— Laižamies, Persij! — Laura iesaucās un metās skriet. Kamēr viņi joza pa līčločainajām ejām, meitene šad tad bailīgi atskatījās pār plecu, lai redzētu briesmoni, kas rībot un dārdot vai bija viņus panācis. Sargātājiem bija paveicies, jo lielā auguma dēļ viņš varēja tikt uz priekšu tikai saliecies. Dažas ejas bija tik šauras, ka caur tām viņš varēja izspraukties tikai ar pūlēm. Tas tikai vairoja viņa niknumu, jo velvēs arvien biežāk atbalsojās pērkona dārdiem līdzīgie kliedzieni.
Laura bez grūtībām atrada eju, kura it kā veda uz Reimāra dārgumu krātuvi. Un tad Persijs beidzot atskārta, ko viņa ir iecerējusi.
— Atars* — nav slikti, mademoiselle\ — viņš uzslavēja, bet tad pēkšņi kļuva bāls kā krīts.
— Kas tev ir?
— Grriestu iebrrukuma imitācija, — Persijs paskaidroja, izmisumam augot augumā. — Ja tas jau ir ierrīkots un eja aiz-berrta arr akmeņiem, tad tavs plāns ir veltīgs!
Laura pārbijās. Persijam bija taisnība! Ja šis šķērslis, ko viņiem toreiz bija izdevies pārvarēt tikai ar akmens milža palīdzību, jau pastāvēja, tad viņi bija lamatās — neglābjami pazuduši!
Masīvais stāvs, kas piepildīja gandrīz visu eju, tuvojās, viņus apņēma pretīga smirdoņa.
Ko viņiem darīt? Vai tiešām mesties skriešus nezināmajā ejā, lai, iespējams, dabūtu galu strupceļā? Vai varbūt bēgt tālāk pagraba labirintā, labi zinot, ka viņi neizmuks no lemura ķetnām un tikai novilcinās nāves brīdi?
Domas Lauras galvā mežonīgi šaudījās. — Nāc, Persij! — viņa beidzot sacīja un izlēmīgi devās iekšā ejā, kas veda uz nekurieni.
Nezvērs jau bija klāt. Laura juta mugurā viņa karsto elpu, no tā aurošanas viņai sāpēja ausis. Viņa steidzās uz pagriezienu, aiz kura izšķirsies viņu liktenis. Vai nu viņiem paveiksies un milzīgā akmeņu kaudze, kas imitēja ejas iebrukumu, vēl neeksistēja, vai arī...
Laura pat neiedrošinājās iedomāties, kas tad notiktu!
Elpu aizturējusi, viņa pameta skatienu ap stūri — un bezgala nopriecājās. — Jā! — viņa gavilēja. —Jā!
Eja bija brīva. Nekas netraucēja doties uz priekšu.
Arī Persijs atviegloti uzelpoja. — Mon Dieu! Kāda laime!
— Laimējas tikai tiem, kas to ir pelnījuši! — Laura īdzīgi attrauca un pat nemanīja, ka runā tikpat vecišķi pārgudri kā viņas brālis. — Tagad taisies uz priekšu, citādi viņš mūs vēl notvers!
Viņai bija taisnība, un kā vēl! Lemurs bija pietuvojies jau tik cieši, ka gandrīz spēja viņus sagrābt. Viņa nagainajai rokai pietrūka tikai centimetra, lai noķertu Persiju aiz drānām.
Viņi ņēma kājas pār pleciem. Bija svarīgi sākt ar kārtīgu ieskrējienu, lai pārlēktu pāri grīdā paslēptajām lamatām. Kārtīgs ieskrējiens — un kārtīgs lēciens! Ja viņi netrāpīs precīzi, tad...
— Lec, Persij! — Laura kliedza. — Tagad! — To teikusi, viņa atspērās. Meitene aizvēra acis, lidodama pa gaisu. Kaut arī lēciens neilga vairāk par divām sekundēm, viņai šķita, ka paiet vai puse mūžības — tomēr viņa piezemējās otrpus slazdam. Persijs viņai sekoja. Arī viņš bija piemānījis nomaskēto caurumu.
Izdevās! Viņiem izdevās!
Dažus metrus aiz nāvējošajām lamatām viņi apstājās un pagriezās atpakaļ.
Lauras plāns īstenojās: lemurs uzkāpa slēptajai lamatu lūkai, kas zem viņa svara acumirklī atvērās. Ar brēcienu, kurā bija dzirdamas gan šausmas, gan pārsteigums, monstrs iegāzās bedrē. Trieciena spēks, ar kādu viņš atsitās pret desmit metrus dziļo grīdu, lika nodrebēt sienām. No slepenajām lamatām atskanēja apslāpēts sāpju kliedziens, tad iestājās rēgains klusums.
Laura un Persijs apmulsuši saskatījās un lēni piegāja pie bedres. Laura apgaismoja tumšo caurumu ar lāpu. Dziļi zem viņiem nekustēdamies gulēja lemurs. Viņa locekļi bija sagriezušies, un smailie dzelzs mieti, kas rēgojās bedres dibenā, bija caururbuši viņa ķermeni. No neskaitāmajām brūcēm pilēja biezs piķa melns šķidrums, kas izplatīja nelabu dvaku.
