Skolotāja sejā parādījās tikai neziņa. — Nav ne mazakās jausmas. Kālab tev tas jāzina?
— Jo... — Laura vilcinājās izteikt skaļi ļaunās aizdomas, kas viņu nomāca. —Jo es domāju, ka no viņas ir gaidāmas lielas briesmas. Viņa pieder pie tumsas piekritējiem, nav šaubu, un ir daudzkārt ļaunāka un bīstamāka nekā visi tie mūsu ienaidnieki, kurus līdz šim esmu satikusi.
— Tu tā domā? — Persijs bija pārsteigts. — Kā tu zini?
— Es to vienkārši jūtu! Man gan nav ne mazāko pierādījumu, bet es esmu droša. Varbūt tā nemaz nav sagadīšanās, ka viņa tieši šodien apmeklē Nežēlīgo bruņinieku...
— Vai grribi sacīt, ka viņa zina parr musū nodomū?
— Un ja tā arī būtu?
Persijs pievērsa acis griestiem un papurināja galvu. — Pilnigī neiespējami, Laura! Neviens no tiem, kas šeit sanakušī, nevarrēja nojaust, ka mēs pēc vairrāk nekā astoņiem gadu simteņiem dosimies sapņu ceļojumā uz viņu laikiem. Pilnīgi izslēgts!
Laura domīgi paskatījās skolotājā. Persijam taisnība, viņa nodomāja. — Mums tomēr jāuzmanās.
Meitene pagriezās un neuzkrītoši paskatījās bruņiniekā, kurš sēdēja viņai otrā pusē. Mazais resnītis neatstāja tik ļoti atbaidošu iespaidu kā viņa biedri. Laura uzmanīgi viņam piebikstīja. — Piedodiet par jautājumu, mans kungs, bet vai jūs varbūt pazīstat Reimāra viešņu?
Viņa seja bija gatavu tomātu krāsā, un acis mirdzēja vīna svētlaimē. — Vai tu domā Sirīnu? — viņš jautāja reibuma pilnā balsī un skaļi atraugājās.
Lauras sejā iesitās alkohola dvinga. Turklāt vīrietis laikam gan ne reizi mūžā vēl nebija tīrījis zobus. Kaut gan Laurai gribējās vemt, viņa izmocīja laipnu smaidiņu. — Jā.
— Nu, daudz es par viņu nezinu. Tikai to, ka mūsu kungs ar viņu iepazinies krusta karu laikā.
— No kurienes viņa ir? Un kas viņu šeit atvedis?
— Velns viņu zina! — Resnais bruņinieks saviebās grimasē, kas Laurai atgādināja mopša purniņu. — Un, patiesību sakot, man nemaz nekārojas to uzzināt.
— Kālab gan?
Resnītis pameta biklu skatienu uz galda vidu, kur Nežēlīgais bruņinieks un viņa viešņa bija iedziļinājušies sarunā, un sazvērnieciski iečukstēja ausī savai galda biedrei: — Sirīna nāvīgi necieš, ja kāds par viņu sāk pārāk interesēties. Ziņkārīgajiem tas parasti beidzas slikti — vai saproti, ko es domāju, zēn?
Laura pamāja.
Un kā vēl!
Mopsis pavirzījās vēl tuvāk. Smaka, kas viņam nāca no mutes, Laurai gandrīz aizsita elpu. — Baumo, ka Sirīna esot noslēgusi savienību ar tumšajiem spēkiem, — viņš šļupstēdams murmināja,
— un esot īsta lietpratēja melnās maģijas jomā! Pat Reimārs no viņas baidās, kā liekas, jo viņa spēj pavēlēt baisiem spēkiem, kuriem pat stiprākais vīrs nevar pretoties. — Tad viņš atkal saslējās, pacēla kausu un izdzēra vīnu tik alkatīgi, ka raudzētā vīnogu sula notecēja gar lūpu kaktiņiem.
Toties Laura domīgi raudzījās sievietē, kas sēdēja blakus Reimāram. Kas gan viņa bija? Kas viņā slēpās? Vienā mirklī viņa sajuta, ka Sirīna uztvērusi viņas skatienu. Šķita, ka viņa teju vai caururbj Lauru ar savām aukstajām reptiļa acīm. Laurai noskrēja šermuļi pār kauliem. Uz muguras uzmetās zosāda.
Tad Sirīna pieliecās pie Nežēlīgā bruņinieka un viņam kaut ko iečukstēja ausī. Reimārs saspringti klausījās. Piepeši viņš pagrieza galvu, paskatījās Laurā un pārsteigts viņu nopētīja.
Meitene juta, kā paātrinās pulss, un sirds krūtīs dauzījās arvien skaļāk un skaļāk.
Kad Nežēlīgais bruņinieks pacēla roku, sarunas pie galda aprāvās vienā mirklī un visi pievērsa uzmanību namatēvam. — Spēlmani!
