Taču ar to nebija gana: Sirīna pastiepa lūpas uz priekšu un pūta. Laura un Persijs sajuta tik spēcīgu vēja brāzmu, ka tā viņus gandrīz nogāza no kājām.
Skolotājs nelikās to manām. — Atkārrtoju velrreiz, — viņš salti noteica. — Taisi beidzot vaļā durrvis, ja tev ir darrga sava drraugeļa dzīvība!
Sirīna bez izteiksmes atbildēja negantajam skatienam. Laura jau nodomāja, ka viņa izpildīs Persija prasību, kad pār melnās burves seju pārslīdēja ņirdzīgs smīns. Viņa vēlreiz atgāza galvu un izplūda tik šaušalīgos smieklos, ka Laurai sametās auksti. Ledaini šermuļi pārskrēja viņai pār muguru.
Sirīna nicinoši nopētīja Nežēlīgo bruņinieku. — Kāda man daļa gar šī nožēlojamā kverpļa dzīvību? — Viņa bija acīm redzami uzjautrināta. — Muļķi uz šīs pasaules nekad neizmirst, un nav svarīgi, vai viens ir vairāk vai mazāk.
Persijs saprata, ka viņa neblefo. Viņa upurēs Reimāru, ne aci nepamirkšķinādama. Tātad vajadzēja izdomāt kaut ko citu.
— Labi! —viņš ledaini atteica. — Tu pati tā grribēji! —To teicis, viņš pacēla smago ieroci un no visa spēka trieca Reimāram fon Rāvenšteinam pa galvu ar zobena rokturi. Nežēlīgais bruņinieks bezsamaņā saļima uz grīdas. Taču Persijs ātri pamāja Laurai, un viņi abi metās virsū Sirīnai.
Melnā burve vēlreiz atvēra muti un pūta. Šī vēja brāzma bija tik stipra, ka notrieca sargātājus zemē un aizslaucīja līdz halles viņam galam. Kamēr viņi ar pūlēm pietrausās kājās, Sirīna zibens-ātri apsviedās apkārt, pacēla rokas gaisā un pievērsa nekustīgi caururbjošu skatienu briesmīgajam lemuram uz sienas segas.
— Aštaral — viņa tam uzsauca baismīgā balsī. — Aštara ut tramiksorl
Laura nekad nespētu aizmirst to, kas notika pēc tam. Paklājs piepeši sakustējās! Tas viļņojās un izlocījās, izspiezdamies te uz vienu, te uz otru pusi. Radās iespaids, ka tas sāk atdzīvoties. Beigās — Laurai acis bija uz kātiņiem — sakustējās arī lemurs. Tas stiepās un staipījās, un pacēla savu briesmīgo galvu. Vienlaikus tas izgrūda aizsmakušas skaņas, kas afvien pieauga skaļumā, līdz briesmoņa kliedzieni dārdēja pa visu halli. Monstra kustības kļuva arvien ašākas. Viņš raustījās, it kā viņu ar varu turētu neredzamas saites, nelaižot vaļā no gobelēna. Pēdējā spēka piepūle lika varenajam ķermenim nodrebēt — un tad lemurs stenēdams noslīdēja no sienas segas un nostājās hallē! Kad viņš piecēlās pilnā augumā, Laura manīja, ka tas ir vismaz trīs metrus augsts. Viņš gaidoši pavērās melnajā burvē, kā gribēdams uzklausīt viņas pavēles. Itin kā Sirīna būtu viņa kundze.
Burve pastiepa roku un norādīja uz Lauru un Persiju stūrī.
Lemurs kūtri pagrieza galvu tajā virzienā. Ieraugot sargātājus, monstrs skali ieaurojās, no viņa zirga nāsīm izplūda tvaika mutuļi.
Laura un Persijs, līdz nāvei izbijušies, atkāpās atpakaļ. Briesmonis vēlreiz noaurojās viņu virzienā. Viņa elpa oda pēc puvekļiem un sēra, tā ietina sargātājus karstā mākonī. Nu jau smirdīgais lemurs bija klāt. Viņš pacēla vienu roku un ar nagoto ķetnu sita uz viņu pusi.
Laura un Persijs veikli palēca malā, izvairīdamies no varenā sitiena. Meitene tomēr aizķērās aiz krācošā resnā bruņinieka, paklupa un pazaudēja ieroci. Persijs, zibenīgi reaģēdams, metās uz priekšu un iedūra briesmonim apakšstilbā. Šķita, ka lemurs neko nav sajutis, viņš turpināja uzbrukt. Sargātāji pieliecās, tā ka viņš trāpīja tikai sienai. Sitiena spēks bija tik liels, ka no sienas atlūza akmens šķembas.
Persija zobens vēlreiz pasitās uz priekšu, dziļi iedurdamies milža augšstilbā. Šoreiz uzbrukums nesa augļus: lemurs iegārdzās un ar otru kāju spēra uzbrucējam. Spēriens trāpīja skolotājam pa vēderu ar pāļdziņa cienīgu spēku. Persijs nokrita zemē un, aizslīdējis šķērsām pāri hallei, atsitās pret sienu.
