, cerēdams, ka tādējādi noziegums pēc iespējas ilgāk paliks neatklāts, un pats tostarp aizlavījās tālāk no nozieguma vietas.