Meitene šaubīdamās skatījās zemniekā.
— Vari domāt, ko gribi, Laura. Bet esi tik laba un turi acis vaļā. Uzmanies, jādama garām Vecajam Sviedru laukam, — sarunāts?
— Sarunāts. — Laura pasmaidīja. — Es vienmēr turu acis vaļā. Vairāk uzmanības nenāks par ļaunu, īpaši, kamēr kauss vēl nav aizvests atpakaļ uz Avanterru. *
Nikodēms Dītrihs atsmaidīja pretī. Taču, kad Laura izveda no steliņģa Viesuli, viņa sejā izzuda jebkāda prieka atblāzma. Kamēr meitene segloja rumaku, viņš noraudzījās Laurā bažīgi, it kā baidītos viņu nekad vairs neredzēt.
Tas bija lielisks jājiens. Viesulis lidoja kā spalviņa. Laura pilnīgi nodevās jāšanas skurbumam. Melnās domas, kas nupat vēl bija viņu nomākušas, izgaisa. Taču zemnieka brīdinājums nebija piemirsts. Neraugoties uz visu bezrūpību, Laura turēja acis vaļā, kamēr to priekšā mainījās ainava.
Vilka pakalnā meitene apturēja zirgu un pameta domīgu ska-tienu uz papuves gabalu, kur it kā bija apglabāts Sarkanā nāve. Tas atradās šaurā ieplakā, ko bālā janvāra saulīte nespēja aizsniegt. Pāri biezoknim bija izpletusies ēna, un Laurai šķita, ka no turienes pretim vējo ledaina dvaša, izstiepjot pēc viņas savus saltos pirkstus. Meitenei pārskrēja auksti šermuļi. Viesulis nepacietīgi nosprauslājās un sāka nemierīgi mīņāties uz vietas.
Vecā Sviedru lauka kroplīgos krūmos bija apmeties zvirbuļu bariņš. Skanēja satraukta čiepstēšana, tiem kaujoties par sažuvušajām kadiķogām. Gandrīz neievērojamas, sakaltušas zāles un brikšņu klātas mūra atliekas papuves malās liecināja, ka šī neviesmīlīgā vieta pirms daudziem gadsimtiem ir bijusi nodalīta no apkārtējās zemes. Kapavietu Laura nespēja atrast. Sarkanā nāve — šis vārds piepeši iespiedās Lauras apziņā kā mokoša sāpe. Vai tas viss ir tikai pasaka — vai arī ļaužu runās nudien bija kāda daļa patiesības?
Agrāk Laura, gari nedomājusi, šo stāstu būtu uzskatījusi par pilnīgām blēņām. Pa šo laiku viņa tomēr bija iemācījusies, ka pasaulē nekas nebija tā, kā likās no pirmā acu uzmetiena. Daudzos gadījumos patiesību varēja atklāt tikai tad, ja prati ieskatīties aiz lietu ārējā veidola. Varbūt ar šo notikumu bija līdzīgi? Varbūt leģendai par Sarkano nāvi nudien bija kāds saprātīgs izskaidrojums, kas atšķīrās no tiem baisajiem minējumiem, kas ietiepīgi bija saglabājušies jau gadsimtiem ilgi...
Vecajā Sviedru laukā tomēr nebija manāms nekas aizdomīgs. Neviens cilvēks un nepavisam jau ne Dieva nepieņemtais ar ugunssarkaniem matiem. Laura jau grasījās novērst skatienu un pagriezt Viesuli atpakaļ uz staļļa pusi, kad ievēroja zemes uzkalniņu aiz bieza kadiķkrūma. Uz rokām viņai uzmetās zosāda. Ko tas nozīmēja? Vai tā bija tikai sagadīšanās — vai arī lauka vidū nudien atradās kaps?
Draudīgais purns vēl atradās krietni tālu, kad Alienora atskārta, ka nojauta viņu nebija pievīlusi: tas nudien bija vētras dēmons.
Harpija!
Viņa laidās šurp, un Alienora jau saoda nešķīsto smaku, ko izplatīja šis nezvērs. Meitenei ienāca prātā, ka tādā pretīgā būtnē, kura pēc sejas un līdz jostasvietai izskatījās kā vecene, bet zemāk — kā putns ar maitu lijas spārniem un spalvām, varēja iemiesoties rikai veidolu mainītāja Sirīna. Atkal atdzīvojās atmiņas par dienu, kad viņa bija Sirīnu sastapusi pirmo reizi: Sirīna, pieņēmusi Morvenas izskatu, mēģināja nonāvēt Gaismas glabātāju ar melnās maģijas dzēriena palīdzību. Tikai pēdējā sekundē Paravains un Alienora paspēja novērst viņas slepkavniecisko nolūku. Tad Sirīna bija pieņēmusi harpijas veidolu un tādējādi izsprukusi. Alienoru pārņēma bailes, un viņa sāka drebēt.
Levators turpretim palika pārsteidzoši rāms. Turklāt briesmone bija vismaz divreiz lielāka par viņu pašu — ja ne vēl lielāka. Vīriņš, nostiepis loka stiegru, gaisa plosta malā gaidīja, līdz harpija būs panākusi tuvāk. — Ja tu mani liksi mierā, es tevi arī likšu mierā, Sirīna, — un tu zini, ka es nejokoju, kad runa ir par mani pašu!