Laura izmisumā aizsedza ar rokām seju. — Debesu vārdā!
Briesmonis, kuram augšstilbā iedurtais zobens nenieka netraucēja, jau stūrēja uz bezpalīdzīgo sargātāju, kas gulēja zemē. Grīda vibrēja zem viņa soļiem.
Persijam asiņoja nobrāztā galva. Pāri viņa sāpju plosītajai sejai tecēja sarkanas urdziņas, kamēr viņš ar mokām slējās kājās. Lemurs tuvojās, un skolotājs atkāpās, līdz paklupa pār bezsamaņā gulošo Reimāru un vēlreiz nokrita garšļaukus. Viņš palika guļam, acis nekustīgi pievērsis nezvēram, no kura vairs nevarēja izbēgt.
— Persij, celies! — Laura iekliedzās un steigšus pavērās visapkārt — ko lai iesāk? Meitene paķēra no grīdas zobenu un, pielikdama visus spēkus, meta ar to briesmonim.
Zobens ar milzu sparu trāpīja lemuram pa galvu un tad šķindēdams nokrita uz akmens plāksnēm. Laura izmisusi atskārta, ka trāpījums neko nav mainījis. Tas vienīgi uz mirkli bija apstulbinājis šaušalīgo monstru. Vēlreiz ieaurojies, tas pagriezās pret Lauru un neganti paskatījās, iekams no jauna pievērsās skolotājam. Viņam tomēr ar šo īso atkāpi bija pieticis, lai patvertos tur, kur lemurs viņu nevarēja aizsniegt. Persijs veikli satvēra zobenu un steidzās pie Lauras.
— Ko mums iesākt? — viņš sēca, kamēr viņi virzījās atpakaļ.
— Ar zobeniem mēs viņam neko nepadarrīsim. Sito zvērru neap-stādinās varrbūt pat ducis šķēpu!
Tad Laurai pēkšņi ienāca prātā, kā briesmoni varēja padarīt nekaitīgu. — Atri, Persij! Uz pagrabu, nāc!
Viņi atkāpās arvien tālāk, neuzkrītoši tuvodamās kāpnēm, kas veda lejup uz sazaroto pagraba labirintu pils dzīlēs.
Sirīna laikam bija nojautusi viņas plānu. — Tramiksorl — viņa uzšņāca savam radījumam. — Tramiksor! Tramiksor!
Šis vārds var nozīmēt tikai “Nogalini viņus!”, Laurai iešāvās prātā.
Monstrs aurodams sita uz sargātāju pusi. Kaut gan Laura pieliecās, viņu skāra viens nags, notriekdams zemē. Lemurs jau pasniedzās uz viņas pusi, kad Persijs pielēca klāt no sāniem, ietriekdams tam krūtīs zobenu. Smagais asmens tomēr atlēca kā no akmens un vidū pārlūza uz pusēm, kamēr skolotājs tika nokratīts kā uzmācīga muša.
Taču Persijs nepadevās. Viņš paķēra no sienas lāpu un iegrūda to nezvēram sejā. Lemurs iztaisnojās, atgāza galvu līdz pleciem un izgrūda tādu rēcienu, ka halle nodrebēja. Persijs piesteidzās pie Lauras un palīdzēja viņai. Tad viņi metās uz pagraba kāpnēm un pazuda lejā tumsā.
Briesmonis, savas pavēlnieces mudināts, mina viņiem uz papēžiem.
Nepagāja necik ilgs laiks, līdz sargātāji bija sasnieguši pagraba galveno eju. Lai gan skaidri bija dzirdama vajātāja dauzīšanās, Laura apstājās, paķēra no sienas vienu no nodzisušajām lāpām un lūkoja to aizdedzināt, liekot lietā sev dāvātās spējas.
Persijs viņu nervozi vēroja. — Pasteidzies, Laura! Nedrrik-stam kavēties ne mirrkli ilgāk, ja grribam paglābties no tā brries-moņa. Turrklāt tagad viņš varrēs mūs labāk saskatīt.
Laurai, neraugoties uz nāves draudiem, vajadzēja pasmaidīt. Persijs vēl joprojām nebija atskārtis, kas viņai padomā! — Aizmukt mēs no viņa pagrabā tāpat nevaram, — viņa mierīgi atteica.
— Ja vien tev nav zināms ceļš uz bezgalīgo eju un slepenajām durvīm, kas ved uz vītņu kāpnēm, kuras beidzas pagalmā.
Skolotājs papurināja galvu.
— Nu redzi! Taču bez gaismas es šai ejā nekad neatradīšu to, ko meklēju!
Tai pašā mirklī lāpa aizdegās, apgaismodama šauro, velvēto eju — tāpat arī lemuru, kas, aurodams aizsmakušā balsī, pagriezās ap stūri.