Briesmoņiem lamatu bedres gludās sienas nesagādāja nekādas pūles. Tie smirdēja tikpat pretīgi kā nezvērs, no kura viņi bija cēlušies. Laura vienā mirklī saprata, ka skorpioni metīsies virsū viņai un Persijam. Kamēr meitene vēl kā pārakmeņota blenza uz melno skorpionu karapulku, pār bedres malu jau pasniedzās pirmās spīles, tām zibenīgi sekoja posmainie ķermeņi ar astoņām kājām. Par īkšķi īsāko šausmoņu sarkanās acis likās novērtējam savus upurus. Astes ar indīgajiem dzeloņiem bija agresīvi pastieptas uz priekšu. To dzēliens noteikti ir nāvējošs, Laurai iešāvās prātā.
— Nolāpītss, Kvintus, te kaut kass nav kā vajag! — Rebeka Taksa uztraukusies iebrāzās Dr. Tumšicka istabā.
Ķīmijas skolotājs pārsteigts pacēla skatienu no kontroldarba, ko viņš laboja galda lampas gaismā. — Kas tad lēcies?
— Ess redzēju Persija auto sstāvlaukumā — tass arī ir lēciess!
— Nu un tad?
Rozija tramīgi staigāja šurpu turpu. — Viņšš taču vissiem sstāsstīja, ka nedēļass nogalē kopā ar Lauru dossiess izjādē — pareizi?
— Pareizi. Bet ka...
Taksa nelaida viņu pie vārda. — Un kāpēc tad viņa auto ir sstāvlaukumā?
— Varbūt viņus kāds ir aizvedis uz tā zemnieka sētu, tāpēc!
— Mulķībass! — Rozija neganti saviebās, un uz sekundes simtdaļu radās iespaids, ka mazo bizīšu vietā viņai ap galvu vijas čūskiņas. — Viņiem kaut kass ir aiz ādass! Un tāpēc mumss ssteigšuss jānoskaidro, kass viņiem abiem padomā — Persijam un tai ssassodītajai sskuķenei!
Kvintuss Tumšickis piecēlās kājās un piegāja pie satrauktās skolotājas. — Lūdzu, nomierinies, Rebeka, — viņš maigi sacīja un gandrīz vai mīļi uzsmaidīja. — Lai ko viņi abi arī darītu — mēs to uzzināsim. Mums nekas nepaliks slēpts, tu taču zini! Viņi pat nenojauš, ka esam informēti par katru viņu soli. Tad kāpēc tu raizējies?
— Tev taissnība, Kvintus. — Rozijas sejas izteiksme atslāba.
— Atvaino, nervi... Bet ess vēl joprojām nesspēju noticēt, ka viņi mumss atvēruši visas durvis!
Doma par nāvējošo dzēlienu izrāva Lauru no sastinguma.
— Skrienam, Persij! Ātri! — viņa kliedza kā prātu zaudējusi.
Arī skolotājs bija ieraudzījis jaunās briesmas. Abi sargātāji ieskrējās un lēca pāri bedrei. Tajā bija redzama tikai monstra galva, kuras vaibsti atkal bija savilkušies šaušalīgā grimasē. Lamatu sienas bija melnas no skorpioniem, kas mērķtiecīgi rāpās ārā.
Arī šoreiz lēciens izdevās. Abi sargātāji joza uz izeju. Laura aši pameta skatienu pāri plecam: skorpionu karapūļi viņiem sekoja, plūzdami kā mutuļojošs strauts.
Laura un Persijs skrēja, ko kājas nes. Tūkstošiem žiglo skorpionu taustekļu radīja baisu troksni, kas abiem bez mitas skanēja ausīs un lika brāzties vēl ātrāk. Taču Laura drīz vien aizelsās; viņas plaušas smeldza. Vispirms cīņa ar nezvēru zālē, tad medības pagrabā un nu vēl bēgšana — tas vienkārši bija pārāk daudz!
Arī Persija spēki likās zūdam. Tādēļ Laura vēl jo vairāk brīnījās, ieraudzīdama, ka viņš norauj no sienas lāpas un stiepj tās līdzi.
— Ko tu tur dari? — viņa pārsteigta jautāja.
— Tūliņ! — viņš aizelsies atteica un paķēra no sienas nākamo lāpu. — Tūliņ redzēsi!
Beidzot viņi bija sasnieguši kāpnes, kas veda uz halli. Laura, smagi elpodama, atskatījās un izgaismoja eju — skorpionu armija jau nogriezās ap stūri.
Persijs nometa zemē vairāk nekā duci lāpu, ko bija savācis pa ceļam. Tās grabēdamas nokrita Laurai pie kājām. — Aizdedzini ātri! — skolotājs pavēlēja meitenei, izvietodams koka sprunguļus pa grīdu — un tad beidzot Laura saprata, kas viņam bija padomā.
Viņa piegrūda savas lāpas liesmu pie daktīm, kas bija piesūcinātas ar piķi un uzliesmoja vienā mirklī. Laurai pretī pasitās svelme, acīs un degunā koda dūmi. Viņa palēca atpakaļ un iemeta degošo lāpu skorpionu straumes vidū. Īstenībā viņa pat nezināja, vai šie neradījumi vispār deg.