Vētras dēmonam izlauzās traki smiekli: tā smieties varēja tikai vājprātīgais. — Tu nespēj mani nogalināt, — tas spalgi ķērca.
— Tu taču to zini, muļķi! Muļķi! Muļķi! — Tomēr tas palika gaisā un turējās tālāk no gaisa plosta.
— Varbūt jā, bet varbūt arī nē, — Ēolons mierīgi atteica, pavērsdams bultu pret harpiju. — Ļauj man iet! Es tavam pavēlniekam nesen samaksāju meslus! Tik daudz, cik viņam pienākas, — ne vairāk un ne mazāk!
Alienora sarāvās — kāpēc Ēolons maksāja Melnajam hercogam meslus?
— Kāda man daļa gar taviem mesliem Borboronam! — Ārprātīgie smiekli atkal pāršķēla gaisu. — Man kārojas pēc tā sku-ķēna, kas tevi pavada. Saodu to jau pa gabalu. Viņa noteikti garšo lieliski! Lieliski! Lieliski!
— Nāksies vien tev no viņas atteikties! — levators iekliedzās.
— Es, lūk, pats grasos ar meiteni iesākt šo vai to!
Alienora vispār neko vairs nesaprata — ko gan Ēolons grasījās ar viņu iesākt?
— Kāda man tur daļa, stulbeni? — vētras dēmons ķērca.
— Dod šurp skuķēnu — vai arī tu mirsi! Mirsi! Mirsi! — Harpija pacēlās augstāk, atvēra bezzobaino vecenes muti un pūta. Alienorai pretī cirtās spēcīga vēja brāzma, kas smirdēja pēc nāves un mēra, vienlaikus iesizdamās burā un sašūpodama gaisa plostu. Arī Ēolons zaudēja līdzsvaru smirdīgajā vējā, un loks izslīdēja viņam no rokām.
Harpija to vien bija gaidījusi. Viņa izlaida nagus, lai uzbruktu, kad cauri gaisam atskanēja pavēlošs sauciens. Vētras dēmons sarāvās kā sitienu saņēmis, pagrieza galvu un pavērās augšup.
Alienora pārsteigta sekoja harpijas piemēram — un ieraudzīja Bultspārni, kas riņķoja ēterā virs viņiem, gatavs jebkurā mirklī mesties lejā un uzbrukt nezvēram.
Tomēr tas nebija vajadzīgs. Sirīna, neiesaistīdamās cīņā, metās bēgt. Taču pirms tam viņa vēl uzbrēca Alienorai: — Tu man neizbēgsi! Neizbēgsi! Neizbēgsi! — Tad viņa steigšus aizplivinājās prom.
Bultspārnis izgrūda uzvaras saucienu. Tad viņš ar savām skad-rajām acīm pavērās lejup uz gaisa plostu, it kā gribēdams pārliecināties, vai Alienora nudien atrodas uz tā borta.
Nu Paravains drīz uzzinās, kur es atrodos, meitenei iešāvās prātā, kad ērglis apgriezās un majestātiski aizlidoja.
Alienora kādu brīdi noraudzījās viņam pakaļ un tad pievērsās levatoram. — Kā tad sanāk, vai tu Borboronam maksā meslus? — viņa pārmetoši vaicāja.
Kadiķkrūmi un kazenāji veidoja tādu biežņu, ka Laura nevarēja jāt tālāk. Viņa nolēca no zirga, izlīda cauri dzeloņainajiem zariem un lēnām tuvojās zemes uzkalniņam. Kopš zvirbuļi, sašutumā brēkdami, bija aizlaidušies prom, Vecajā Sviedru laukā valdīja nedabisks klusums.
Līdzās uzkalniņam zemē rēgojās četrstūraina bedre. Laura norija siekalas un pavērās visapkārt. Tomēr neviens nebija redzams. Elpu aizturējusi, viņa paspēra dažus soļus uz bedres pusi un piesardzīgi ieskatījās tajā. Tā bija kādus divus metrus dziļa un pavisam tukša — izņemot dažus satrunējušus koka gabalus. Varbūt tās bija zārka atliekas?
Laura saspringti raudzījās bedrē. Viņa tomēr nespēja saprast, kam šie dēļi bija tikuši izmantoti. Viens gan bija skaidrs: bedre bija izrakta pirms krietna laiciņa. Blakus sabērtā zeme jau bija nosēdusies. Lauru pārņēma sajūta, ka viņai draud kas ļauns. It kā viņu kāds novērotu.
Laura apsviedās apkārt — bet tas bija rikai Viesulis, kurš kārpīja zemi blakus kadiķkrūmam un bailīgi nosprauslojās. Gandrīz vai likās, it kā viņš gribētu sacīt: “Pazūdam, Laura!”
Aši!
Viesulim taisnība, meitene nodomāja, mums vajadzētu pazust pēc iespējas ātrāk, — un viņa metās pie kumeļa. Piepeši Laura paklupa pār kādu šķērsli un izstiepās visā garumā. Viņa atkal pietrausās kājās — labais ceļgals-drusku sāpēja — un izbrīnīta nopētīja izcilni, aiz kura bija aizķērusies. Meitene ziņkārīgi pieliecās un atbīdīja sāņus izkaltušo zāli un efeju vijas. Parādījās pelēks akmens, kurā bija iekalts gandrīz neatšifrējams uzraksts.