Bruņas vienā mirklī atdzīvojās. Dzelžainie cimdi satvēra zobenus, un asmeņi spoži atvizēja sudrabotajā mēness gaismā.
Tostarp Laura un Persijs bija atkāpušies līdz kāpņu pakājei — lai konstatētu, ka ceļš uz pili viņiem bija slēgts. Reimārs un viņa vīri bija sapulcējušies pie ieejas un aizrautīgi vēroja spokaino izrādi.
Bruņās tērpto rēgu armija tuvojās. Žvadzēja bruņukrekli un bruņas, nošķindēja sejas aizsegi un kājsargi, kad kareivji lēnām tuvojās Laurai un Persijam.
Meitene izmisumā iebļāvās: — Ko nu, Persij? Ko mums darīt?
Taču viņš neatbildēja. Viņš tikai, ne vārdu neteicis, paskatījās Laurai acīs — un meitene saprata, ka arī viņš nezina izeju.
Glābiņa vairs nebija.
Ar viņiem bija cauri.
18. nodaļa SPĀRNOTIE LAUVAS
Laura juta, ka viņu lēnām pārņem izmisuma inde, kas drīz vien paralizēs sirdi. No lūpām izlauzās šņuksts. Meitene nokaunējusies aizgriezās. Viņas skatiens pievērsās akmens milzim.
Portaks! Viņš sazvērnieciski skatījās Laurā — un, piepešas apskaidrības pārņemta, meitene mirkli saprata, kas darāms. Viņa žigli pielēca pie resnās kolonnas pamatnes un trīsreiz ar roku apļveidīgi paberzēja auksto akmeni.
Portaks reaģēja ātri.
Tomēr Laurai likās, ka paiet vai vesela mūžība, līdz pīlārs, dobji dunēdams un dārdēdams, atdzīvojās, atraisīja savas gigantiskās rokas no nojumes un sāka sarauties. Laura nepacietīgi lūdzās: — Pasteidzies, Portak! Lūdzu, ātrāk!
Ieraugot atdzīvojušos milzi, Reimāra drauģeļus sagrāba izmisums. Viņu acis bailēs iepletās, atskanēja stostīgas lūgšanas, un pāris vīru pārmeta krustu. Viņi gan mīļuprāt būtu laidušies lapās, taču Nežēlīgais bruņinieks pavēlēja viņiem palikt.
— Stāvēt uz vietas, jūs, zaķapastalas! — viņš ierēcās. Pavēle atstāja iespaidu: vīri palika stāvam viņam pie sāniem, kaut arī trīcošiem ceļgaliem.
Laura turpretim bailīgi vēroja arvien tuvāk nākošos bruņās tērptos stāvus. Par laimi, tas notika lēni. Viņu kustības bija ārkārtīgi neveiklas, tāpat kā lemuram, un atgādināja tēlus vecās fantāzijas žanra filmās, kas viņai allaž bija tā patikušas. Tikai šeit tā nebija filma. Šeit bija nāvējoša nopietnība.
Portaks beidzot bija rimies sarukt. Viņš izslējās taisni, izstaipījās un pārmetoši paskatījās sargātājos. — Kāpēc nedomājāt agrāk, ka es varu talkā atnākt? — viņš sabozies norūca.
— Sorry, — Laura atteica. — Man ļoti žēl!
Satrakots Sirīnas kliedziens lika meitenei pacelt skatienu. Melnā burve bija pārliekusies pār torņa dzeguļiem un mežonīgi plātīja rokas. Viņas bālā, mēnessgaismas apspīdētā seja bija saviebusies atbaidošā grimasē. — Tramiksum! — viņa pārskaitusies brēca uz ēnu armiju. — Tramiksum! Tramiksum!
Pirmā bruņu rinda jau izslietiem ieročiem nāca virsū Laurai un Persijam, taču Portaks aizstampāja uz priekšu un aizšķērsja viņiem ceļu. Kamēr zobeni grabēdami triecās pret viņa granīta ķermeni, nespēdami neko nodarīt, viņš vēzēja rokas kā spriguļus, nogāzdams no kājām četrus bruņās tērptos rēgus uzreiz. Tie bezspēkā saļima, ķiveres augstā lokā aizlidoja pa gaisu, bet dzelžaino cimdu tvēriens atslāba, un zobeni nokrita zemē — acīmredzot bruņas izlaida garu, kolīdz ķivere bija nost no rumpja. Bet nu bija klāt arī nākamā uzbrucēju rinda.
— Hei, bleķa galvas, skatieties, kā citiem pretiniekiem ies! — akmens milzis negantā balsī viņiem uzsauca un atsāka cīniņu. Patrāpoties pa sitienam, bruņas dobji noblākšķēja, un atkal nepagāja necik ilgs laiks, līdz rēgu rinda bija pieveikta.
