2. nodaļa NOSLĒPUMAINĀ PAZUŠANA
Laura skaļi iekliedzās. Viss bija cauri. Glābiņa vairs nebija. Vienīgi brīnums varēja viņu pasargāt no iegāšanās Elles rīklē. Bezdibenis rēgojās tikai dažu metru attālumā.
Laurai dzīvību izglāba vecs koka stumbrs. Tas, kaut arī pilnīgi paslēpies zem sniega segas, par laimi, slējās augšup tik tālu, ka viņa pret to atdūrās ar dibenu, un slīdēšana pēkšņi beidzās. Šķita, ka mugurā piepeši bija iedzīts nokaitēts dzelzs iesms. Tomēr pār sāpēm virsroku guva neizmērojama atvieglojuma sajūta. Pasaule vēl kā malstrēms griezās Lauras acu priekšā, taču mežonīgais karuselis drīz vien pierima, un viņas skatiens noskaidrojās. Viņa apjukusi raudzījās bezdibenī. Varēja redzēt putojošo kalnu strautu, kas Elles rīkles apakšā čaloja savā klinšainajā gultnē. Pat pēdējo dienu spēcīgais sals nebija spējis to iekalt važās. Laurai sametās slikta dūša, un viņa juta, kā aizžņaudzas kakls.
Nu jau klāt bija arī Kēvins. Aizelsies viņš apstājās līdzās Laurai un pārliecās pāri: — Vai ar tevi viss kārtībā? Vai tu sasities?
Laura saviebās. — Nezinu, — viņa novaidējās. — Man liekas, viss kārtībā.
Viņa lēnām mēģināja piecelties. Kaut arī visur smeldza, tas izdevās gandrīz bez pūlēm. Viņa uzmanīgi pakustināja rokas un kājas, pagrozīja galvu un izstaipījās — viss bija vesels. Nekas nebija lauzts, un izskatījās, ka arī saites, cīpslas un muskuļi ir pārcietuši šaušalīgo kritienu bez nopietnām sekām. Tikai mugurā bija jūtama arvien stiprāka pulsējoša sāpe, un kreisais vaigs sūrstēja. Tas bija nobrāzts un nedaudz asiņoja.
Kēvins vēl joprojām noraizējies skatījās meitenē. — Vai ļoti .slikti?
— Būs jau labi, — Laura atteica un izmocīja smaidiņu.
Zēns atviegloti uzelpoja. — Kāda laime! Izskatījās pavisam
draņķīgi. Kas tad notika? Tev taču šajā vietā nekad nebija problēmu, vai ne?
— Nebija gan. — Kādu brīdi Laura domīgi raudzījās vienā punktā. — Es arī nesaprotu. Stiprinājumi attaisījās paši no sevis, abi reizē, un tad es arī nogāzos.
— Stiprinājumi? — Kēvins bija pārsteigts. — Bet tavas slēpes taču ir pilnīgi jaunas, vai ne?
— Protams. Es tās dabūju tikai uz Ziemassvētkiem. Tas gan būtu savādi, ja abiem stiprinājumiem būtu defekti, patiesībā gandrīz vai izslēgts. Un tāpēc man liekas...
Meitene apklusa un kā aizsapņojusies vērās tālumā. Piepeši viņa bija kļuvusi gluži nopietna.
— Kas? — Kēvins taujāja. — Kas tev liekas?
Laura cieši paskatījās zēnā. — Man liekas, ka te kaut kas nav lāgā! Un man ir radušās aizdomas!
— Tu maldies, Laura, pavisam noteikti maldies! — Sajella Leandere-Rihline skatienu no vakariņu šķīvja pievērsa Laurai un, galvu grozīdama, nopētīja pameitu. — Tā gan būtu pamatīga sagadīšanās, ja Dr. Tumšickis arī pavadītu brīvdienas Hintertūrā! Vai tu neminēji, ka viņš aizceļojis uz Kārību jūru?
— Jā gan. — Laura pamāja. — Vismaz viņš tā stāstīja. Pēdējā ķīmijas stundā pirms brīvlaika. Bet varbūt viņš pēdējā brīdī pārdomāja.
Viņa piebikstīja brālim, kas sēdēja blakus un cīnījās ar milzīgu rauga mīklas klimpu porciju. — Vai tu man varētu padot bļodu?
Lūkass, īgni paņurdējis, tomēr satvēra terīni, kas bija darināta no vissmalkākā porcelāna un stāvēja viņam priekšā.
