Laurai piepeši sametās pavisam šķērmi ap dūšu. Ja jau pat viņas desmitreiz gudrākais brālītis nevarēja palīdzēt, kurš tad vēl? Mis Mērijai un Persijam Valjantam nebija nekādas jēgas taujāt, tik daudz bija skaidrs. Turklāt nerakstītais sargātāju likums viņiem aizliedza izpaust skolniecei zīmoga noslēpumu.
Protams, arī Kajai nebija ne mazākās nojausmas, kad Laura viņai pavaicāja par zīmogu. Tobrīd viņas pēc vakariņām šķērsoja lielo halli, dodamās uz savu istabu. — Žēl gan, — draudzene atteica, — bet par tādu zīmogu es savu mūžu neko neesmu dzir-dējusi. Un visi pārējie, kam vien es pajautāju, arī nav. Ja tu gribi zināt, ko es īstenībā domāju, Laura: man tā vien sāk likties, ka tā jocīgā zīmoga vispār nav!
— Ak tu, nelga tāda! — Laura sarāvās, izdzirdusi pārmetošo balsi, kas atskanēja viņai aiz muguras. Meitene uzreiz to pazina. Viņa apstājās, pagriezās apkārt un paraudzījās eļļas gleznā pie halles sienas, no kuras baltā ģērbā tērpusies Silva raudzījās Kajā ar pārmetošu skatienu, tad neizpratnē papurinādama galvu. — Kā cilvēks var būt tāds nejēga!
Laurai paspruka smaidiņš. — Neesi tik stingra pret Kaju, — viņa lūdza skumīgo sievieti gleznā. — Viņa nepieder pie mums, sargātājiem, un tāpēc daudz ko nespēj pareizi saprast.
— Tas vēl nav iemesls to vienkārši apšaubīt! — Silvas sejā bija lasāms klajš pārmetums, un viņa vēl joprojām nosodoši skatījās Kajā.
Resnulīte uzmeta Laurai aizdomīgu skatienu. — Vai tev sākas tas, kas man liekas, vai arī esi pavisam sagājusi sviestā?
Laura mierinoši uzsmaidīja Kajai. Viņa jau zināja, ka tikai sargātāji spēj saskatīt pārmaiņas vecajā gleznā. Atšķirībā no viņas draugiem vai skolasbiedriem tikai sargātāji varēja sarunāties ar nelaimīgo Silvu. Kāds tur brīnums, ka Kaja bija apjukusi! — Nebaidies, ar mani viss kārtībā. Es tikai vēl gribu drusciņ aprunāties ar Silvu, tad es visu izskaidrošu.
— Lai nu būtu, — Kaja nepārliecinoši norūca un palika stāvam blakus draudzenei.
Laura no jauna pievērsās sievietei eļļas gleznā. — Vai tu gribi sacīt, ka zini, kas tas zīmogs īsti ir?
— Domāju gan! — Silva dāvāja Laurai skumju smaidu, ko tomēr izdzēsa šaubas. — Tomēr gluži droša neesmu. Ja pareizi atceros, tad reiz man pašai piederēja šis zīmogs. Vismaz Nežēlīgais bruņinieks apgalvoja, ka tikai zīmogs varējis man dot spēku, lai viņam pretotos. Tālab viņš arī parūpējās, lai es to pazaudētu. — Vēl bridi viņa domīgi lūkojās Laurā, tad skatiens atkal aizslīdēja tālumā. Silva sastinga, un gleznā viss bija tā, kā iepriekš.
Kaja nepacietīgi piebikstīja draudzenei. — Ko viņa teica, Laura? Stāsti taču!
Laura nelikās ilgi lūgties.
— Tu tiešām domā, ka Nežēlīgais bruņinieks viņai atņēmis to zīmogu? — Kaja neticīgi taujāja.
— Ja es pareizi sapratu, tad jā. Būtu jau arī saprotams: Reimārs fon Rāvenšteins taču gribēja sagrābt visu, kam vien viņa acīs bija kāda vērtība. Ja zīmogs nudien ir tik vērtīgs, kā visi stāsta, tad viņš noteikti tika darījis visu, lai to iegūtu — vai tev arī tā neliekas?
— Izklausās saprātīgi, — Kaja, brīdi padomājusi, piekrita. Taču jau nākamajā mirklī piebilda: — Bet tev tas vienalga nepalīdz.
Laura viltīgi pasmīnēja. — Palīdz gan, un neapšaubāmi, jo tas noteikti glabājas viņa dārgumu krātuvē.
Kaja noskaitusies piepūta abus vaigus un izelpoja. — Bet, Laura, vai tad tu galīgi vairs neatceries? — viņa sašutusi jautāja.
— Nežēlīgā bruņinieka dārgumu krātuve taču stāv tukša — izlaupīta līdz pēdējai kripatiņai. Tu taču pati savām acīm to redzēji, kad mēs meklējām kausu!
— Nu un tad?
