— Es toreiz biju tikpat pārsteigts kā tu tagad. Bija jau pēcpusdiena, kad Aureliāns man atbrauca pakaļ.
— Kāpēc tad tā?
— Viņš paskaidroja, ka es tur vairs neesot drošībā. Pāters Dominiks domāja tāpat. Apvaicājoties par iemeslu, saņēmu tikai izvairīgas atbildes. Tas esot tikai manis paša labā, profesors teica, un man vajagot viņam uzticēties.
— Un kopš tā laika tu mitinies Nikodēma sētā?
Alariks pamāja. — Jā. Bet to, protams, neviens nedrīkst zināt.
Aureliāns un tas zemnieks man piekodināja uzmanīties vēl vairāk nekā klosterī, kur es uzdevos par novici. Tāpēc es katrreiz slēpjos, kad sētai kāds pienāk kaut tikai tuvumā — vienalga, lai kas tas arī būtu. Un, ja Bučmūli nebūtu pārņēmusi tik šausmīga ziņkārība, tad arī tu mani noteikti nebūtu atradusi.
Viņš maigi pakasīja vēderu svūpijam, kas sēdēja viņam uz pleca un kāri grauza ābolu. Zvēriņš omulīgi ņurrāja kā mazs kaķēns.
Laura pārmetoši paskatījās zēnā. — Bet tev nevajadzēja uzreiz klupt man virsū. Tu taču varēji mani atpazīt, un tev noteikti jau bija skaidrs, ka es piederu pie sargātājiem un esmu gaismas karotāja.
— Tev taisnība, — Alariks aizlauztā balsī atbildēja. — Bet es jau tev teicu — šeit, uz Cilvēkzvaigznes, man viss ir tik svešs. Es nevienu nepazīstu un ne uz ko īsti nevaru paļauties, un tāpēc... — Zēna sejā parādījās sāpju pilna izteiksme. — Man ļoti žēl, Laura.
Laura līdzjūtīgi paskatījās viņā. Alariks droši vien jutās vienkārši šausmīgi — tik tālu prom no mājām, un paļauties viņš varēja gandrīz tikai pats uz sevi. Un vēl ļaunāk: viņam arvien nācās raudzīties, lai viņu neatrod neviens svešinieks. Saprotams, ka tik nelāgā stāvoklī ne vienmēr nāca pareizā reakcija.
— Varbūt tas tev būs visai vājš mierinājums, — viņa draudzīgi sacīja, — bet apsolu kopš šā brīža rūpēties par tevi, cik labi vien iespējams.
Nākamajā brīdī Laura tomēr noskaitās par savu aizkustinājumu, jo Alariks šķelmīgi pasmaidīja.
— Ļoti cēli no tavas puses, bet tas nav vajadzīgs. Gan jau tikšu galā. Mūs, ieroču nesējus, māca pārciest vislielākās grūtības nevaidot un nežēlojoties, nevis uzvedoties kā memmesdēliņiem vai skuķiem!
Lauras piere apmācās. — Nu, vai zini! Es tev tūlīt parādīšu, kā uzvedas skuķi! — viņa piedraudēja zēnam ar dūri, bet tad tomēr atbildēja viņa jautrajam smīniņam. — Tev paveicies, ka man tagad jāiet, jo man vienam kungam jāuzdod dažs labs steidzams jautājums!
13. nodala
SEPTIŅU MĒNEŠU ZĪMOGS
Taisnība. Tā ari ir, ka Alariks tev stāstīja. — Austrums Aureliāns smagnēji piecēlās no krēsla pie rak-stāmgalda un pienāca Laurai klāt. Viņa cildenajā sirmgalvja sejā iezīmējās rūpes. — Netiku nevienam par to stāstījis, bet tas bija rikai tāpēc, lai viņu aizsargātu. Vai vari iedomāties, kas notiktu, ja zēnu no Avanterras atklātu citi cilvēki? Piemēram, prese, — nemaz nerunājot par tumsas piekritējiem.
Profesora brīdinājuma vārdi it nemaz nenomierināja Lauru — viņa vecā vīra sapratni lūdzošajam skatienam atbildēja ar to pašu spītīgo sejas izteiksmi, ar kādu bija pieprasījusi no viņa paskaidrojumus. — Nu labi, — bet mis Mērijai, Persijam un man jums to vajadzēja atklāt. Beigu beigās Alarika liktenis mūs skar tikpat daudz, cik jūs. Četratā mēs varam viņu pieskatīt daudz labāk nekā jūs viens pats — vai Atila un zemnieks.
Austrums Aureliāns mierinoši pacēla rokas. — Lēnām, Laura, tikai lēnām! Protams, es biju nodomājis jums par to paziņot pēc iespējas ātrāk. Bet, no vienas puses, neviena no jums šeit nebija, kad Morduks atrada zēnu, un, no otras, — mani pārāk nomāca pēdējo dienu traģiskie notikumi, kā jau tu noteikti vari iedomāties.