— Tas viņus noteikti apturrēs! — Persijs iesaucās. — Vismaz uz kādu brrīdi!
Kad sargātāji ienāca hallē, tur neviena nebija. Sirīna, Reimārs fon Rāvenšteins, tāpat kā resnais bruņinieks un viņa pudeles brālis, kas pirms maza brītiņa bija izgulējuši reibumu uz akmens flīzēm, bija pazuduši. Dīvainā kārtā ieejas durvis stāvēja līdz kājai vaļā.
— Ko tas nozīmē? — Laura vaicāja.
— Nav ne jausmās. Lai kā arri būtu: vienkarrši izmantosim iespēju un taisīsimies, ka tiekam!
Skolotājs aizvēra acis, lai ieietu transā, kad Laura steigšus piegrūda viņam pie sāniem. — Grāmata! — viņa atgādināja.
— “Septiņu brālība”! Paņemsim to līdzi! Līdz gaitenim, kur tā palika, jāuzkāpj tikai divi stāvi.
— Nežēlīgais bruņinieks jau sen to būs pievācis! — Persijs neiecietīgi attrauca, taču sekoja meitenei, kad viņa steigšus šķērsoja halli un metās pie kāpnēm.
Laura vēl nebija uzlikusi kāju uz pirmā pakāpiena, kad sastinga. Līdz grāmatai tikt nebija nekādu cerību — kāpņu laukumiņa mijkrēslī stāvēja kāds ducis bruņinieku! Acīmredzot Reimārs bija uzbikstījis no miega savus drauģeļus. Viņi bija aplikuši bruņas un ķiveres, izvilkuši zobenus un gaidīja nelūgtos atnācējus. Atseguši nopuvušo zobu redeles gaidošā smīnā, viņi sarkani pierietējušām acīm raudzījās uz Lauru un Persiju. Asinskārās bandas priekšgalā stāvēja Bardolfs Stiprais un Nežēlīgais bruņinieks.
Kad Reimārs pamanīja sargātāju apjukumu, viņš sāka ņirgt.
— Ko jūs vēl gaidāt, “muzikanti”? — Viņa pretīgajos vaibstos parādījās izsmiekls. — Kāpēc nenākat tuvāk un nepiebiedrojaties mums? Mēs taču būtu stāvā sajūsmā, vai ne? — Viņš pagriezās pret saviem bruņiniekiem, kas uz izsmējīgajām piezīmēm atbildēja ar zviegšanu.
Laura un Persijs apmetās apkārt un steidzās uz atvērtajām ieejas durvīm. Meitene jau gaidīja, ka tās vēlreiz, kā rēga rokas vadītas, aizcirtīsies, kad apziņā ieplaiksnījās kluss brīdinājums. Nē! Nedari to, Laurai atbalsojās galvā.
Tās ir lamatas!
Laura vilcinājās, bet citas iespējas nebija. Bruņinieki jau bija sakustējušies, un tā sargātāji izskrēja ārā.
Pie skaidrajām debesīm spīdēja mēness, liedams sidrabainu gaismu pār pili, kas bija tinusies naksnīgā klusumā. Bija dzirdami tikai Lauras un Persija ašie soļi, viņiem steidzoties lejup pa ārējām kāpnēm. Viņi jau metās uz arkveida vārtiem, kas veda ārā no iekš-pagalma, kad Laura sajuta ledainu aukstumu, kas triecās viņai pretī kā naidīga siena. Tad viņa pamanīja stāvus, kas slēpās pils ēkas tumšajā ēnā. Laura neticīgi apstājās un satvēra Persija roku, vērodama drūmos tēlus, kas mēmi un pavisam nekustīgi bija izkārtojušies gar trim pils pagalma malām. Kopā viņu varēja būt kāds simts, visi bija tērpušies bruņās. Laura dziļi sirdī sajuta nāvējošo saltumu, kas plūda no viņiem.
Tuvāk aplūkojot ēnu kareivjus, Laurai sastinga asinis dzīslās: kur vajadzēja atrasties cīnītāju sejām, tur rēgojās tikai melns tukšums. Visbeidzot viņa atskārta, ko tas nozīmēja: viņus bija ielencis bruņās tērptu garu karaspēks!
— Atpakaļ! — viņa nočukstēja, jo balss vairs neklausīja.
— Persij, mums jātiek atpakaļ.
Tad sargātāju ausis sasniedza baisi smiekli. Domājams, tie nāca no lielā torņa. Un nudien, tur augšā stāvēja Sirīna, melnā burve. Viņas kalsenais stāvs, kas kā tumšs siluets iezīmējās pret naksnīgajām debesīm, atgādināja pieminekli ļaunumam. Līdzko griezīgie smiekli bija apklusuši, viņa izstiepa rokas un pavēlēja garu bruņinieku armijai: — Aštara ut tramiksum! — “Mostieties un nogaliniet!” Un tad atkaclass="underline" — Tramiksum! Tramiksum!