Elizions izskatījās sarūgtināts. — Cik es pazīstu Eolonu, viņam tas nesagādā ne mazākās problēmas. Gluži otrādi — viņam nebūt neliekas, ka viņš rīkotos nepareizi. Viņš pats taču Alienorai nenodara pāri, un vēlmju iemānītāju izdarības uz viņu neattiecas. — Gaismas glabātājs rezignēti paraustīja plecus. — Vismaz viņam tā liekas. Viņš ne ar vienu negrib sabojāt attiecības un tāpēc no visa turas sāņus.
— Cik vienkārši! — Morvena sašutusi iesaucās.
Gaismas glabātājs paskatījās dziedniecē. — Es saprotu, ka tu viņam pārmet. Taču patiesībā viņš ir pelnījis mūsu līdzcietību. Jo pienāks diena, kad viņam būs jāizšķiras, kurā pusē stāvēt. Un tad ar viņu būs cauri.
— Tā viņam arī vajag! — Paravains šķita tuvu izmisumam.
— Bet Alienora gan nav pelnījusi ieskriet nelaimei tieši rokās! Gaismas glabātājs paspēra soli tuvāk baltajam bruņiniekam
un cieši uzlūkoja viņu. — Mani māc lielas raizes par tevi, Paravain.
— Raizes? — Jaunais vīrietis bija acīm redzami pārsteigts.
— Kā tad tā, kungs ?
— Tu visu laiku sliecies pārāk ātri zaudēt cerību. Tu taču zini — tas, kurš paļaujas uz gaismas spēku, nekad nelolo veltas cerības!
— Es zinu, kungs. — Paravaina balss bija nožēlas pilna. — Bet ko mēs tagad varam darīt Alienoras labā?
— Un ko tu darīji, kad tavs ieroču nesējs bija iestidzis Sēra purvā? Toreiz, kad es gulēju uz nāves cisām?
Bruņinieks pārsteigts pavērās Gaismas glabātājā. — Toreiz? Es sūtīju Bultspārni... — Piepeši viņa zēniskajā sejā atplauka smaids.
— Jā, protams, — Silvāns! Viņš taču mīt pavisam tuvu Akmens mežam!
Nežēlīgais bruņinieks uzmeta Laurai gaidošu skatienu. — Netielējies un sāc, Laurenc!
Ari sieviete ar čūskas acīm ziņkāri vēroja meiteni, un Laurai piepeši likās, it kā Sirīna mēģinātu nolasīt viņas domas. Lai tik mēģina! Viņai tāpat neizdosies, jo pa šo laiku es itin labi esmu iemanījusies tās slēpt.
— Eēē, — Laura sāka, noklepojās un palocījās publikai. — Piedodiet jel, bet, kā paši dzirdējāt, man izdodas tikai dažas mākslas no tām, kuras reiz gribētu pārvaldīt pilnīgi. — Viņa nosarka, un tam nevajadzēja nekādu aktiermākslu, jo nācās saņemties, lai uzstātos prasto zeļļu priekšā. — Es tomēr lūkošu jums parādīt dažus burvju mākslas trikus.
— Burvju māksla? Tieši to mēs vēlamies! — Reimārs līksmi iesaucās.
Laura sakārtoja domas un pievērsa skatienu zelta divzaru svečturim, kas stāvēja Reimāra priekšā. Viņas acīs atspoguļojās pilnīgs tukšums, kamēr meitene, pilnībā koncentrējusies, nekustīgi raudzījās uz labās sveces liesmu, lai to pakļautu savai gribai: klausi man un palīdzi! Lai neradītu bruņiniekos aizdomas par savām telekinētiskajām spējām un priekšnesums izskatītos pēc maģijas, viņa ar rokām veica dažus žestus — līdzīgus tiem, ko bija noskatījusies no burvju māksliniekiem televīzijā. Tad Laura uzsita knipi — un nudien, liesma nodzisa.
Pār rindām nošalca čuksti un atskanēja pārsteiguma pilni “ak” un “oho”. Taču Sirīna, likās, bija ievērojami pārvērtusies. Sekundes simtdaļu Laurai likās, it kā viņai uz pleciem būtu milzu čūskas
galva! Laura pārbijusies parāvās atpakaļ — bet tad čūskas galva jau bija pazudusi. Sirīna bija līķa bālumā. Tikai acis atgādināja boa čūsku Morduka mājelē. Tāpat kā šis reptilis, Sirīna lūkoja Lauru pakļaut savai gribai.
Vienīgais, uz kuru Lauras priekšnesums neatstāja iespaidu, bija Nežēlīgais bruņinieks. — Un tā esot burvju māksla? — viņš ņirgājās. — Ja tā, tad es arī varu kaut ko uzburt! — Viņš pieliecās un nopūta otru sveci.
Pie galda nodārdēja smiekli, un sākās kņada — Reimāra neticība bija pielipusi daļai viņa vīru.
Laura ar veiklu žestu lika bruņiniekiem apklust. Viņa pienāca tuvāk svečturim un pievērsa nekustīgu skatienu nodzisušajām svecēm. Pagāja kāds brītiņš, līdz viņa ieguva varu pār matēriju. Vīri jau sāka īgni ņurdēt, kad meitene uzsita knipjus ar abām rokām — un sveces tai pašā mirklī aizdegās gaišām liesmām.
