Tā kā Rejmanis nespēja izdomāt ticamus pretargumentus, Laurai un Persijam ļāva iet, gan ar noteikumu, ka viņi sniegs papildu liecības, ja to vajadzēs izmeklēšanā.
Kad Laura un Persijs atgriezās Rāvenšteinā, bija jau pēcpusdiena. Kaut arī meitene tikai ar pūlēm turējās kājās un acis viņai lipa ciet, viņi tūliņ uzmeklēja profesoru Aureliānu, lai paziņotu tam par briesmīgo notikumu.
Direktors viņus pieņēma savā kabinetā. Ziņa par pātera Dominika slepkavību viņu nepārprotami satrieca. Viņš kļuva balts kā palags.
— Jūs laikam pāterru labi pazināt? — Persijs Valjants iejūtīgi vaicāja.
Austrums Aureliāns pamāja. — Jā gan. Mēs ar Dominiku bijām pazīstami vai veselu mūžību. Iepazinos ar viņu studiju laikā, kādā filozofijas lekcijā. Kaut arī mēs par to lekciju kaislīgi sastrīdējāmies un arī vēlāk par dažādiem jautājumiem bieži bijām atšķirīgās domās, tomēr tūliņ sadraudzējāmies un kopš tā laika esam... hmm... bijām tuvi draugi. — Profesora acis kļuva valgas.
Persijs pagaidīja, līdz Austrums Aureliāns izvilka kabatlakatiņu un nosusināja asaras, tad uzdeva nākamo jautājumu. — Šī apslēptā bibliotēka — vai jus zinājāt parr tās ekzistenci?
— Jā. — Aureliāns, domās iegrimis, raudzījās sev priekšā. — Es biju viens no tiem nedaudzajiem, kam tika uzticēts tās noslēpums. Pavadīju tur daudzas stundas, nodevies studijām un pētījumiem, un guvu daudz noderīgu atziņu. Arhīvs pastāv jau kopš klostera dibināšanas. “Svētā akmens” bibliotekāri vienmēr ir vākuši aizliegtus tekstus un saglabājuši tos turpmākajām paaudzēm. Fakts, ka kāds darbs tiek iekļauts aizliegto sarakstā vai kļūst par tabu, vēl nenozīmē, ka...
— Es zinu, — Persijs viņu aši pārtrauca. — Mēs ar Lauru vakarr pārrunājām šo prroblēm’ visos sīkumos. Laika tam bija gana.
Aureliāns izmocīja smaidu. — Tad jau es varēšu aiztaupīt savus skaidrojumus.
— Tā gan. Bet viens gan man nekļuva skaidrrs: kā tas varr but, ka pat abats nezināja par bibliotēku?
— Izskaidrojums ir samērā vienkāršs: abati ir baznīcas hierarhijas pārstāvji, un šajā amatā viņiem jāievēro īpaši noteikumi un norādījumi. Turklāt viņu pienākums ir pilnībā pakļauties baznīcas vadībai. Tādēļ viņi noziegtos pret saviem amata pienākumiem, ja paciestu aizliegtu rakstu glabāšanu savā klosterī. Šī iemesla dēļ “Svētā akmens” bibliotekāri nekad neatklāja saviem priekšniekiem noslēpumu, kas glabājās dziļi klostera klēpī. Par to zināja tikai viņiem vistuvākie cilvēki un tie brāļi, kam bija paredzēts pārņemt bibliotekāra pienākumus. Tābrīža abatam turpretim nebija ne mazākās nojausmas.
Persijs domīgi pamāja. — Saprrotu. Tāpēc arri paterram Dominikam nesen abata prriekšā vajadzēj1 noliegt, ka viņš Laurai licis sameklēt Septiņu mēnešu zīmogu, vai ne?
Profesors Aureliāns neatbildēja. Toties viņš raudzījās Laurā, kas aizvērtām acīm bija sagumusi krēslā — viņa gulēja ciešā un dziļā miegā.
— Parūpējies par viņu, — Austrums Aureliāns norīkoja fizkultūras skolotāju. — Aiznes viņu uz istabu un gādā, lai viņa krietni izgulētos.
Kad Laura nākamajā rītā pamodās, par sarunu profesora kabinetā viņa neatcerējās pilnīgi neko. No atmiņas bija pagaisis arī tas, kā Persijs Valjants viņu bija izcēlis no krēsla un aizstiepis uz istabu. Domīgi viņa raudzījās sev priekšā. Te atvērās durvis un ienāca Kaja.
Draudzene atgriezās no tualetes istabas. Viņa starojoši uzsmaidīja Laurai. — Labrīt! Es jau domāju, ka tu vispār nepamodīsies.
Laura kārtīgi izstaipījās un sirsnīgi nožāvājās, kamēr Kaja piegāja pie naktsskapīša, attaisīja atvilktni un paņēma šokolādes tāfelīti.