Nedzīvais ķermenis noraustījās, un Laura izdzirda klusu gārg-šanu — briesmonis vēl bija pie dzīvības. Vēlreiz atskanēja žēlabaina skaņa, kurā jautās ilgas pēc atpestīšanas. Tad nezvērs pagrieza galvu, vienīgo ķermeņa daļu, kas nebija uzdūrusies uz mieta. Lemurs lēnām pacēla skatienu un lūdzoši paskatījās Laurā. No viņa acīm noritēja asaras, tad galva nespēkā atslīga atpakaļ un briesmīgais neradījums nomira. Viņa baisajā purnā bija parādījusies gandrīz vai maiga izteiksme.
Viņš bija atsvabināts.
Laura norija siekalas. Viņas sirdī pamodās līdzjūtība, jā, viņai pat bija žēl šī briesmoņa, kurš pirms mirkļa vēl bija kārojis pēc viņu dzīvības, jo viņa atskārta, ka lemurs to nebija darījis no brīva prāta. Monstru bija apbūrusi viņa pavēlniece, kas tam uzspieda savu nežēlīgo gribu. Nožēlojamais radījums nebija spējis pretoties tam, ka viņu izmantoja šaušalīgiem mērķiem. Laura bija pārliecināta, ka neba pirmo reizi Sirīna viņu bija raidījusi pret saviem pretiniekiem — un, kā viņa zināja, pat mirušā lemura nesadragātajai galvai vēl vajadzēja sēt bailes un šausmas. Laurai, to iedomājoties, gandrīz palika nelabi.
— Žiglāk, Laura, mēs nedrrikstam še kavēties, — Persijs brīdināja. — Tūliņ pat ceļosīm atpakaļ uz mūsu laiku, iekams šī brriesmīgā Sirīna vēl nav sataisījusies mūs meklēt. Vai kamērr Nežēlīgais bruņinieks nav attapies no bezsamaņās un nav sūtījis mums pakaļ sarrgus. Tas irr, ja viņš jau nav pacenties to izdarrīt.
Laura vīlusies pavērās skolotājā. — Tu taču nedomā to nopietni, Persij? Ja pārtrauksim ceļojumu sapnī tagad, tas būs bijis pilnīgi veltīgs. Mēs neesam neko panākuši un netikām atklājuši ne mazāko norādi uz Septiņu mēnešu zīmogu. Bet tikai tādēļ mēs atrodamies šeit!
— Es labi saprrotū, — skolotājs rāmi atteica, — un tomērr baidos, ka mums nav citas izvēles. Ja nieka dēļ zaudēsim dzīvību, tad mums arrī netiks līdzēts, vai ne?
Persijam bija taisnība — bet Laurai negribējās to atzīt. Viņa taču nevarēja atgriezties ar tukšām rokām! — Paņemsim vismaz to grāmatu no dārgumu krātuves, — viņa lūdzās. — Tu taču arī domāji, ka tur iekšā varētu būt kaut kas par zīmogu, vai ne?
— Jā gan. Bet mums nav laika to škirrstīt. Un es visnotaļ apšaubu, vai varresim to paņemt līdzi uz mūsu gadsimtu.
— Vismaz pamēģināsim! Lūdzu, Persij!
Skolotājs neļāvās pierunāties. — Tas irr parrāk bīstami, tici man. Ja dosimies atpakaļ uz halli, tad mums drraud brriesmas uzšķiriet virrsū melnajai burvei vai Reimāram fon Rāvenšteinam — un tad mums gals klāt. Tu tačū to zini tikpat labī kā es!
Laura saviebās — vajadzēja vien padoties neizbēgamajam. Viss, ko Persijs sacīja, bija pareizi, un tāpēc viņiem pēc iespējas ātrāk vajadzēja nokļūt drošībā. Turklāt nebija zināms, kad viņiem atkal būs iespēja netraucēti koncentrēties un ieiet tunelī, lai pabeigtu sapņu ceļojumu un cauri laikam un telpai nokļūtu atpakaļ internātā.
— Nu labi, — meitene beidzot sacīja. — Dodamies atpakaļ!
Laura atvadām pameta pēdējo skatienu bedrē — un ieraudzīja skorpionus. Simtiem tūkstošu spoži melnās bruņās tērpto zirnekļveidīgo, no kuru vēderiem rēgojās draudīgi indes dzeloņi. Paši būdami plaukstas lielumā, iespaidīgās knaibles pavērsuši uz priekšu, tie neticami ātri rausās ārā no lūkas.
Laurai mati sacēlās stāvus no šausmām, kad viņa atklāja, no kurienes šie briesmoņi ir radušies: tie veidojās no melnā šķidruma, kas bija izplūdis no beigtā lemura brūcēm. Skorpionu armijai augot augumā, mirušā ķermenis pamazām sabruka.