— Vai tad tā nav? — Kajas balss gandrīz aizlūza. — Vai tu varbūt neredzi, ka tas tips lien bez ziepēm? Magda ari to droši vien vairs nevar ciest, citādi viņa noteikti nebūtu pārsēdusies.
Tikai tagad Laura ievēroja, ka Magda šajā rītā bija ieņēmusi vietu pie cita galda. Tas nu bija kas ievērības cienīgs. To, ka viņas draudzene nebija stāvā sajūsmā par Kēvinu, Laura vēl varēja saprast. Kaut arī Kajai patiesībā nebija pamata viņā saskatīt konkurentu. Bet Magda? Kāds gan Magdai bija iemesls pēkšņi mainīt galdu? Laura apjukusi to visu pārdomāja, taču nespēja atrast ticamu izskaidrojumu, tādēļ nolēma pavaicāt meitenei nākamajā izdevīgajā gadījumā.
Lūkass pārtrauca viņas domu plūdumu. — Interesanti, vai tavs brauciens uz klosteri vismaz šoreiz kaut ko deva?
Vienu mirkli Laura bija pārsteigta, bet tad viņai ienāca prātā, ka draugi vēl neko nevar zināt par pātera Dominika slepkavību, un viņa īsos vārdos izstāstīja par šausmīgajiem notikumiem abatijā.
Brālis šokēts viņā paskatījās. — Tas taču ir drausmīgi, — viņš sacīja. — Un turklāt tu vēl neesi tikusi ne soli tālāk Septiņu mēnešu zīmoga meklējumos.
— Nē, it nemaz.
Lūkasa pierē ievilkās raksturīgā grumba. — Ja neņem vērā slepkavību un nezināmo noziedznieku, tad ir vēl viena lieta, ko es nesaprotu: ja jau pāters Dominiks zināja zīmoga noslēpumu — un to viņš noteikti zināja, citādi nebūtu tev stāstījis —, tad man nav skaidrs, kāpēc Austrumam Aureliānam par to it kā nav ne jausmas.
Kajas sejā parādījās izbrīns. — Un kāpēc lai viņam tāda būtu? Profesoram taču ar klosteri nav nekāda sakara!
Lūkass aizkaitināts savilka uzacis. — Padomā taču ar galvu, trūcīgais koeficienti Ja viņi abi patiešām bija tik tuvi draugi, kā direktors apgalvo, un Septiņu mēnešu zīmogs patiešām Laurai lieti noderētu, tad jau Aureliāns būtu pirmais, kuram pāters Dominiks to būtu izstāstījis, — tas taču loģiāli!
Laurai ilgi nebija jāprāto. — Izklausās pārliecinoši, — viņa piekrita brālim un saviebās. — Izskatās, ka man pēc iespējas ātrāk vajadzētu aprunāties ar profesoru!
— Vajadzētu gan, Laura. — Lūkass nopietni palūkojās viņā pāri briļļu malai — tās jau atkal bija noslīdējušas zemāk. — Cik vien ātri iespējams!
Iekams Laurai radās iespēja doties pie profesora, viņai vēl nācās pārciest stundas. Un tas bija krietni ļaunāk, nekā viņai bija licies. Izņēmuma kārtā tur nebija vainojami skolotāji, gluži pretēji. Šajā dienā stundu sarakstā bija daži no Lauras mīļākajiem priekšmetiem. Vācu valoda, vēsture, ģeogrāfija, bioloģija un veselas divas valstsmācības stundas. Gan maģistrs Zēbalds, kurš vēl aizvien aizvietoja profesoru Aureliānu, gan Dr. Sņaucerpufs (patiesībā gan Šneiders-Rufs) un “Cingizs” Vāgners stāstīja ārkārtīgi aizraujošas lietas. Pat Plūškokas jaunkundzei, kniepadatai līdzīgajai bioloģijas skolotājai, izņēmuma kārtā bija labs garastāvoklis. Gandrīz vai likās, ka skolotāji gribētu cits citu pārspēt ar laipnībām, jokiem un humoru. Viņiem it neko nevarēja pārmest. Grūtības radīja klasesbiedri.
Izņemot Kaju un Kēvinu, viņi visi bija sazvērējušies pret Lauru. Pat Franciska un Magda. Un Karo Tīle jau pati par sevi. No pirmās līdz pat pēdējai stundai viņi ņirdza par meitenes šķietamo gļēvulību. Plēsa riebīgus jokus par Lauru un apsaukāja meiteni visādiem vārdiem. Zaķapastala, mīkstā ola un lūzere vēl bija nevainīgākie no tiem. Tas, ka Kaja un arī Kēvins aizstāvēja Lauru, ne par mata tiesu neiespaidoja 7.b izdarības. Ronija Rīdela un Makša Tālsmirža uzkurināti, pārējie nemitīgi aprunāja Lauru.
Laurai šī pasaule vairs nebija saprotama. Kas viņas klasesbiedriem bija noticis? Pirms brīvlaika, kad Rebeka Taksa bija mēģinājusi pārējos noskaņot pret viņu, visi bija vienoti atbalstījuši Lauru. Pat Ronijs Rīdels nekad nebija rīkojies negodīgi vai nekrietni. Turklāt viņš nekad nebija slēpis savu aizvainojumu. Galu galā Laura bija viņam nocēlusi klases vecākā amatu. Tikai Maksis Tālsmirdis dažreiz bija izturējies pret viņu patiešām draņķīgi — bet tikai tāpēc, ka, viņaprāt, to gaidīja viņa drauģelis Ronijs. Kāpēc viņi tagad nevarēja vien rimties apsaukāt Lauru?
