Pēc kāda brīža Anna Leandere pārtrauca klusumu. — Paklau, Lauriņ! Nekad neaizmirsti, ka šajā pasaulē nekas nenotiek bez īpaša iemesla! Tieši tāpat kā daudzas lietas izskatās gluži citādi, ja izdodas ielūkoties aiz to ārējā veidola, arī par cilvēku attieksmi nevar spriest pēc pirmā iespaida. Daudzi no viņiem lieliski prot slēpt savus patiesos mērķus, un tāpēc bieži vien paiet ilgs laiks, līdz izdodas tiem redzēt cauri.
Lauras sejā parādījās mokas. — Es nesaprotu, mammu, ko tu ar to gribi teikt.
— Zinu, bet drīz vien tu sapratīsi. — Annas Leanderes balss skanēja liegi. — Tu tikai nedrīksti zaudēt dūšu, lai kas arī notiktu. Savu uzdevumu tu spēsi paveikt tikai tad, ja cieši ticēsi, ka tas izdosies. Ja tomēr tu pieļausi, lai tevi kremt bailes un šaubas, tad spēki izsīks un tava drosme zudīs — un tavi pretinieki būs panākuši to, ko alka iegūt ar varu un ļaunprātību. Esi modra tumsas kalpu priekšā, Laura! Viņiem padomā ir kas ļauns, un viņi nevairīsies ne no vienas viltības. Atceries mūka vārdus un sameklē Septiņu mēnešu zīmogu, jo tas tevi darīs stipru. Aklais vīrs nebija apsolījis tev pārāk daudz. Tas patiešām ir lielākais spēks zem saules, ja vien atklāj tā noslēpumu.
Anna Leandere dāvāja meitai vēl pēdējo atvadu smaidu.
— Esi uzmanīga, bērniņ, — viņa pasmaidīja un pacēla roku, lai pamātu Laurai. — Un nekad neaizmirsti, ka es tevi mīlu.
— Es tevi arī mīlu, mammu. Es arī.
Annas roka noslīga, vaibsti sastinga, un tikai vienu sirdspukstu vēlāk viņa atkal raudzījās pretim Laurai dziļā nopietnībā.
Laura kā apburta miklām acīm skatījās mātes fotogrāfijā, nespēdama no tās atraut skatienu. Kad Laura atlika albumu atpakaļ plauktā, viņa uzreiz juta sevi briestam neparastu spēku. Šķita, ka pat nāve nespēj neko nodarīt šīm visuvarenajām jūtām, kas viņu saistīja ar māti.
Laura vēl nebija redzama, kad Viesulis jau sāka tramīgi dīžāties steliņģī, kārpīja zemi ar pakaviem un satraukti iezviedzās.
Meitene atrāva durvis un apķērās sirmim ap kaklu. — Čau, manu vecīt! Es tā priecājos tevi redzēt!
Ērzelis līksmi iezviedzās, un arī no blakus steliņģa atskanēja nepacietīga sprauslāšana, tā ka Laura pagriezās uz to pusi, lai paskatītos. — Būs jau labi, Zālamar, — viņa uzsauca tur stāvošajam sirmim, kurš gaidu pilns spiedās pie aizšķēršļa. — Protams, es priecājos redzēt arī tevi!
Persija zirgs atbildēja ar skaļu nosprauslāšanos.
— Izskatās, ka viņš tevi ir sapratis, Laura, — pustumsā bija dzirdama skanīga vīrieša balss. Tas bija staļļa īpašnieks Nikodēms Dītrihs; viņš tuvojās Laurai, kā vienmēr, mutes kaktiņā iespraudis kūpošu pīpi.
Laura draudzīgi uzsmaidīja pavecajam vīram. — Zinu. Zālamars ir šķelmis! Bet viņam tas neko nelīdzēs. Es varu jāt tikai ar vienu zirgu, un tas, protams, ir Viesulis.
Zemnieks paplikšķināja sirmim pa kaklu un tad izbrauca ar pirkstiem caur ērzeļa biezajām, melnajām krēpēm. — Viesulis noteikti priecāsies. Viņš bija gluži saskumis, kad tu ziemas brīvlaikā nevarēji viņu apraudzīt. Ilgās viņš bija pavisam sanīcis un no bēdām vairs kārtīgi neēda! Kurp tu šodien gribi jāt, Laura?
— Turpat, kur vienmēr. Kāpēc jūs tā jautājat?
Zemnieks pāris reižu pasūca pīpi un izpūta dūmu mākonīšus, iekams atbildēja. — Nupat pie manis bija dvīņubrālis. Kastors teic, ka ciema ļaudis esot redzējuši Sarkano nāvi.
Gaisa plosts līgani šūpojās virs upes ļaužu zemes. Neskaitāmās urgas un ezeri, kas bija izmētāti lekni zaļajā ainavā, mirdzēja pēo pusdienas saules gaismā. Zilajās burās pūta vējš, un noturīgā brīzīte brašā gaitā dzina brīnumaino braucamrīku uz Akmens meža pusi.