Atskanēja spontāna piekrišana. Lauras sejai pārslīdēja atvieglots smaids, un viņa palocīdamās pateicās par aplausiem.
Bardolfs Stiprais smīnot iznāca pretim Nežēlīgajam bruņiniekam. Viņš pārsniedza Reimāru augumā vairāk nekā par divām galvas tiesām. — Varbūt arī to jūs spējat, cildenais Rāvenštein? — viņš ņirdzīgi jautāja, un smiekli atskanēja viņa pusē.
Pundura ģīmis mirklī saīga. — Valdi mēli, Bardolf! — viņš pārskaities nošņāca. Tad atkal pagriezās pret Lauru. — Vai tas ir viss, ko vari piedāvāt?
Meitene gandrīz fiziski sajuta Nežēlīgā bruņinieka dusmas. Ar Bardolfa joku bija gana, lai izraisītu Reimārā naida uzliesmojumu, no kura, domājams, būs gaidāms sprādziens visniecīgākā iemesla dēļ. Būtu prātīgāk remdēt viņa dusmas, Laura nodomāja. Viņa izaicinoši paskatījās Bardolfā, kurš grasījās atgriezties vietā, un koncentrējās uz viņa jostas sprādzi. — Atvainojiet, kungs, vai jūs nepaliktu vēl kādu brītiņu kājās?
— Ko tev vajag? — Hunnis vērās viņā reibuma aizmiglotām acīm. — Vai taisies mani izaicināt uz divkauju?
— Nekādā ziņā, kungs. Tad jums vajadzētu ieroci! — Acis vēl joprojām pievērsusi jostas sprādzei, Laura iespaidīgi noplātījās ar rokām pa gaisu un tad norādīja uz bruņinieka vēderu — no kura tai pašā mirklī atraisījās josta un kopā ar zobenu šķindēdama nokrita zemē. Bardolfs apstulbis skatījās uz savu ieroci, bet tad viņam sāka slīdēt lejup arī bikses un nošļuka līdz ceļgaliem. Acīmredzot josta bija turējusi ne tikai zobenu, bet arī bikses.
Atskanēja dārdoši smiekli. Vīri pielēca no krēsliem un zviegdami plaukšķināja sev pa stilbiem. Visskaļāk tomēr rēca Rāvenšteinas lielkungs. Viņš gandrīz vai plīsa, smiedamies līdz asarām un rādīdams uz stiprā Bardolfa spalvainajām kājām, kas bija bālas kā siers.
Bardolfs izskatījās pagalam bezpalīdzīgs. Viņa seja, kas tāpat bija piesarkusi no vīna, kļuva vēl košāka. Viņš apjucis savilka uz augšu bikses, pacēla zobena jostu un apjoza to ap vidu. To darīdams, viņš Lauru apšaudīja ar nikniem skatieniem. Meitene jau nobijās, ka viņš tūdaļ liksies virsū ar zobenu, taču hunnis, ne vārda neteicis, apsēdās. Viņš laikam neuzdrošinājās uzklupt Laurai sava kunga klātbūtnē. Beigu beigās Laura bija sasmīdinājusi Nežēlīgo bruņinieku — un tas bija izdevies tikai retajam.
Laura vēl lika pacelties gaisā dažiem kausiem un šķīvjiem un apstulbināja Reimāru un viņa viesus ar citiem acu aizmālēšanai domātiem trikiem. Pēc priekšnesuma visi viņu apsveica ar skaļiem aplausiem. Pat namatēvs piecēlās un skaļi iebļāvās: — Bravo! — Meitene palocījās un smaidīdama ieskatījās viņam sejā — atskārzdama, ko viņš tobrīd domāja. “Tikai nedomā, ka es tevi laidīšu projām,” Nežēlīgajam bruņiniekam bija ienācis prātā. “Ja tavs meistars tevi neatstās šeit no laba prāta, tad viņam nāksies iepazīties ar bendi!”
Kaut gan draudi nebija no mazajiem, Lauru šīs domas it nemaz neizbiedēja. Gluži pretēji: viņai nācās apvaldīt smaidu. Galu galā Reimāram taču nebija ne mazākās iespējas viņus paturēt pilī! Viņiem vajadzēja tikai dažas minūtes koncentrēties un ieiet transā, lai — spudūc! — tiktu atpakaļ 21. gadsimtā, kur Rāvenšteinas kungs viņiem neko vairs nespēja nodarīt. Vismaz ne dzīvais Reimārs. Tas, ka no akmens bruņinieka vēl joprojām draudēja nopietnas briesmas, bija cita opera.
Sirīnai pa šo laiku nebija pakustējies ne vaibsts. Stingu seju, no kuras pat vīns nebija spējis izdzīt līķa bālumu, viņa nekustīgi raudzījās meitenē ar sfinksas cienīgu noslēpumainību. Laura mēģināja palasīt arī viņas domas, taču uzgāja ne tikvien tukšumu, bet arī tik lielu naidu, ka meitene izjuta reālu sāpju dzēlienu — un tad viņa atskārta, ka šī sieviete bija gandrīz neuzvarama pretiniece.