— Jā, jūsu augstlabdzimtība? — šķietamais trubadūrs atteica, pūlēdamies izrādīt nepiespiestu prieku.
— Es pieņemu, ka jūs savam palīgam, šim Laurencam, esat bijis labs skolotājs, vai ne?
Persijs mazliet palocījās. — Darru visū, kas manos spēkos, kungs.
Reimārs fon Rāvenšteins nopētīja viņu kā plēsoņa, kas uzglūn laupījumam. — Tad jau arī viņš varētu mūs mazliet izklaidēt, vai ne?
— Hmm. — Persijs pārsteigts noklepojās un cieši paskatījās Laurā. Viņa jau grasījās papurināt galvu, kad saprata, ka Nežēlīgais bruņinieks atteikšanos nepieņems. Nevainīgais jautājums īstenībā bija pavēle, pret kuru nebija jēgas celt iebildumus. Padodamās liktenim, viņa pamāja, — kas cits vēl atlika?
— Tad es tam puisim novēlēšu labu veiksmi! — Reimāra fon Rāvenšteina sejā parādījās ironisks smīns. — Beigu beigās, mēs taču nedrīkstam ļaut vilties mūsu viešņai! — Viņš slepus saskatījās ar Sirīnu. — Tas gan būtu apvainojums. Vai drīkstu tevi paaicināt pie mums, jauno Laurenc? — To teicis, viņš norādīja tieši pretim galda vidum.
— Nebaidies, — Persijs uzmundrinoši pačukstēja Laurai.
— Gan jau tev kas ienāks prātā.
Laura drebēdama piecēlās. Draudi Reimāra balsī nebija paslīdējuši viņai garām neievēroti. Lēnītēm tuvodamās pilskungam un viņa baisajai viešņai, meitene drudžaini pārlika, ko gan varētu izdarīt, lai viņus izklaidētu. Dziedāšana bija pilnīgi izslēgta. Runājot viņa varēja pārvērst balsi, lai tā izklausītos kā zēnam. Turpretim dziedot viss nenovēršami atklātos.
Varbūt kādu dzejoli? Diemžēl internātā viņa jau veselu mūžību nebija mācījusies nevienu dzejoli, un neaptēstajiem karakalpiem skaitīt bērnu pantiņus, kurus viņa vēl atminējās, būtu pilnīgi
garām. Viņi to uztvertu kā apvainojumu — un Laura labāk ne-gribēja domāt, kas tad varētu notikt.
Ko lai tagad iesāk?
— Nav šaubu — Alienora grib pievienoties vēlmju iemā-nltājiem. — Gaismas sargātājs domīgi raudzījās Paravainā un Morvenā. — Bultspārņa vēsts nepieļauj nevienu citu izskaidrojumu! Tie sprukstiņi mēdz satikties Akmens mežā, lai kopā pieveiktu pēdējo ceļa posmu līdz Tumsas cietoksnim.
Baltais' bruņinieks novaidējās. — Ja tā, tad viņai vairs nav glābiņa. Akmens mežs no mums atrodas vairāku dienu ceļojuma attālumā. Pat tad, ja es ar vīriem tūliņ pat dotos ceļā un jātu vēja ātrumā, mēs viņu nespētu noķert. Un no brīva prāta viņa diez vai dosies atpakaļ.
Dziedniece bija satriekta. Viņai vajadzēja saņemties, lai atbildētu. — Noteikti ne. Es pārāk labi pazīstu savu mācekli. Ja Alienora kaut ko ir ieņēmusi galvā, tad viņa neliksies mierā, līdz būs sasniegusi mērķi.
— Baidos, ka no Eolona mums arī nav gaidāma nekāda palīdzība, — Elizions sacīja.
Baltais bruņinieks bija pārsteigts. — Vai jūs pazīstat šo gaisa ceļotāju?
— Protams! Viņš ir viens no daudzajiem, kas vadās pēc vēja un grib iztapt visiem. Ja Alienora viņam ir lūgusi aizvest viņu pie vēlmju iemānītājiem, viņš izpildīs meitenes lūgumu — jo vairāk tāpēc, ka pašam atlēks savs labums.
— Atlēks savs labums? — Morvena brīnījās. — Alienora taču diez vai viņam atlīdzinās?
Elizions mīklaini pasmaidīja. — Ne jau Alienora.
— Vai jūs ar to vēlaties sacīt, ka...?
Gaismas glabātājs pamāja. — Protams. Vēlmju iemānītāji at-
metīs Eolonam savu daļu, ja viņš tiem aizvedīs tavu mācekli. Gan daudz mazāk, nekā paši saņems no Borborona, bet viņam jau pietiks.
Paravains trieca ar dūri pa galda virsmu. — Tad viņš nav labāks par tiem aizvedinātājiem! — Balss viņam niknumā trīcēja.
— Kā gan var pazudināt citus — un turklāt vēl saņemt par to naudu!