Tos acīm redzami bija pārņēmusi nepacietība. Viņi nemierīgi izstiepa priekškājas, vēcināja spārnus un ar garajām astēm pātagoja ņirbošo gaisu, rēcieniem vēlreiz nodārdot pa pils pagalmu.
Beidzot akmens milzis deva viņiem pavēli doties ceļā: — Hei, brašie lauvas, laidieties, šķelt gaisu un vēju protieties, lai mūsu draugi no šejienes zūd un drošāku vietu ātri lai rod!
Tai pašā mirklī teiksmainās būtnes atrāvās no kāpnēm un pacēlās gaisā. Spēcīgiem spārnu vēzieniem tās viegli uzņēma augstumu, gandrīz nejuzdamas nastu, ko nesa uz muguras. Kamēr Portaks māja ardievas, spārnotie lauvas cēlās augstāk un augstāk tumsā.
Kad Laura pavērās lejup, viņa redzēja, ka rēgu bruņinieki sārtajā atblāzmā pils pagalmā sarūk arvien mazāki. Bruņu tēli kā sastinguši stāvēja plandīgo liesmu vidū, un tā vien šķita, ka viņi noraugās pakaļ sargātājiem, kas lidoja projām. Reimārs un viņa bruņinieki bija atgāzuši galvas. Tikai Sirīna negribēja padoties. Melnā burve pacēla rokas pret debesīm — no viņas plaukstas atraisījās uguns stars un šāvās tieši virsū Lauras lauvam!
“Uzmanies,” meitene gribēja iekliegties, bet tad izdzirda, ka viņas nesējs uzsauca otram: — Pa kreisi!
— Nē, pa labi! — otrs norūca cauri vējam, kamēr zibens stars par mata tiesu aizslīdēja garām Laurai. Viņas lauva izgrūda niknu rēcienu un asi pagriezās pa kreisi. Virziena maiņa bija tik pēkšņa, ka Laura būtu nokritusi viņam no muguras, ja pēdējā brīdī nebūtu ieķērusies pinkainajās krēpēs.
Arī otrs lauva pārsteidzoši strauji mainīja virzienu, tā ka nāka-mais uguns stars tāpat netrāpīja mērķī. Persija nesējs bija pagriezies pa labi, un nu abi lauvas strauji lidoja projām viens no otra, kā Laura samulsusi ievēroja. Viņa paliecās uz priekšu un satraukti sauca spārnotajai būtnei ausī: — Nē jel, mums jāpaliek kopā!
— Nav iemesla krist panikā, madame*\ — Kaut gan viņiem pretī brāzās vēl viens zibens, varenais dzīvnieks runāja pārdomātiem vārdiem un ar izmeklētu pieklājību. — Mēs ar Latusu ļoti labi zinām, ko darām, — kaut arī ne vienmēr spējam vienoties, kurš ceļš būs īstais.
Latuss? Tas laikam gan bija tā teiksmainā dzīvnieka vārds, kura mugurā sēdēja Persijs. Un kā sauca viņējo?
Laura patlaban gribēja apvaicāties, kad viņas nesējs sakļāva spārnus un gandrīz uz galvas metās lejā. Laura izgrūda baiļu saucienu un no visa spēka iekrampējās krēpēs, kamēr lauva kā iznīcinātājs trakā ātrumā nesās uz lielā pils torņa galotni. Latuss sekoja savam sabiedrotajam, un Laura atskārta, kas viņiem bija padomā: abi dzīvnieki metās virsū Sirīnai, kura ar savām velnišķīgajām mākslām lūkoja likt šķēršļos sargātāju bēgšanai.
Skats uz spārnotajiem lauvām, kas šāvās viņai virsū kā lodes, laikam pārspēja pat melnās burves savaldību. Sirīna bēga un patvērās torņa iekšpusē.
Teiksmainie dzīvnieki skaļi un triumfējoši norēcās, balsīm izskanot cauri naktij. Tad viņi iepleta spārnus un pavēra tos, lai apstādinātu straujo nolaišanos. Izmetuši elegantu loku pār lielo torni, viņi sānu pie sāna laidās prom un pazuda slepkavniecisko bruņinieku skatieniem — tie vēl joprojām kā paralizēti stāvēja uz ārējām kāpnēm.
Savukārt rēgu armija, kolīdz Sirīna bija pazudusi tornī, sabruka pati no sevis. Krustu šķērsu pils pagalmā mētājās izkaisītas bruņas. Portaks atkal bija pieņēmis kolonnas veidolu. Viņš, kā allaž, balstīja nojumi un ar liegu smaidu raudzījās tālēs, gluži kā pēdējo stundu laikā it nekas nebūtu atgadījies.
Laura izjuta neizmērojamu atvieglojumu. Viņa gavilēdama pacēla rokas gaisā. —Juhū! Mums izdevās!
