Iedomājoties vien par šādām mocībām, Laurai pārskrēja šermuļi. Kā gan cilvēkiem varēja ko tādu nodarīt!
— Izklausās interesanti, — Reimārs atteica, — un nākamreiz es izmantošu tavu piedāvājumu. Taču, kas attiecas uz mežsargu, es labāk palikšu pie sava plāna. Bendem arī vajag savu prieciņu. — Viņš ierēcās ņirdzīgos smieklos, kam Sirīna tūliņ pievienojās.
Laurai kļuva slikti. Bija jātiek prom no šiem derdzīgajiem pre-tekļiem. Cik ātri vien iespējams!
Rādījās, ka Persijs bija sajutis Lauras noskaņojumu. Viņš piepeši iznira Reimāra priekšā un paklanījās. — Ja jūsu augstlabdzimtība atļautū, mēs labprrāt dotos pie mierra, mans māceklis un es. Mums aiz muguras irraid garrš ceļš, un nogurrūms māc kā jūrra.
— Lai notiek! — Reimārs veltīja trubadūram aizbildniecisku skatienu un nolaidās līdz pat labas nakts vēlējumam. — Saldu dusu!
Par miegu šai naktī, protams, nebija ko domāt. Stundas slīdēja mokoši lēni, kamēr Laura un Persijs savā kambarī gaidīja, līdz beigsies uzdzīve. Tikai tad, kad no bruņinieku zāles jau ilgāku laiku neskanēja ne troksnītis un visās pils daļās valdīja klusums, abi sargātāji uzdrīkstējās doties Septiņu mēnešu zīmoga meklējumos.
Viņi, dabiski, nebija paņēmuši līdzi pulksteņus un kabatas lukturīšus. Briesmas, ka tos varētu ievērot, bija pārāk lielas. Spriežot pēc mēness gaitas, tuvojās pusnakts. Par laimi, pie debesīm nebija vērojams neviens mākonītis, tā ka mēness gaisma viegli iespīdēja pils gaiteņos.
Persijs un Laura uzmanīgi taustījās pa krēslainajiem koridoriem. Viņi neiedrošinājās iedegt skalu un ar to apgaismot ceļu.
Uzdzīve turpmākajā vakara gaitā laikam bija izvērtusies vēl trakāka, un vīns bija izdzerts milzu daudzumos, jo Laurai un Persijam nemitīgi gadījās paklupt pār kādu bruņinieku, kas nebija atradis ceļu uz savu kambari un, skaļi krākdams, izgulēja skurbuli uz akmens plāksnēm. Par laimi, šie vīri bija tik apreibuši, ka nedraudēja briesmas tikt pamanītiem. Varbūt viņi nebūtu pamodušies pat tad, ja Laura ar Persiju viņiem uzmītu tieši virsū.
Ieejas hallē bija mazliet gaišāks. Sudrabainā mēnessgaisma brīvi ieplūda pa logu, kas atradās virs portāla. Raibā vitrāža, kas to greznoja internātā, acīmredzot bija ielikta vēlāk.
Laura nobrīnījās, jo ieejas durvis stāvēja līdz kājai vaļā. Taču varbūt kāds bruņinieks bija pagalmā nokārtojis savas vajadzības un dzērumā piemirsis aizvērt durvis. Te Laura atklāja mazo, resno bruņinieku. Viņš gulēja uz grīdas tieši blakus sienas segai, muti plaši atvēris, un krāca kā vesela kokzāģētava. Viņš briesmīgi smirdēja, bet ne tikai pēc alkohola. Spriežot pēc plankumainajām biksēm un smakas, kas gāza vai no kājām, viņš nebija paspējis līdz atejai.
— Fui! — Laura, pretīguma mākta, aizspieda degunu.
Persijs iespļāva rokās, veikli satvēra resnīti aiz kājām un pavilka sāņus, kur skurbuli izgulēja vēl viens bruņinieks. Resnais neko nemanīja. Viņš pat nepārtrauca krākt.
— Tā, mademoiselle. Vai tagad būsi tik laipna un izpaudisī, kur tiek iedarrbināts slepeno durrvju mehānisms?
Laura pacēla sienas segu, lai Persijam parādītu aiz tās paslēpto akmeni ar Tempļa bruņinieku zīmogu. To vajadzēja piespiest, lai iekļūtu Nežēlīgā bruņinieka dārgumu krātuvē, kā viņa bija izdarījusi, meklēdama Apskaidrības kausu. Piepeši viņai šķita, ka viņa ar acu kaktiņu ir pamanījusi kaut ko sakustamies. Gluži niecīgu noraustīšanos, bet dīvainā kārtā tieši uz paklāja.
Laura pārsteigta nopētīja gobelēnu. Nakts krēslā lemurs izskatījās vēl baisāks nekā dienas gaismā. Viņa izvalbītās acis likās pievērsušās tieši meitenei. Laura gan nevarēja ievērot nekādas izmaiņas, viss izskatījās tieši tāpat, kā viņa atminējās no pēcpusdienas. Viņa noteikti bija kļūdījusies. Šķietamā kustība droši vien bija tikai ēna vai bālās mēnessgaismas atspulgs, kas monstram piešķīra zīdaini pelēku nokrāsu. Kā gan citādi? Šī pils glabāja daudzus noslēpumus, Laura zināja, bet sienas sega bija un palika tikai sienas sega.
