Bruņinieks neviļus nogrozīja galvu. Tad viņš aiz muguras izdzirda klusus soļus un durvju aizciršanos. Paravainam nevajadzēja atskatīties — viņš arī tāpat zināja, ka viņa sabiedrību meklē dziedniece Morvena.
Nu jaunā sieviete pienāca viņam tuvāk. Paravains nespēja noturēties, nepagriezies pret viņu un neuzmetis apbrīnas pilnu skatienu. Viņas kastaņbrūnie mati zaigoja saulē, un seju apmirdzēja liegs smaids.
— Vai ir kādi jaunumi? — viņa vaicāja.
— Vēl nav.
— Tikai pacietību. — Morvena maigi pieskārās viņa rokai un līdzcietīgi palūkojās viņā. — Un nepārmet sev. Tā nudien nav tava vaina, ka viņa devusies meklēt brāli.
Paravains pamāja. — Es zinu, bet... — viņš apklusa. Morvena stāvēja tik cieši blakus, ka viņš sajuta kumelīšu smaržu no viņas matiem. Viņas āda izplatīja citronu aromātu, kam pievienojās smalka sandalkoka nianse. Lielās brūnās acis mirdzēja kā zīds, kad viņš tajās cieši ielūkojās. Viņam šķita, ka varētu ieskatīties tajās līdz pašām dzīlēm. Paravainu pārņēma vēlme noglāstīt viņas vaigu.
Viņš lēnām pacēla roku, kad tālumā atskanēja ērgļa sauciens. Paravains apmulsis sarāvās un noklepojās. — Bultspārnis atgriežas, — viņš sacīja.
Burvju vārtu sargs majestātiski pielaidās klāt un nosēdās uz mūra apmales. Baltais bruņinieks un Morvena piesteidzās klāt, lai uzklausītu viņa vēsti.
15. nodaļa NOSLĒPUMAINĀ VIEŠŅA
Tas nav iespējams, Laurai iešāvās prātā. Tas nevar būt! Taču Reimāra bende mats matā līdzinājās Maksimiliāna Longoliusa sulainim — līdz pat sarkanajam ērkulim uz galvas.
Kalsnējais vīrietis raupjās linaudekla drānās pazemīgi noliecās Nežēlīgā bruņinieka priekšā. — Ko vēlaties, mans kungs un pavēlniek?
Reimāra neglītajā sejā parādījās smaida atblāzma, un viņš uzmeta bendem gandrīz mīļu skatienu. Tad norādīja uz tēlnieku, kurš vēl joprojām trīcošiem ceļgaliem stāvēja starp diviem apbruņotiem rokaspuišiem un pārbiedētu seju gaidīja savu likteni. — Tev darbiņš, bendes meistar! Parūpējies, lai šis diletants nesastrādātu vēl lielāku ļaunumu!
Bende vēlreiz palocījās. — Ļoti labi, kā kungs pavēl.
— Bet, pirms ķeries pie darba, vajadzētu sarīkot mazu spīdzināšanu. — Nežēlīgais bruņinieks izsmējīgi pagriezās pret nāvei nolemto, kurš vairs nespēja valdīt asaras. — Mēs taču izmantosim iespēju, lai šai nožēlojamajai radībai šķiršanās no dzīves pārvērstos par neaizmirstamu piedzīvojumu, kaut arī Dievs zina, ka tas puisis to nav pelnījis.
Reimāra ieroču brāļi mežonīgi rēca par nežēlīgo joku, kamēr bende pamāja abiem karakalpiem, kas turēja tēlnieku. Viņi jau grasījās aizvilkt nelaimīgo, kad Rāvenšteinas kungs viņus apturēja un deva bendem jaunu norādījumu. — Un vēl — raugies, lai mūsu daiļajai gūsteknei tavs veikums neietu garām nemanīts. Lai zina, kāds liktenis viņu gaida, ja turpinās spītēties!
Mūsu daiļā gūstekne — ko Reimārs ar to varēja domāt? Varbūt Silvu? Laura uzmeta Persijam jautājošu skatienu. Viņš
laikam nojauta meitenes domas, jo tikai paraustīja plecus un sa-viebās.
Kamēr bende aizgāja ar savu upuri un tā sargiem, Nežēlīgais bruņinieks pagriezās pret abiem sapņu ceļotājiem, kuriem bija nācies bezspēcīgi uzklausīt nožēlojamo uzdevumu. — Sakiet kalponēm, lai ierāda jums kambari. Vēlāk gaidīšu jūs svētkos. Un lai būtu laikā, citādi... — Reimārs izteiksmīgi pasmīnēja un ar īkšķi pārvilka pāri rīklei.