Vējš šalca viņai gar degunu, lauvas spārnu vēzieni skanēja ausīs, un garie, gaišie mati kā plīvurs plandījās viņai nopakaļ. Meitene pagrieza galvu uz Persija pusi, kurš sēdēja otra spārnotā lauvas mugurā. Spožajā mēnessgaismā viņa redzēja, ka arī skolotājs izskatās laimīgs. Viņš smaidīdams parādīja paceltu īkšķi — excellent!
Laura atbildēja viņa zīmei un tad piekļāvās sava nesēja kaklam. — Liels paldies... hmm... Kā tevi īsti sauc?
— Mans vārds ir Lateris, madame. Un mans brālis ir Latuss — bet to jau es tiku minējis, ja nemaldos.
— Tiesa gan, — meitene atteica un pēdējo reizi pavērās dziļi lejā — tur viņa ieraudzīja kādu vīrieti, kurš iznāca pa pils sānu durvīm un steidzās uz nomaļu namiņu. Viņam mugurā bija sutana, un viņš zagšus lūkojās apkārt, it kā baidīdamies, vai viņam neseko. Tad tikai Laura redzēja, ka viņam padusē bija pasista bieza grāmata. Droši vien foliants no dārgumu krātuves, meitene nodomāja — bet tad kapelāns jau bija pazudis namiņā.
Lateris un Latuss lidoja cieši blakus cauri maigajai naktij.
— Kur mēs īsti gribam nokļūt? — Laura vaicāja skolotājam, kas viņai atradās labajā pusē, kamēr vējš rotaļājās ar viņas matiem un sidrabainais mēness meta gaisīgu atblāzmu uz glītās sejas.
— Nekurr citurr kā mierrīgā vietiņā, kur varram nekavējoties sagatavoties atceļam, — Persijs, ne sekundi nedomājis, atteica.
Jā, tas droši vien bija labākais, ko viņi varēja iesākt. Kāpēc gan vēl kavēties pagātnē? Zīmoga meklējumi bija izrādījušies velti, tāpēc nebija nekādas jēgas pagarināt ceļojumu sapnī. Gluži pretēji: ja viņi turpinās uzturēties Nežēlīgā bruņinieka laikos, tad tikai nevajadzīgi pakļaus sevi briesmām. Reimārs fon Rāvenšteins nerimsies, iekams nebūs viņus notvēris, un bende...
No šīs domas Laurai gandrīz apstājās sirds. Viņai pārskrēja aukstas un karstas tirpas: protams, bende!
Kā viņa bija varējusi to aizmirst!
— Uz mežsarga māju, ātri! — viņa satraukti uzsauca Persijam.
— Uz mežsarrga majū? — Izbrīns Persija vaibstos drīz vien pārvērtās par īgnu grimasi. — Nedomāju, ka šis būtu vispiemerro-takais brrīdis, lai aplūkotu apkārrtni! — viņš pārmetoši attrauca.
Tikai tad meitenei ienāca prātā, ka skolotājam nebija ne mazākās jausmas, par ko bija runa. Persijs taču nebija dzirdējis Reimāra un Sirīnas sarunu. Viņš nevarēja zināt, ka nāves briesmas draudēja ne tikvien mežsargam, bet arī viņa daiļajai iemīļotajai.
— Mums nav izvēles, Persij! — Lauras balss uztraukumā gandrīz aizlūza. — Silva ies bojā, ja mēs nenāksim palīgā!
— Man nav ne mazākās nojautas...
— Es zinu! — Laura aši viņu pārtrauca un tad mazliet ironiski piemetināja: — Bet tagad nudien nav īstais brīdis gariem skaidrojumiem! — Viņa strauji paliecās uz priekšu. — Aizvediet mūs uz mežsarga namiņu, Lateri, cik viert ātri varat!
— Ar lielāko prieku, madame, — lidojošais lauva atteica.
— Taču jūs piemirsāt ko visai svarīgu.
Lauras sejā parādījās pārsteigums. Piemirsusi?
Ko gan ?
Pēc brīža viņai ienāca prātā: jā, protams, steigā bija pazudis burvju vārdiņš. — Lūdzu, Lateri! — viņa steigšus pačukstēja lauvam.
— To es nebiju domājis, madame.
Nē?
Ak kungs — kas tad vēl?
— Pasaki taču, ko es esmu aizmirsusi! — Lauras balss nepacietībā drebēja. — Lūdzu, Lateri! Runa ir par dzīvību un nāvi!
Taču spārnotais lauva palika pie sava. — Man nudien žēl, madame. Jums vajadzēja labāk ieklausīties meistara Portaka vārdos!
Portaka vārdos? Akmens milzis taču šoreiz bija sarunājis daudz visa kā! Ko gan Lateris domāja? Taču jau pēc dažām galvas lauzīšanā pavadītām sekundēm Laurai pēdīgi atausa gaisma. Kāda es reizēm esmu idiote, viņa zūdījās pati par sevi, tad aši pastiepa roku un pavisam maigi pakasīja lidojošajam lauvam aiz kreisās auss.