— Nē, tev nepielec un nepielec! — Kaja izmisusi pavērsa acis pret debesīm. — Labi, vēlreiz un lēnām: ja arī Reimāram fon Rāvenšteinam patiešām bija izdevies iegūt Septiņu mēnešu zīmogu, tad nu jau tas krietnu laiku ir pazudis bez pēdām, skaidrs?
— Skaidrs! — Laura piekrita, smaidīdama arvien platāk.
— Tagad patiešām Reimāra dārgumu krātuvē tā vairs nav.
— Nu redzi! — Kaja jau nomierinājās, kad piepeši viņas vaigos izzuda pēdējās sārtuma paliekas. — Oi, nē! — viņa nostenējās.
— Nevar būt! Tu taču negribēsi...
— Gribēšu gan, Kaja! — Laura viņu nesatricināmi pārtrauca.
— Tieši to arī es grasos darīt!
Persijs Valjants nolika sāņus floreti un skeptiski noraudzījās Laurā. — Tas tačū irr ļooti bīstams pasakūms — kā tu jau pati varri iedomāties!
Viņa skolniece ievilka elpu un noslaucīja dvielī sasvīdušo seju. Pēc paukošanas treniņa Laura bija izpumpējusies. Sviedros samirkušie mati mirdzēja sporta zāles lampu gaismā. Viņa bija gaidījusi līdz treniņa beigām, lai sporta skolotājam uzticētu plānu, kas viņā bija nobriedis.
— Protams, es zinu, ka tas ir bīstami, — viņa atbildēja, cik necik atguvusi elpu. — Taču, ja Silvai toreiz patiešām ir piederējis Septiņu mēnešu zīmogs, tad mums nekas cits neatliek! Mums noteikti jādodas sapņu ceļojumā uz Nežēlīgā bruņinieka laikiem un jāatrod zīmogs viņa dārgumu krātuvē.
— Man liekās, tev irr taisnībā. — Persijs arī paķēra dvieli.
— Pēc visa tā, ko tu stāstīji, zīmogs irr tik darrga manta, ka Reimārs fon Rāvenšteins to noteikti irr glabajīs vēl rrupigāk nekā karralien’ savus krroņa darrgakmeņus!
— Pareizi! Ko tad mēs vēl gaidām? Beigu beigās, tās ir pirmās daudzsološās pēdas, ko mēs esam uzgājuši.
Skolotājs neatbildēja uzreiz. Saspringtu izteiksmi sejā viņš apsvēra visus par un pret. Skolniece raudzījās viņā, tramīgi gaidot, rēķinādamās ar to, ka gaišmatainais sargātājs varētu viņas plānu noraidīt.
— Labs irr, — Persijs pēc kāda brīža sacīja. — Tad nekavēsimies ne nieka un drrošu sirrdi kerrsimies pie darrbiem!
— Fantastiski! — Lauras sejā iestarojās smaids. — Es tā cerēju, ka tu piedalīsies.
— Prrotams! Arrgumentī, ko tu ielikī svarru kausā parr labu savam nodomam, irr visnotaļ parrliecinoši! Mums gān, saprro-tams, būs jāievērro vislielākā piesarrdzīb’.
Persijs paskaidroja meitenei, ka šī iemesla dēļ esot vairāk nekā -nepieciešams ieģērbties tālaika drānās, lai pasākums neizgāztos.
— Tikai tādejādi mēs varram panākt, lai mūsu izskats nepiesaistītu uzmanīb’ un lai mēs netiktu atklāti jau tāpēc vien. Varri iedomāties, kāds likten’s mūs tad gaidīs, Laura.
Un kā vēl Laura varēja to iedomāties!
Persija prātojumi viņai likās pilnīgi pārliecinoši. — Tad vislabāk pārģērbsimies par bruņinieku un viņa ieroču nesēju?
Taču sporta skolotājs noraidoši pacēla rokas. — Tas butū vis-neapdomigāk, mademoiselle! Padomā jeclass="underline" Reimārs fon Rāvenšteins bija tālu ceļojis un noteikti visai iēverrojams savas karrtas parr-stavīs. Tādēļ ikviens nepazīstamais brruņinieks, kas pieteiksies kalpot viņa pilī, tūdaļ sacēls viņā aizdomas, kas, ņemot verrā šī ne-aprrēkināmā kundziņa rraksturrū, arrī mums beigtos ar nāvi.
Ak tu tētīt! Persijam bija taisnība. Kā viņa to nebija iedomājusies? Cik labi, ka bija gadījies palīgs, kurš apsvēra visas iespējas!
— Labi — un ko tu iesaki?
— Visgudrrāk būtu man uzdoties par ceļojošū spēlmani. Tolaik tādi klaiņāja apkarrt lielos vairrumos, lai ar savu mākslu prriecētu kungus pilīs vai cietokšņos. Viņū bija tik daudz un tur-rklat vēl no svešām zemēm, tā ka visus pazīt vienkarrši nebijā iespejāms. Šī iemesla dēļ pat Reimārā fon Rāvenšteinā nerradīsies aizdomās, ja mēs parradisimies viņa pilī.