Alienora jutās tik omulīgi, kā ilgi nebija jutusies. Kājas sakrustojusi, viņa sēdēja plosta vidū pie zema galdiņa. Levators — viņu sauca Ēolons — arī bija sakrustojis kājas un šūpojās viņai pretim plaukstas platumu virs grīdas.
— Vai negribi vēl ieturēties, manu meitenīt? — Vīriņš iedrošinoši uzsmaidīja un ar šaurajām rokām pamāja uz ēdieniem, kas stāvēja uz galda. — Manā sabiedrībā tev nav jābadojas. Ja nu tev kārojas ko īpašu, tikai saki: varbūt Deziristānas čūsku pastēti? Vai kūpinātu grolfa šķiņķi no Karūnas? Vai varbūt labāk cukurotas zirnekļu kājiņas no Pūķu zemes? — Knirplītis izstiepa lūpiņas, un viņa sejā, kas bija apaļa kā mēness, parādījās tīksmes priekšnojautas. — Viss ir tik garšīgs, ka nemaz nevar izdomāt, ar ko sākt.
— Liels paldies, Ēolon, bet es labāk palikšu pie desas un siera! Un, ja vēl pēc tam varētu dabūt pāris karaļaugļu, tad tā būtu tīrā svētlaime.
— Nekas nav vienkāršāk! Es paspēju ievākt duci karaļaugļu, iekams vajadzēja pārmācīt to gaisa astoņkāji. — Ēolons bija viens no nedaudzajiem vēl dzīvajiem elevatoriem, kuriem piemita brīnišķā spēja lidināties virs priekšmetiem. Par tās iemeslu zinību vīri nebija vienisprātis. Daži apgalvoja, ka pacelšanās spēku dodot balonveidīgā galva, citi savukārt pierakstīja šīs spējas retai mutācijai. Tomēr neviens vēl nebija spējis sniegt neapgāžamu pamatojumu. Tāpat kā citi viņa līdzinieki, arī Ēolons bija gaisa nomads. Viņš ar savu plostu, kas bija darināts no lidojošā koka, lidinājās šurpu turpu pa visdažādākajiem Avanterras apvidiem, te aizlidodams, te atlidodams — kur vien vējš viņu nesa. Pa ceļam viņš nolasīja karaļaugļus no lidojošajiem kokiem, pārdeva šos kārotos gardumus vai iemainīja tos pret dzīvei nepieciešamajām mantām.
— Vēlreiz milzīgs paldies, Ēolon. — Alienora nopūtās, atcerēdamās šaušalīgo notikumu. — Tu trāpījies tieši laikā.
Levators garlaikoti paraustīja šauros pleciņus.— Runa jau nebija par tevi, meitenīt, tā lieta bija jānokārto starp nezvēru un mani. Novēroju viņu, kopš pabraucu garām Lidojošajam mežam, kur tie maitas ligzdo. Mums vajadzēja nokārtot attiecības, jo viņš un viņa perējums allažiņ notiesāja manus augļus. Tas nu gan nav smalki, vai ne?
Meitene bija pārsteigta. — Vai tad lidojošie astoņkāji ēd arī karaļaugļus?
Ēolons pamāja. — Neliekas gan, vai ne? Ēd šo un to un viskautko. Izskatās, ka tie ir īsti kārumnieki, kas nespēj palidot garām nekam garšīgam. Grauj visu manu rūpalu, draņķi tādi. Tāpēc man vienmēr pa rokai ir loks, un es to protu likt lietā.
Alienora pateicīgi pasmaidīja. — Par laimi, — viņa noteica.
— Kā tu domā, cik daudz laika mums vēl vajadzēs?
Ēolons piepeldēja pie gaisa plosta malas, paraudzījās lejā un pavērās saulē. Tad viņš apdomīgi pašūpoja galvu. — Kāda pusdiena noteikti paies, līdz tiksim līdz Akmens mežam, — viņš paskaidroja, atlidinājies atpakaļ pie galda. — Varbūt vairāk, bet varbūt mazāk.
— Vai esi drošs, ka tur mēs sastapsim vēlmju iemānītājus?
— Varbūt jā, varbūt nē — kā vējš gribēs. — Meitene pasmaidīja, bet tad atkal kļuva nopietna. — Es vēlreiz kārtīgi apdomāšu savu plāniņu, Alienora. Varbūt ies labi, bet varbūt ne!
Meitene klusēja un domīgi vēroja Ēolonu. Nepilnās divās dienās kopš sastapšanās Alienora viņu bija iepazinusi tuvāk. Sākumā meiteni bija mulsinājis viņa neizlēmīgums, pat vienaldzība, kas nekad neļāva izteikt noteiktu viedokli. No otras puses, viņš bija daudz ceļojis pa visu Avanterru un pieredzējis visdažādākās lietas. Varbūt tas bija viņa neizlēmības iemesls? Tomēr vienu vienīgu reizi viņš bija izteicies konkrēti. Kad viņa bija pastāstījusi, ka grib nokļūt Tumsas cietoksnī, viņš bija meiteni brīdinājis: — Tas nevar labi beigties! — Un tad piemetinājis: — Kaut gan — varbūt tomēr paveicas?