Kas bija noticis?
Vai varbūt — kaut kas bija noticis ar viņiem?
Laura prātoja un lauzīja galvu, taču nespēja atrast pārliecinošu izskaidrojumu.
Pēc stundu beigām Laura gribēja aprunāties ar profesoru Aureliānu. Taču Mīzelšteina viņai paskaidroja, ka direktoram esot tikšanās ārpus internāta, un tā nu viņai nācās aiziet, neko neuzzinājušai.
Laura atgriezās savā istabā, apgūlās gultā un iegrima domās. Kāpēc skolasbiedri pret viņu izturējās kā pret spitālīgo? Nu labi, varbūt tiešām izskatījās, it kā viņa būtu noraustījusies no sacensībām, bet tam taču sen vajadzēja būt aizmirstam. Kāpēc viņa pēkšņi visiem bija kā dadzis acī?
Cik ļoti viņai būtu gribējies ar kādu par to aprunāties! Taču nebija neviena, kam viņa varētu uzticēties. Kaja bija aizgājusi pie Magdas, lai noskatītos videofilmu. Lūkasu Kēvins bija pierunājis doties līdzi uz kaimiņu ciematu, lai nopirktu dažus kompaktdiskus. Austrums Aureliāns arī nebija internātā, un mis Mērijai un Persijam šajā pēcpusdienā bija stundas.
Man neviena nav, Laura skumīgi nodomāja. Vēl pirms neilga laiciņa mēs gandrīz katru minūti pavadījām kopā — Kaja, Lūkass un es. Un nu piepeši visi nodarbojas ar ko citu. Vai tā ir tikai sagadīšanās, vai varbūt tam ir kāds iemesls?
Ja vismaz varētu aprunāties ar vecākiem! Bet mamma jau astoņus gadus ir mirusi — un tētis vēl aizvien atrodas tumšo spēku varā. Kā gan viņam tur iet? Vai viņš vēl kādreiz varēs man palīdzēt?
Laura nebija tālu no asarām, domādama par tēvu. Nu jau vairāk nekā gadu viņš čumēja Tumsas cietokšņa cietumā un noteikti ilgojās pēc atbrīvošanas. Laura nopūtusies piecēlās kājās, paņēma no plaukta lielo fotoalbumu, uzlika to uz rakstāmgalda un sāka šķirstīt. Jau ieraugot pirmās fotogrāfijas, kur viņa bija kopā ar brāli un vecākiem, meitene sajuta dūrienu sirdī. Viņi reiz bija patiešām laimīga ģimene, Lūkass, Anna, Mariuss un viņa, līdz briesmīgā nelaime vienā sekundē bija visu izmainījusi.
Mamma — Laurai viņas tā pietrūka!
Pat pēc ilgā laika, kas bija pagājis kopš katastrofas.
Laura tieši pāršķīra lapu, kad izdzirda mātes balsi. — Par ko tu šodien esi tik nobēdājusies, Lauriņ? — Anna Leandere vaicāja un uzsmaidīja meitai no atšķirtās lappuses augšējās fotogrāfijas. Laura gluži labi atminējās, ka šajā attēlā mātei patiesībā bija nopietna sejas izteiksme, kā gandrīz visos foto. Tas nenozīmēja, ka šī domīgā sieviete dažkārt nebūtu smējusies. Tieši pretēji: viņa bieži vien bija ļoti līksma un visu ģimeni bija aplipinājusi ar saviem smiekliem. Anna Leandere nudien kustināja lūpas. — Kas noticis, Laura?
Vārdi no meitenes plūda straumēm vien, kad viņa izsūdzēja mātei bēdas un pastāstīja visu, kas bija uz sirds. Pēc tam Laurai radās sajūta, it kā viņa būtu nometusi smagu nastu.
— Vai tagad ir labāk? — māte noraizējusies nopētīja meitu.
— Vismaz drusciņ?
Lauras sejas izteiksme atmaiga. — Domāju gan.
— Jauki. — Anna Leandere vēlreiz uzsmaidīja meitai. — Reizēm palīdz jau tas vien, ka izstāsti par raizēm, kas tevi māc. Arī tad, ja es necik daudz tavā labā vairs nevaru izdarīt, tu jebkurā laikā vari pie manis vērsties, ja tevi kas nomāc. Es vēl joprojām esmu šeit, tavā rīcībā — un tur nekas nemainīsies.
— Es zinu, mammu, — Laura pačukstēja. Viņa maigi pieskārās fotogrāfijai ar pirkstiem. Plauksta sajuta tīkamu siltumu, kas izplūda visā meitenes ķermenī. Tā vien likās, ka viņa būtu radusi patvērumu apskāvienā un fiziski spētu sajust māti. Laura neiedrošinājās nedz atraut plaukstu, nedz izjaukt šīs labsajūtas radīto burvestību, uzdodot jautājumu.