Laura, uzlikdama sev klimpas, uzmeta pamātei skatienu, kurā jautās sapratnes alkas. — Lai kā arī būtu, esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas vīrietis trases personāla kombinezonā nebija neviens cits kā Kvintuss Tumšickis.
Sajella neticīgi saviebās. — Un es esmu pārliecināta, ka tu neapšaubāmi maldies. Pat ja tas būtu Tumšickis — kāds viņam sakars ar tavu kritienu?
— Eēē... es... nu... — Laura aši saskatījās ar Lūkasu. Viņš gandrīz nemanāmi pašūpoja galvu.
Lūkasam bija taisnība. Pamāte nedrīkstēja uzzināt par Lauras aizdomām, ka Dr. Tumšickis, viņu ķīmijas skolotājs, bija izraisījis negadījumu ar savām telekinēzes spējām. Proti, Sajella neko nezināja par tiem noslēpumainajiem notikumiem, kas pirms Ziemassvētkiem bija risinājušies Rāvenšteinas pilī. Viņai nebija ne jausmas, kādas satraucošas dēkas Laura un Lūkass bija piedzīvojuši, meklējot Apskaidrības kausu. Kādās briesmās viņi bija nokļuvuši, iekams pēdējā mirklī paguva izglābt no drošas nāves profesoru Aureliānu un Gaismas glabātāju, tādējādi pasargājot no bojāejas Zemi un Avanterru! Un, protams, abi nebija teikuši pamātei, ka Laurai bija dots īpašs uzdevums mūžīgajā labā cīņā pret ļaunumu un ka viņai kā sargātājai piemita gluži īpašas spējas. Sajella to tāpat nesaprastu — un nekādā ziņā neticētu. Ekonomikas žurnāliste novērtēja tikai faktus, ko jebkurā laikā varēja pārbaudīt. Sajella uzskatītu par pilnīgi izslēgtu, ka Rāvenšteinas pils tumšo spēku vadonis spēja atraisīt Lauras slēpju stiprinājumus ar telekinēzes palīdzību, un atmestu šādu iespēju kā tīro murgu.
— Eēē, — Laura vēlreiz novilka. — Es... nu... es kaut kā apjuku, kad tas tips mani apdzina stāvā posma vidū.
— Bet, Laura, viņš, nabadziņš, taču tur nav vainojams, vai ne? — Maksimiliāns Longoliuss apveltīja viņu ar mākslotu smaidu. Cūkas ačeles aiz dārgajām smalkā dizaina brillēm iemirdzējās vien.
— Skaidrs, ka nav. Es to arī neteicu. — Laura ātri novērsās. Misteru L. viņa vienkārši nevarēja ciest. Turklāt viņš meitenei nebija nodarījis neko ļaunu. Gluži pretēji: viņš bija rīkojies visnotaļ augstsirdīgi, ielūgdams visu ģimeni paciemoties šai ziemas sporta ciematā. Ari tad, ja viņš tikai gribēja pielaizīties Sajellai. Longoliuss, proti, jau sen bija metis aci uz jauno sievieti un, iespējams, tikai tāpēc bija viņu pieņēmis darbā “AVĪZE”. Tas ne tikai radīja nepatīkamas baumas viņas kolēģu vidū, bet viesa neuzticību arī Laurā. Šķita, ka Sajellu tas nenieka netraucē. Pamāte izbaudīja Maksimiliāna uzbāzīgo glaimošanu un izmantoja katru izdevību pabūt viņa tuvumā.
Laurai tas bija ārkārtīgi nepatīkami. Galu galā Sajella vēl joprojām bija precējusies ar viņas tēvu, kurš jau ilgāk nekā gadu bija pazudis bez vēsts. Protams, pamāte nevarēja zināt, ka tumsas spēki Mariusu Leanderu bija aizveduši uz Avanterru un turēja gūstā Tumsas cietoksnī, Melnā hercoga Borborona bastiona cietumā. Taču tas viņai vēl nedeva tiesības krāpt Mariusu. Un nepavisam jau ne ar šo nolaizīto Maksimiliānu Longoliusu, kas bija nez cik gadus vecāks par Mariusu un izturējās tik stīvi, ka pat vakariņās bija ģērbies žaketē un aplicis tauriņu.
— Mēs ar Maksi vēlāk brauksim uz pilsētu un aiziesim uz teātri. — Sajella uzmeta gaidu pilnu skatienu brālim un māsai.
— Vai negribat nākt mums līdzi?
— Nē, paldies, — Laura atbildēja, kamēr Lūkass pauda noraidījumu, bez vārdiem saviebdamies.