Kad Laura cauri vārtu arkai ienāca pils iekšpagalmā, viņa jutās gandrīz kā mājās. Protams, gadsimtiem ritot, šis tas bija mainījies — logi, durvis un mūru apmetums. Trūka ari krāšņumaugu un košumkrūmu, ar kuriem tagad bija apzaļumota plašā teritorija. Atsevišķās ēkas daļas tomēr bija izkārtotas tieši tāpat kā internātā. Pat aicinošās kāpnes, kas veda augšup uz ieeju, jau bija izveidotas, arī spārnoto lauvu skulptūras atradās katra savā pusē apakšējiem pakāpieniem. Un nojumi, zināms, balstīja akmens milzis — kurš gan cits?
Viņa sekoja Persijam, kas cienīgā gaitā devās uz kāpņu pusi — beigu beigās viņi nealka sacelt nevajadzīgas aizdomas, pārāk steigdamies. Apdomīgi kāpjot augšup pa pakāpieniem, Laura veltīja pateicīgu skatienu Portakam, jo akmens milzis viņai bieži bija nācis talkā lielajā piedzīvojumā, un draudzīgi viņam uzsmaidīja. Tomēr milzīgā auguma rīmju kalējs viņu neievēroja, tikai stingi raudzījās tālumā. Lauru pārņēma vilšanās rūgtums — viņa zināja, ka kolonnā izkaltais milzis spēja ne tikai atdzīvoties pusnaktī, bet zinātājiem arī dienas laikā varēja parādīt, kādi slepenie spēki bija atrodami aiz viņa ārējā veidola. Kādēļ tad viņš nepamirkšķināja, lai sasveicinātos kā viņas trīspadsmitajā dzimšanas dienā, kad viņš pirmo reizi bija devis zīmi?
Tad Laurai ienāca prātā, ka Reimunds Portaks viņu vēl nemaz nevarēja pazīt. Viņu sastapšanās notiks tālā nākotnē, un vajadzēja paiet vēl daudziem gadsimtiem, lai akmens milzis uzzinātu, ka ari viņa pieder pie sargātāju loka.
Ieejas hallē Laura paskatījās uz pretējo sienu — un satriekta sarāvās. Tas gan nebija tāpēc, ka tur nebija piekārta glezna ar Silvu un melno vilku. Ar to viņa galu galā bija rēķinājusies. Šausmas iedzina atbaidošais briesmonis, kurš gleznas vietā blenza pretim no gobelēna, kas sniedzās gandrīz no grīdas līdz pat griestiem — acīmredzot tas pats lemurs, ar ko Laura jau bija iepazinusies. Rupji veidotā nezvēra galva izskatījās pārsteidzoši līdzīga tai grimasē saviebtajai galvai, kas sargāja eju vecajās kapenēs un, pirmoreiz tur iegriežoties, bija iedzinusi Kaju un viņu pašu paniskās bailēs. Tā ķermenis nebija mazāk briesmīgs; Laurai tas atgādināja milnu vēzējošo alu trolli, kas Morijas raktuvēs bija uzbrucis Frodo un viņa ceļabiedriem, gandrīz pārvērzdams viņus par slapju vietu. Viņam bija gari nagi, un kailā aste bija tik gara, ka līdzīgi čūskai bija apvijusies ap pinkaino kreiso kāju. Meitene nomākta piebikstīja Persijam un norādīja uz nezvēru.
Skolotājs pretīgumā saviebās. — No tāda nudien sametas bail. Par laimī, tas irr tikai gobelēns, jo dzīvē es arr tādu monstre* ne-grribētū satikties!
Lai gan Laurai it nemaz nebija labi ap dūšu, viņa vilcinādamās piegāja tuvāk sienas greznojumam. Gandrīz vai šķita, ka šis nezvērs viņu pievelk ar burvju varu. Tas blenza viņai tieši acīs, bet sejā iezīmējās neslēpta asinskāre. “Pagaidi tikai, līdz nonāksi man nagos,” tas likās sakām, “tad es tevi aprīšu ar visiem kauliņiem!”
Laura uzmanīgi pieskārās paklājam. Tas likās ārkārtīgi mīksts. Ja viņa nemaldījās, tas bija tīrs zīds. — Tas noteikti ir ļoti vērtīgs, vai ne?
Persijs, kurš lēnām bija sekojis, pamāja. —Ja parreizi atcerros, tad Reimārs fon Rāvenšteins šo darrgumu atveda no krrusta karra. Viņš to izdevīgā brrīdī bija nozadzis no kāda maurru augstmaņa pils. Tas vīrrs bijis lietprratējs burrvju mākslās, tas ir, noslēdzis savienibū ar tumšajiem spēkiem. Bet man gan šķiet, ka tas bija tikai labs iemesls, lai novāktu to nelaimīgo un izlaupitū viņa mantību!