Saprotoši smaidīdama, Laura vēroja, kā Kaja atplēš iesaiņojumu. Viņa jau grasījās nolauzt eabalinu. kad rāfelm* ītL- rifo nn rokām un novēlās zemē. — Ops, — resnulīte noteica un žigli pieliecās.
Laura īgni nogrozīja galvu. Draudzene bija tūļa un laikam ari paliks tūļa.
Kaja izlikās, it kā nebūtu redzējusi Lauras nosodošo skatienu, un iebāza mutē trīs šokolādes gabaliņus uzreiz.
— Cik ilgi es īsti nogulēju? — Laura gribēja zināt.
— Fopš fakarfienas fusfetriem fēcfusdienā, — Kaja atbildēja, vaigus piebāzusi.
— Kopš pusčetriem? Tad jau sanāk vairāk nekā piecpadsmit stundas!
— Fieši fā! — Kaja norija šokolādi. — Tādam ceļojumam sapnī noteikti vajag krietni daudz spēka. Es tikai nezinu, kā tu to paskaidrosi Ronijam Rīdelam.
— Ronijam Rīdelam? Kāds tam sakars ar Roniju?!
— Un tu vēl jautā? Viņš bija pārskaities, kad tu vakar neieradies uz tām slēpošanas sacīkstēm. Es viņam teicu, ka tu esi pēkšņi saslimusi un tāpēc nevari ar viņu sacensties. Bet viņš neticēja un apgalvoja, ka tava slimība esot tikai “akūta raustīšanās maximalis”. Viņš jau paguvis izstāstīt visam internātam, ka tu esi nožēlojama bailule un ka tev no Vērša galvas trases ir pilnas bikses.
Laura skaļi novaidējās. — Ai, johaidī! Tās stulbās derības ar Roniju! — Kā lai tiek ārā no šīs ķezas? Tas tips taču neliksies mierā, kamēr nebūs padarījis viņu par visu rāvenšteiniešu apsmieklu — viņa taču nedrīkstēja nevienam stāstīt par ceļošanu sapnī.
Laura juta, ka labi nebūs.
Nepatikšanas sākās jau brokastīs. Visiem rāvenšteiniešiem jau bija zināms, ka Laura nebija ieradusies, lai sacenstos slēpošanā ar Roniju, jo ēdamzālē pretī rēgojās tikai ņirdzīgi smīni. Laura izlikās, ka neko nav pamanījusi, taču iekšēji viņā viss vārījās.
Viņai paejot garām galdam, pie kura sēdēja Ronijs Rīdels un Maksis Tālsmirdis savu drauģeļu lokā, Ronijs piecēlās un uzsmaidīja draugiem. — Aplausus Laurai Leanderei, sūdu superzvaigznei! Šodien viņa tomēr ir iztaisījusies laukā no gultas!
Kamēr pārējie ņirgdami aplaudēja, Tālsmirdis laida vaļā savus ēzeļa zviedzienus. — Bravo! — viņš ieaurojās tik skaļi, ka noskanēja līdz pat skolotāju galdam. — Bravo, Laura, sūdu superzvaigzne!
Laura redzēja, ka gan Mērija Morgana, gan Persijs Valjants pamet uz viņas pusi iejūtīgus skatienus. Vienlaikus fizkultūras skolotājs tikko manāmi papurināja galvu. Viņa tādēļ noklusēja dzēlīgo piezīmi, kas jau bija uz mēles, un, ne vārda neteikusi, devās tālāk, nelikdamās ne zinis par ņirdzējiem.
Kaja turpretim nespēja valdīt dusmas. — Vai jūs zināt, kas paši esat? — viņa nobrēcās. —Jūs visi esat stulbi idioti, ja vēl paši neesat pamanījuši! —To teikusi, viņa lepni paceltu galvu devās uz savu vietu.
Kad Laura nosēdās pie galda pretī Lūkasam, viņš nopētīja māsu, pacēlis uz augšu uzacis. — Tu nu gan esi savārījusi sev ziepes!
— Zinu — bet diemžēl tur neko vairs nevar grozīt. Viņi taču nevar zināt, kāpēc es neierados uz tām sacīkstēm. Un izstāstīt es arī nedrīkstu. — Meitene sadrūvējusies paņēma kakao kannu, ielēja pilnu krūzīti un ķērās pie kukurūzas pārslām.
Kēvins, kurš sēdēja blakus Lūkasam, viņai uzmundrinoši uzsmaidīja. — Neņem galvā! Mēs taču zinām, ka tu neesi nekāda bailule, vai ne, un tie pārējie drīz vien norimsies, tici man!
Laura pateicīgi atsmaidīja pretī. — Paldies, Kēvin! Jauki no tavas puses.
— Kādas muļķības! — Kaja viņai uzmeta indīgu skatienu.
— Tas ir nevis jauki, bet gan pašsaprotami. — Viņa, manāmi sašutusi, pievērsās tumšmatim. — Man tava pielīšana lēnām sāk krist uz nerviem, vai saprati?
Laura aši piebikstīja draudzenei ar elkoni. — Nesāc, — viņa nočukstēja. — Beidz muļķoties!