Laura pārāk labi saprata mājienu. No viņa bālā un bezmiega mocītā izskata varēja spriest, ka pātera Dominika slepkavība bija profesoru dziļi ievainojusi un vēl joprojām lika viņam daudz ko pārdomāt. — Vai jūs nojautāt, kas notiks klosterī? — viņa tāpēc izlīgdama vaicāja.
Austrums Aureliāns klusēdams atgāza galvu un kādu brīdi aizdomājies raudzījās nenosakāmos tālumos, iekams atbildēja meitenei. — Nē, nenojautu — kaut gan, vēlākais, uzzinot par noslēpumaino negadījumu Hintertūrā, kļuva skaidrs, ka mūsu ienaidnieki perina ko ļaunu.
— Tad jūs esat arī pārliecināts, ka šis uzbrukums ir tumsas piekritēju roku darbs?
Aureliāns pēkšņi nolaida skatienu un cieši paskatījās Laurā.
— Zināms — kuram gan vēl vajadzētu izdarīt ko tādu? Tāpēc es arī Dominiku pēc iespējas drīzāk pārvedu atpakaļ uz klosteri. Man šķita, ka tur būs drošāk — nepiedodami maldīgs pieņēmums.
Rūpju mākts, viņš novērsās. Laurai nevajadzēja lasīt viņa domas, lai zinātu, kas nodarbina direktoru.
— Kāpēc jūs aizvedāt Alariku no klostera?
— Tāpēc, ka Dominiks man atrakstīja vēstuli, ka tur notiekot dīvainas lietas. Mēs vienojāmies, ka svarīgas ziņas nodosim tikai rakstiskā veidā.
Laura saviebās. — Vai tā jau nav antīka metode?
— Tieši tāpēc! — Profesors pacēla rādītājpirkstu. — Visi taču rēķinās, ka šādos gadījumos izmanto telefonu. Un labi zināms, cik viegli ir noklausīties telefona sarunas. Vēstuļu rakstīšana turpretim ir tiktāl izgājusi no modes, ka gandrīz neviens neiedomāsies, ka tādējādi var nodot svarīgu informāciju, turklāt vēl ar roku rakstītā veidā.
— Tad to vēstuli, ko jūs lasījāt, kad es ienācu pie jums pirmajā dienā pēc brīvlaika, bija rakstījis pāters Dominiks?
Austruma Aureliānā grumbaino seju apmirdzēja atzinīgs smaids. — Labi spriests, Laura! Par spīti aklumam, Dominiks varēja pats ar savu roku uzrakstīt garākus tekstus, un toreiz viņš man paziņoja, ka klostera brāļi kopš dažām dienām esot abatijas tuvumā pamanījuši aizdomīgu automobili — melnu kravas auto. Turklāt, kamēr viņš gulējis slimnīcā, kāds mēģinājis iekļūt slepenajā arhīvā. Tad arī man kļuva skaidrs, ka mūsu ienaidnieki vai nu zināja, ka klosterī uzturas viesis no Avanterras, vai arī...
Aurēlijs aprāvās. Viņš pievēra acis un sāka domīgi kodīt lūpas, it kā būtu Laurai izpaudis pārāk daudz.
— Vai arī? — meitene zinātkāri prašņāja.
Profesors kādu brīdi vilcinājās, iekams izlēma atbildēt. — Vai arī viņi negribēja pieļaut, lai tu uzzinātu par noslēpumu, kas kopš neatminamiem laikiem glabājas apakšzemes bibliotēkā.
Laura neticēja pati savām ausīm. — Jūs taču nedomājat... Septiņu mēnešu zīmogu?
Austrums Aureliāns apdomīgi pamāja ar galvu un turpināja gandrīz čukstus. — Domāju gan, Laura. Tieši to es arī domāju!
— Bet... kāpēc... Kāpēc jūs līdz šim noliedzāt, ka zināt par šo zīmogu?
— Tā nebija, Laura. Es tikai teicu, ka nevaru tev par to pastāstīt. — No Aureliānā krūtīm izlauzās dziļa nopūta. Tad vecais vīrs devās atpakaļ pie sava krēsla un apsēdās. — Iespējams, ka tu nesapratīsi, tomēr raudzīšu paskaidrot.
Laura pievilka savu krēslu cieši pie profesora sēdvietas, apsēdās un saspringtās gaidās lūkojās profesorā.
— Kā tu droši vien nojaut, — Austrums Aureliāns iesāka,
— Septiņu mēnešu zīmoga noslēpums ir viena no lielākajām cilvēces mistērijām. Jau pirmās augsti attīstītās kultūras zināja par tā pastāvēšanu, un vēlāk tas tika pieminēts arī apokrifos.
Laura sarauca pieri. — Apokrifos? — viņa pārsteigta jautāja.
— Kas tie tādi?
— Tie ir Vecās un Jaunās Derības ebreju un kristiešu teksti, kurus oficiālā baznīca neatzina par Bībeles sastāvdaļu. Par apokrifiem tos sauc tāpēc, ka grieķu vārds apokryphos nozīmē “slēpts”.