Persijs bija pamanījis Lauras vilcināšanos. — Kas tev notika?
— Ak... nekas īpašs. Vispār nekas! — Viņa pacēla sienas segu un norādīja uz akmeni, kas slēpās aiz tās. — Šeit, Persij, te tas ir.
Akmens atradās gandrīz divu metru augstumā. Tā vidū skaidri izcēlās izkaltais reljefs: divi bruņinieki uz viena zirga, ko ieskāva puslokā izvietoti latīņu valodas vārdi SIGILLUM MILITUM XR1STI — Kristus kareivju zīmogs.
Tempļa bruņinieku zīmogs.
Atšķirībā no Lauras Persijam nevajadzēja krēslu, lai aizsniegtu akmeni. Viņš pastiepās uz pirkstgaliem un uzspieda zīmogam ar īkšķi. Tad viss norisinājās gluži tāpat kā tonakt, kad Laura un viņas draugi bija atraduši slepeno ieeju Reimāra dārgumu krātuvē un paņēmuši no tās Grāla kopiju, kas gandrīz vai nodarīja neizmērojamu postu. Aiz sienas atskanēja dārdoņa, it kā šurp ripotu lode. Beidzot mūris paslīdēja atpakaļ, sienā atvērās šaura sprauga, un viņiem pretī rēgojās līkumainā eja uz dārgumu krātuvi. Šķita, ka tā ved taisni uz melnu nekurieni.
Persijs sarauca pieri. — Domajū, ka mēs varrētu paņemt līdzi lāpu. Tāpat neviens neiedomāsies, ka esam turr iekšā. — Viņš aši piegāja pie vienas no daudzajām lāpām, kas bija piestiprinātas pie sienas, un paņēma to. Dodamies atpakaļ pie Lauras, kura vēl joprojām turēja paklāju, viņš iebāza roku bikšu kabatā — un nobālēja. — Parbteu! — viņš nolamājās.
Laura pārsteigta viņā noskatījās. — Kas tad noticis?
— Ak, es idiots! — Persijs lādējās. — Steigā esmu aizmirrsis paņemt līdzi uguns šķiļamo un posu. Turrklat es to vēl speciāli nopirrkū viduslaiku veikaliņā!
Vienu mirkli Laura nezināja, ko iesākt, bet tad viņas sejai pārslīdēja smaids.
Persijam tas nemaz nelikās smieklīgi. — Nesaprrotū, parr ko te būtu jāsmejas, — viņš šķendējās. — Bez gaismas mēs to zīmogu neatrradīsim.
Meitene vēl joprojām šķelmīgi smaidīja. Tad viņa atguva nopietnību. — Paliec, lūdzu, kluss, — viņa palūdza un, augstākajā mērā koncentrējusies, pievērsa skatienu ar piķi piesūcinātajai lāpai. Pagāja tikai dažas sekundes, un tā sāka kvēlot, vēl stiprāk un stiprāk, līdz iedegās spoža liesma.
— Excellent11, Laura! — skolotājs slavēja. — Tev izdodas arrvien labāk!
Tad sargātāji pazuda ejā. Sienas sega atkrita savā vietā un atkal aizsedza slepenās durvis. Nekas neliecināja par to, ka lemurs sargātu ieeju slēptā kambarī, kurā mēģināja iekļūt nelūgtie viesi.
Nepagāja vairāk par minūti,-kad klusumu pāršķēla šaušalīga skaņa. Šķita, ka no gobelēna atskan piesmakusi šņākoņa. Taču uz tā bija redzams vienīgi lemurs. Labi, viņš nudien izskatījās atbaidošs, bet tas taču bija tikai nevainīgs motīvs uz paklāja. Kā gan, pie visiem jodiem, tas varēja izdvest šādas skaņas?
— Liels paldies, Ēolon! — Alienora atvadīdamās pasniedza gaisa kuģotājam roku. — Bez tevis es nekad nebūtu atradusi vēlmju iemānītājus. — To teikusi, viņa kautrīgi paskatījās uz vīriešiem raibajos tērpos, kas uzmanīgi nopētīja jaunatnācējus.
Levators, draudzīgi smīnēdams, šūpojās plaukstas tiesu virs zemes. — Nav par ko! Vējš mūs saveda kopā un atpūta uz šejieni. Man tikai vajadzēja pastūrēt — te vairāk, te mazāk. Es gan būtu varējis tevi aizvest arī citur. Šur vai tur, kur vien tu būtu gribējusi!
— Zinu! — Meitene knirplītim veltīja pēdējo smaidu. — Bet nu ardievu! — To teikusi, Alienora pagriezās un devās uz bērnu bariņa pusi, kas čurnēja liela klintsbluķa paēnā. Viņi pat nepacēla skatienu, kad meitene apsēdās viņu pulciņā. Bērni neko neizsakošām sejas izteiksmēm blenza uz priekšu. Košās saites, ar kurām tie bija piesieti cits pie cita, viņi laikam vairs sen neievēroja.