Toties viņš tūliņ bija pieteicies nākt talkā, lai aizvestu meiteni pie vēlmju iemānītājiem. Vairākkārt šķērsojis viņu ceļa maršrutu ar savu gaisa plostu, knirplītis domāja, ka zina, kur viņi atrodas. Tādēļ Alienora bija paņēmusi savu segu un ceļojuma pauniņu no ponija segliem, bet pašu bērīti aizsūtījusi atpakaļ uz Blāzmoraldu — meitene bija pārliecināta, ka viņš viens pats atradīs ceļu uz Grāla pili — un iekāpusi Ēolona brīnumainajā braucamrīkā, kur vispirms kārtīgi saēdās, bet tad aizmiga ciešā miegā.
Nākamā diena bija paskrējusi burtiski vēja spārniem. Ēolons viņai bija stāstījis par dēkām, ko tika piedzīvojis ceļā. Ritošo akmeņu jūrā un Pērkonkalnos, Pūķu zemē un Deziristānas tuksnesī vai citās Avanterras zemēs, lai kā ari tās sauktu. Ēolons pazina tās visas. Pat Zelta zemi, kur Alienora un Alariks bija uzauguši, un, protams, Kalderānas čukstošās zāles līdzenumu, kura ziemeļdaļā atradās Blāzmoralda. Ēolons jau sen pirms Alienoras un Alarika ierašanās bija apciemojis Gaismas glabātāju un dažas dienas pavadījis Grāla pilī. Bija tikai viens Avanterras apvidus, kur levators vēl nekad nebija iedrošinājies spert kāju: Melnā hercoga valsts un Tumsas cietoksnis. — Neviens mani nepārliecinās doties turp! — viņš bija paskaidrojis Alienorai. — Melnais hercogs nesaprot jokus, un es priecājos, ja man ar viņu nesanāk nekāda darīšana! — Viņš bija noraidījis pat Alienoras sirsnīgākos lūgumus aizvest meiteni vismaz pils tuvumā. — Man vēl nav apnicis dzīvot! — viņš bija paziņojis.
Turpretim vēlmju iemānītāji viņam nesagādāja nekādas raizes.
— Vieni saka, ka viņi esot bīstami, citi, ka ne. Tev pašai jāgūst šī pieredze, manu meitenīt, — laba vai slikta. Nekad neklausies, ko tev grib iestāstīt citi! Vienīgais, kam ir kāda jēga, esi tu pati. — To teicis, viņš uzvilka buras. Tad viņi pacēlās gaisā un laidās pāri plašajai upes ļaužu zemei, turēdamies dienvidu virzienā, kur atradās Akmens mežs.
Alienora iestūķēja mutē gabalu desas un raudzījās tālumā, kur vajadzēja atrasties viņas ceļojuma mērķim. Meitenei jau šķita, ka pie horizonta pavīd kaili koki, kas iesliecās augstu debesīs, kad viņa ieraudzīja milzīgu putnu, kas tuvojās trakā ātrumā. Pirmajā mirklī Alienora nodomāja, ka tas ir Bultspārnis, gaismas sūtnis un burvju vārtu sargs. Pilnīgi iespējams, ka Paravains bija izsūtījis ērgli, lai sameklētu viņu. Beigu beigās neviena dzīva būtne visā Avanterrā nespēja šķelt gaisu ātrāk par Bultspārni. Šis ērglis varēja pat nokļūt no vienas pasaules otrā. Tādēļ viņš labāk par jebkuru citu varēja nodot svarīgas vēstis vai uzmeklēt pazudušos.
Tad meitene no silueta noprata, ka tas nevarēja būt Bult-spāmis. Tas nebija putns, un noteikti ne lepnais ērglis. Spārnotā būtne jau pa gabalu izskatījās pretīga. Tā izstaroja ļaunumu, Alienora uzreiz to sajuta. Viņā modās nelabas aizdomas. Meitene noraizējusies piebikstīja Ēolonam. — Paskaties! Kas tas ir?
Levators pagrieza galvu, un viņa dzeltenīgā seja acīm redzami nobālēja. — Pie visiem jodiem! — viņš izdvesa. — Varbūt tiksim cauri sveikā, bet varbūt arī ne! — To teicis, viņš paķēra loku un izvilka no maka bultu.
12. nodaļa SARKANĀ NĀVE
Sarkano navi? — Laura neticīgi
paskatījās zemniekā. — Kas tā tāda?
— Kā, vai tad tu šo stāstu vēl neesi dzirdējusi? — Nikodēms pārsteigts vaicāja.
— Kādu stāstu?
— Par Sarkano nāvi bija iedēvēts Rāvenšteinas bende savu ugunssarkano matu dēļ. Kā tev jau zināms, Nežēlīgais bruņinieks ar savu valdīšanu savulaik bija iedzinis šausmās visu Rāvenšteinas apkaimi; bende par darba trūkumu nevarēja sūdzēties. Vairums cilvēku, kurus viņš aizsūtīja nāvē, bija pilnīgi nevainīgi. Viņu vienīgais noziegums bija tāds, ka viņi bija patrāpījušies acīs savam lēņu kungam, kad tas bija īpaši nelāgā garastāvoklī. Un tāds viņam bija gandrīz vienmēr.