Arī Laura un Persijs iesaistījās cīņā. Viņi steigā paķēra pamestos zobenus, kas bija izkaisīti pils pagalmā, un Portakam pie sāniem stājās pret baiso karapulku. Kaudamies ar tādu drosmi, kāda piemīt tikai tiem, kas aizstāv savu kailo dzīvību, viņi atsita uzbrucējus arvien tālāk. Drīz vien viss pils pagalms bija nosēts ar ķiverēm, krūšu bruņām, kāju aizsargiem un ieročiem.
Taču pretinieki nepadevās. Trakojošās Sirīnas uzkurināti, tie nemitīgi gāzās virsū Portakam un sargātājiem, un arī Nežēlīgais bruņinieks bija izlēmis, ka pienācis laiks iesaistīties. Pēc viņa zīmes Bardolfs un četri drosmīgākie brašuļi metās lejā pa kāpnēm, lai no aizmugures uzbruktu ielenktajiem.
Par laimi, viņu bruņas nograbēja tik skaļi, ka Laura laikus pamanīja viņu tuvošanos un paguva uzsaukt akmens milzim:
— Portak!
Gigants apsviedās apkārt, un Laura un Persijs viņu piesedza no mugurpuses, kamēr viņš metās virsū Reimāra vīriem. No varenajiem sitieniem tie gāzās zemē kā mušas, un Reimāram fon Rāvenšteinam nācās atzīt, ka pat viņa drosmīgākie brašuļi pret šo karotāju neko nespēj iesākt. Portaks bija kā neiedomājami spēcīga kaujas mašīna, viņa akmenscietais ķermenis nebija ievainojams.
Taču milzis tostarp bija aizelsies. Viņš veltīja saniknotu skatienu Reimāram, kas stāvēja pie ieejas durvīm, norādīja uz vīriem, kas, izsisti no cīņas, gulēja viņa priekšā uz kāpnēm, un izaicinoši uzsauca viņu barvedim: — Ja drosminieku nava šeit, tad, pienapuikas, labāk beigt!
Nežēlīgais bruņinieks, drūms kā negaisa mākonis, noraudzījās uz saviem pieveiktajiem vīriem un pašķaidīto rēgu armiju, kurai Portaks atkal likās virsū ar pāļu dzinēja cienīgu sparu. Laura jau izbijās, ka Reimārs sūtīs cīņā vēl citus vīrus, kad viņš pieaicināja klāt kādu vasali un tam kaut ko iečukstēja ausī. Vīrs pamāja un sava biedra pavadībā steigšus pazuda pilī. Nu Rāvenšteinas pilskungs stāvēja uz ieejas kāpnēm viens pats un vēsā mierā vēroja izmisīgo cīniņu starp rēgu karaspēku un sargātājiem.
Lauru pārņēma baisa nojauta: Reimāram bija padomā kārtējā ļaundarība. Bet kas gan varēja būt vēl bīstamāks par rēgu armiju un viņa asinskārajiem drauģeļiem?
Silvāns, dziļi pieliecies, taustījās cauri Sēra purvam. Meža skrējējs elsa un pūta vien. Cauri slapjajam audumam, ko viņš bija piespiedis pie mutes un deguna, gaiss gandrīz netika cauri. Plaušas smeldza, un kājas sāpēja. Visapkārt bija tikai tumsa. Ik pa brīdim viņš spēja saskatīt neskaidras aprises vai maldugunis, ar kurām purva gari lūkoja viņu novilināt no pareizā ceļa, lai ievilktu purva dūkstī. Taču visbiežāk viņš neredzēja neko, un tas nomāca arvien vairāk un vairāk. Vai viņam būtu aizmiglojies skatiens? Vai tā bija indīgo sēra tvaiku ietekme, kurus viņš ieelpoja par spīti auduma aizsardzībai? Vai arī drīzāk vainojams bija ilgais laiks līdz rītausmai? Silvāns nezināja. Viņš saprata tikai vienu: doties Sēra purvā pēc tumsas iestāšanās bija neprātīgs pasākums, kas viņam varēja maksāt dzīvību. Jau dienas laikā slepenā taka, kas veda cauri viltīgajam dūksnājam, bija tik tikko samanāma. Naktī pat viņa trenētās meža skrējēja acis nespēja atrast kaut puslīdz drošu zīmi, kas norādītu ceļu. Taču Silvānam nebija citas izejas. Ja viņš gribēja nokļūt pie Tumsas cietokšņa ātrāk par vēlmju iemānītājiem, tad vajadzēja vienkārši riskēt. Viņam nācās akli paļauties uz savu izjūtu — un uz gaismas spēku, kas viņu vadīs.
Kad viņu no tumsas kāds uzrunāja, Silvāns zināja, ka vēl ir uz pareizā ceļa.
— Skat tik, skat tik! — pretī sauca vientuļš purva bērzs, kura balsī skanēja gan prieks, gan pārmetums. — Beidzot tu atkal esi parādījies, neuzticamais!