— Un kā ar tevi, Kēvin?
Arī zēns ar melno matu sprogām neizrādīja sajūsmu. — Ak, ziniet, — viņš novilka, — mēs īstenībā gribējām pēc ēšanas uzspēlēt jauno prāta spēli.
Sajella noskaitusies nobolīja acis. — Dieniņ mīļo, to taču jūs varat darīt arī rīt! — Balsī skanēja aizkaitinājums. — Es lasīju, ka izrāde esot vienkārši izcila, un jums būtu vienreizēja iespēja piedzīvot tādu uzvedumu!
Misters L., maigi smaidīdams, ar plaukstu pieskārās viņas apakšdelmam. — Lai jau, Sajella! Ja jaunajiem cilvēkiem ir citi plāni, mēs taču viņus nepārliecināsim, vai ne? — To teikdams, viņš veltīja lipīgu smaidu Laurai un Lūkasam.
Pretīgi!
Šis tips bija vienkārši pretīgs. Un tāds kā liekulīgs. Laura nezināja, kāpēc, bet viņai bija savāda sajūta, ka ar Maksi Longoliusu kaut kas nebija, kā vajag. Mēģinādama nolasīt viņa domas, meitene gan nebija atklājusi neko aizdomīgu. Un tomēr: Longoliusam nevarēja uzticēties, to viņa vienkārši juta. Arī tad, ja viņš izlikās tik laipns.
— Vai kāds no jums vēlas desertu? — Maksis, gluži kā apstiprinādams, vaicāja. — Saldējumu? Pudiņu? Augļus?
— Saldējums nenāktu par ļaunu. — Lūkasa acis jau tagad mirdzēja priekā par kārumu. — Ar putukrējumu, ja var.
— Protams, manu zēn. — Misters L. paņēma no galda sudraba zvaniņu un pašķindināja. Pēc īsa brīža atvērās durvis, un ēdamistabā bez trokšņa ienāca sulainis.
Konrāds Cirtējs bija kalsens nenosakāma vecuma vīrietis ar blāvu ādu, kas viņam piešķīra slimīgu izskatu, un brēcoši sarkaniem matiem. Reizēm, kad tos apspīdēja saule, Laurai tā vien likās, it kā viņam pa galvu ložņātu liesmiņas. Turklāt viņš zināmā mērā atgādināja runci. Viņš gandrīz nedzirdami staigāja apkārt pa māju un allaž parādījās tur, kur viņu vismazāk gaidīja. Jau vairākkārt viņš Lauru bija pārbiedējis, piepeši, gluži kā no zemes izlīdis, parādīdamies viņai blakus. Visvairāk pārdomu meitenei tomēr sagādāja noslēpumainā piezīme, ko Konrāds bija izteicis, viņiem pirmo reizi tiekoties. Toreiz, kad ģimene bija ieradusies Hintertūras stacijā. Konrāds vēl nebija lāgā pat paskatījies uz Lauru, kad viņa sejai bija pārslīdējis daudznozīmīgs smaids — it kā viņš meiteni jau pazītu. Un ceļā uz automašīnu viņš tai bija pačukstējis: — Vai es neteicu, ka mūsu ceļi reiz atkal krustosies! — Neko tuvāk viņš nepaskaidroja, it kā Laura jau zinātu, ko viņš ar to domājis. Turklāt Laura iepriekš nekad nebija viņu sastapusi. Pavisam droši. Konrāds Cirtējs viņu noteikti bija sajaucis ar kādu citu meiteni.
Sulainis viegli paklanījās un jautāja saimniekam: — Vai kungs zvanīja?
— Jā, Konrād. Varat novākt galdu un pasniegt desertu. Saldējumu mūsu jaunajiem viesiem — un ko vēlies tu, Sajella?
— Paldies, neko, — viņa atteica un saviebās, it kā izdzirdusi nepiedienīgu piedāvājumu.
Tipiski, nodomāja Laura. Viņai bail pieņemties svarā pat par gramu. Piedevām viņa ir tieva kā diegs.
Sajella līdzinājās slimīgi tievajām modelēm ekskluzīvās modes žurnālos, kurus viņa pētīja ar milzīgu aizrautību. Acīmredzot viņai augstākais dzīves mērķis ir pašai vilkt mugurā visas tās dizaineru parpalas, Laura nodomāja. Nu, lai jau — kamēr vien to pašu negaida no manis!
īsi pēc maltītes iezvanījās Lauras mobilais tālrunis. Tā bija viņas draudzene Kaja, kas zvanīja no brīvdienām. Lauras sejā atplauka plats smaids. — Kā tad tev iet?
— Vispār gluži labi. — Kaut gan Kaja atradās tūkstošiem kilometru tālu, Laura visu dzirdēja tik skaidri, it kā meitene zvanītu no kaimiņu miestiņa. — Viesnīca ir vienkārši spice, un Nevisa pati par sevi ir kā sapnis.
Nevisa bija maza saliņa Kārību jūrā, to pieskaitīja pie bezvēja salām. Sapņu sala ar sauli, palmām un jūru. Skaidrs, Kaja noteikti priecājas par brīvdienām kopā ar vecākiem!