— Nabadziņi! — Iedomājoties šo patvaļu, Lauru pārņēma līdzcietība.
— Šiem cilvēkiem tomēr palika savs mierinājums: ne Reimārs, ne viņa bende neizspruka sodam par saviem ļaunajiem darbiem. To, kas notika ar Reimāru, tu jau zini. Silva viņu nolādēja, un viņš pārvērtās puvekļos, vēl dzīvs būdams. Tāpēc viņš vēl nav atradis mieru līdz pat šai baltai dienai.
— Un bende?
— Tas gan nodzīvoja gadu ilgāk par Nežēlīgo bruņinieku un nomira pats savā gultā...
— 1156. gadā? — Laura pārtrauca zemnieku.
— Kā tā?
— Sanāk, ka bende nomira 1156. gadā, — meitene paskaidroja. — Ir zināms, ka bruņinieks ir miris 1155. gadā.
— Laikam vēstures stundā būsi uzmanīgi klausījusies! — Nikodēms Dītrihs atzinīgi pasmīnēja. — Taču, lai kā arī būtu, bendes nāve esot bijusi tikpat briesmīga. Viņš, proti, drudža murgos esot ieraudzījis visus nevainīgi notiesātos sastājamies pie savas gultas. Viņi gribējuši pārliecināties, vai viņa dvēsele aizceļos turp, kur bija pelnījusi: uz elli. No tā šis vīrs zaudējis prātu. Viņš beidzis savas šīszemes gaitas pavisam nožēlojami. Kopš tā laika stāsta, ka viņš arī pēc nāves neesot radis mieru un turpinot ālēties zemes virsū kā Dieva nepieņemtais.
— Dieva nepieņemtais? Kas tas tāds?
— Mironis, kas nav radis mieru. Cilvēks, kas atgriežas no viņpasaules kā sava veida vampīrs vai zombijs.
Laura saviebās un skeptiski palūkojās zemniekā. — Tās taču ir tikai pasakas, vai ne?
Nikodēms sarauca pieri. — Nezinu, Laura. Rāvenšteinai tuvīnās apkārtnes iemītnieki tam ticēja gadsimtiem ilgi. Un ik reizi, kad parādījās Sarkanā nāve, apkaimē drīz vien notiek slepkavība vai citas briesmu lietas. Tā vismaz rakstīts vecās hronikās.
— Un kaut tā arī būtu — cilvēki taču kopš laiku laikiem ir cits citam ielauzuši pauri vai pielikuši sev roku. Tam taču nevajag Dieva nepieņemtos!
Nikodēms Dītrihs apcerīgi ievilka no pīpes dūmu un nelikās ne zinis par Lauras izaicinošo skatienu. Varēja dzirdēt tikai zirgus stallī, kā tie kārpīja pakaviem zemi un ar spēcīgajiem žokļiem košļāja barību. Beidzot zemnieks izņēma pīpi no mutes. — Lai kā arī būtu — ciemā visi ir pārliecināti, ka Sarkanā nāve ir atkal parādījusies!
Laura vēl joprojām skeptiski lūkojās zemniekā. — Kā to vīru sauca īstenībā?
— Nav ne jausmas. Ļaudis viņu aizvien dēvējuši tikai par Sarkano nāvi. Bendi nekad neuzrunāja vārdā, jo ticēja, ka tas nesot nelaimi. Šai ziņā līdz pat šai baltai dienai nekas nav mainījies.
— Patiešām? — Laura vēl joprojām īsti negribēja zemniekam ticēt. — Un kur tad šis... ēēē... Dieva nepieņemtais ir manīts?
— Netālu no Vecā Sviedru lauka — tu taču zini to zemes gabalu mazajā ieplakā aiz Vilka pakalna?
Laura pamāja. Izjādēs ar Viesuli viņa bieži tur bija traukusies garām. Neauglīga papuve, kas bija apaugusi ar kazenājiem un kadiķkrūmiem.
— Reimāra laikos tur izmeta nosprāgušos dzīvniekus — govis, zirgus, suņus un kaķus. Arī aitu un kazu atliekas, ko bija saplosījuši vilki. Toreiz vēl mūsu apkaimē bija milzums vilku. Tajā pašā Sviedru laukā apraka arī Reimāra bendi.
— Kā tad tā?
— Ciema priesteris kategoriski liedzās viņu apglabāt kapsētā. Cilvēks, kas uzņēmies tādu grēku nastu un nomiris bez svētā sakramenta, nedrīkstot atdusēties svētītā zemē, tā viņš apgalvoja. Tālab Sarkano nāvi apraka maitu vidū — tāpēc arī tautas ticējums stāsta, ka viņš nespējot rast mieru.