— Izklausās fantastiski, — Laura bez skaudības sacīja.
— Tā arī ir. — Kajas balss gan neizklausījās diez cik sajūsmināta. — Ar diviem izņēmumiem: pirmkārt, vecāki mani katru dienu arvien vairāk kaitina. Piesienas no rīta līdz vakaram.
— Ak tu, nabadzīte! — Lauras līdzjūtība pret draudzeni bija neviltota. Kaja gandrīz visu gadu pavadīja internātā, tikai īsu laiciņu būdama kopā ar vecākiem. Jo skumjāk, ja tad vēl nācās stresot.
— Bet vai zini, kas ir lielākā cūcība? — Kaja izklausījās noskaitusies ne pa jokam. — Iedomājies tik, kas vēl atbraucis brīvdienās uz mūsu viesnīcu!
— Nav ne jausmas.
— Tikai nenokriti no krēsla, Laura: mūsu viesnīcā dzīvo arī... Rozija!
— Nevar būt! — Lauras sejā parādījās īsts izmisums. Rebeku Taksu, matemātikas un fizikas skolotāju, no kuras Rāvenšteinā baidījās visi skolēni, bija gana grūti paciest jau skolas laikā. Satikt vēl brīvdienās šo briesmoni, kas piesējās visiem pēc kārtas un it īpaši Laurai centās maksimāli sagandēt dzīvi, tā jau bija tikpat kā spīdzināšana.
Kāds tur brīnums, ka draudzene bija pikta!
Piepeši Laurai ienāca prātā kāda doma: — Vai Dr. Tumšickis ari gadījumā nedzīvo jūsu viesnīcā?
— Ak, nē — tā tik vēl trūka! Vismaz es neko nezinu. Bet mani nepārsteigtu, ja arī viņš parādītos. Viņš ar Roziju taču gribēja braukt kopā atvaļinājumā.
— Pareizi. Vismaz Tumšickis tā stāstīja.
— Es tev uzreiz piezvanīšu, ja viņu ieraudzīšu. Tagad gan man jābeidz. Tūlīt būs pusdienas, un es esmu izbadējusies kā vilks. Cau, Laura!
Prāta spēle bija galīgi neinteresanta. Tā nebija spēles vaina, bet gan Lūkasa, jo viņš spēja atbildēt uz visiem jautājumiem, pat visāķīgākajiem. Kaut gan viņš bija jaunāks, Laurai un Kēvinam nebija ne mazāko izredžu uzvarēt. Pat jautājums miljona vērtībā, kas Laurai šķita neatbildams, viņam nesagādāja nekādas grūtības: “Kāds ir Dienvidkorejas oficiālais nosaukums? A — Celau Hua Celau? B — Taehan Min’guk? C — Čun-mi Ho-tau? Vai D — Taki-Nipon-Či?
Kad Lūkass brīdi vilcinājās un likās domīgs, Laura jau nopriecājās, cerēdama, ka beidzot būs pienācis tas gadījums, kad viņš kaut ko nezina. Bet tad viņa sejā iezīmējās raksturīgais smīniņš, — un māsa saprata, ka viņš tikai tāpēc novilcinājis atbildi, lai iedvestu viņā nepamatotas cerības.
— Pareizā atbilde ir B. — Lūkass triumfējoši pasmaidīja.
— Dienvidkorejas oficiālais nosaukums ir Taehan Min’guk!
Tā nu viņš uzvarēja.
Protams.
Lauras sejā parādījās vilšanās. — Man vairs negribas spēlēt.
— Kā būtu ar kādu citu datorspēli? — Kēvins ierosināja. — Age of Emļrires1
— Labāk jau ne. — Laura garlaikoti pakratīja galvu. — Un televīzijā ari nav nekā jēdzīga. — Viņa paņēma avīzi, atvēra to un izpētīja vietējā kinoteātra piedāvājumu. Johaidī! Seanss jau bija sācies. Bet tad meitene atklāja, ka nākamajā vakarā rādīs “Gredzenu pavēlnieku”. — Super! — viņa iegavilējās un gaidoši palūkojās Lūkasā un Kēvinā. — Nāksit līdzi?
Brālis nicīgi sarauca degunu. — To jau es zinu gandrīz no galvas! Un tu noteikti arī. Tu taču noskatījies vismaz trīspadsmit reizes!
— Muļķības! Viņi taču rādīs otro daļu! Uz to es biju tikai septiņreiz. — Viņa noskaitusies pievērsās Kēvinam. — Varbūt tu vismaz nāksi?
— Atvaino, Laura, bet es arī to filmu esmu redzējis.
— Nu un tad? To taču var skatīties nezin cik reižu!
Taču Kēvins un Lūkass tikai gurdi saskatījās.
— Nu labi, — Laura spītīgi sacīja. — Tad es iešu viena pati. — Viņa sabozusies piecēlās un devās uz durvju pusi. Lai tie ķēmi iet ratā!