Lateris uzreiz ieņurkstējās kā kaķēns. — Brīnišķīgi, madame! — viņš aplaimots nopūtās. — Jums izdodas brīnumlabi. Latus — mums jālido uz mežsarga māju, ātri!
— Tik vien! — otrs lauva atbildēja. — Tad veicīgi griežam pa labi, ja drīkstu lūgt!
— Tu maldies, Latus! — Lateris kaismīgi attrauca. — Kā parasti, atļaušos piebilst. Mums, lūk, jāgriež pa kreisi. Pa kreisi, Latus, pa kreisi!
— Neprāts, brāli, — pa labi!
— Nē, pa kreisi!
— Sacre bleu! — Persija balss aiz dusmām trīcēja. — Apklustiet vienrreiz, nejēgas! Mežsarrga māja irr taisni mums prriekšā, to es zinū pavisam noteikti. Žigli lidojiet turrpu un, johaidī, beidziet vienrreiz strrīdēties!
— Lūdzu, dariet, kā viņš teica! — Laura iečukstēja savam lauvam ausī un viegli paieskāja aiz auss.
— Kā vēlaties, madame, — Lateris atteica. Viņš gan izklausījās mazliet aizvainots, taču paklausīja viņas rīkojumam un kopā ar brāli turpināja laisties taisni uz priekšu.
Lauras lūpas savilkās apmierinātā, šķelmīgā smaidā. Galu galā viņa zināja, ka Persijs pazina šo pili un tās apkārtni labāk par jebkuru citu. Viņš bija izpētījis ne tikai Rāvenšteinas celtniecības plānus, bet arī tuvīnās un tālīnās apkaimes vēsturiskās kartes. Bija tikai viens cilvēks, kurš ar savām zināšanām par pili un tās vēsturi sita pušu Persiju — un tas bija Mariuss Leanders, viņas tēvs.
Tētis.
Ko gan viņš patlaban dara? Un kā viņam iet?
Kādu brīdi Laura nodevās mokošajām domām par pazudušo tēvu, bet tad no tām atraisījās. Viņiem bija svarīgs uzdevums, kas visādā ziņā palīdzēs izglābt Mariusu. Jā, tētis drīz vien būs atpakaļ pie viņas, meitene tam nešaubīgi ticēja.
Lauvas šķēla gaisu strauji kā vanagi. Austrumos pie apvāršņa iezīmējās šaura, pelēcīga gaismas strēle. Drīz vien lēks saule — varbūt pēc kādas stundas.
Mazliet vēlāk zem viņiem parādījās Rāvenšteinas mežs, kas gandrīz pilnībā apņēma pili un mazo ciematiņu. Pat Bendesmežs, kas tagadnē kā vientuļa meža saliņa rēgojās lauku un pļavu vidū, bija tikai daļa no plašā jauktu koku meža, kur auga priedes, egles, ozoli, skābarži un bērzi. Tā vidū, mazā izcirtumā, vientulīgi stāvēja mežsarga mājiņa.
Laura izslējās un izstiepa labo roku. — Redzi nu! — viņa uzsauca Persijam.
Skolotājs nebēdnīgi pasmaidīja un mēmi pamāja, it kā gribēdams sacīt: vai man nebija taisnība?
Lidojošie lauvas samazināja ātrumu un nolaidās zemāk. Viņi gandrīz bez skaņas slīdēja cauri rīta krēslai, žūžojoša vējiņa nesti, kamēr milzu spārnu līganie vēzieni saplūda ar noslēpumainajiem brīzītes čukstiem, veidodami klusu burvju melodiju. Viņi laidās cieši virs koku galotnēm, tā ka Laura tagad varēja sazīmēt šauro taciņu, kas vijās uz mežsarga māju. Viņa vērīgi noraudzījās lejup, taču melnu vilku nekur nemanīja.
Meiteni pārņēma nemiers. Vai viņi bija ieradušies par vēlu? Vai varbūt dzīvnieku aizsedza koku lapotnes?
— Lūdzu, laidies mazliet lēnāk, Lateri! — Laura palūdza.
Lauva atbildēja gandrīz uzjautrināti. — Cik labprāt gan ■ palīdzētu jums, madame, — viņš sacīja, — taču, par lielu nožēlu, tas nav iespējams. Ja nu vienīgi jūs vēlaties, lai mēs kristu zemē kā akmens un pārlauztu sprandu.
Laura jau grasījās atbildēt, kad ieraudzīja beigtu kazu. Tā gu-lēja takas vidū netālu no mājas blakus lielam krūmam. Meitene tūdaļ zināja, ko tas nozīmē: maita bija domāta kā ēsma vilkam — un tieši zem tās noteikti atradās viltīgā bedre, kuru mežsargs bija izracis, lai noķertu zvēru. Hanss jau nenojauta, ka vilks nebija neviens cits kā viņa mīļotā meitene, kas ik saulrietu pārvērtās par plēsoņu.
Kamēr Laura vēl prātoja par ļauno lāstu, kas Silvai bija uzlicis šo nežēlīgo likteni, viņa ieraudzīja vīriešus. To bija kāds pusducis, viņi gulēja slēpnī aiz krūma, apbruņojušies ar šķēpiem, cirvjiem un spriguļiem. Mežsargu varēja viegli pazīt pēc zaļās filca cepures. Hanss turēja rokā mežacūkām domātu šķēpu un savu kalpu lokā gaidīja šķietamo nezvēru.
Laura norādīja uz augumiem, kas gulēja zemē, un pielika pirkstu pie mutes. Persijs tūdaļ saprata: viņa gribēja pārsteigt vilka medniekus. Laura iečukstēja savam lauvam ausī norādījumu, nepārtraukti viņu ieskādama.
Lateris apmeta loku virs mežsarga mājiņas un tad pavisam klusi laidās zemāk. Latuss, viņa brālis, sekoja. Tikai mazu brītiņu pirms dzīvnieku nosēšanās vīri noprata, kas notiek viņiem aiz muguras, jo lauvas ierēcās.
Hanss un viņa palīgi panikā izlēca no krūma aizsega, nosvieda zemē ieročus un ņēma kājas pār pleciem, it kā viņiem uz papēžiem mītu pats velns.
Tad beidzot Laura ieraudzīja melno vilku. Tas stāvēja takas vidū zem milzu ozola krietnu divdesmit metru attālumā no nomaskētajām lamatām. Dzīvnieks bija sasmailējis ausis, sēra dzeltenās šaurās acis vērīgi raudzījās sargātājos un viņu nesējos. Lai gan mēness staru gaisma nebija no spožajām, Laura nešaubījās ne mirkli: tas bija tas pats melnais vilks, kas gulēja Silvai pie kājām lielajā gleznā internāta ieejas hallē. Tas pats vilks, kurš Kaju, Lūkasu un viņu pēdējā mirkli bija izglābis no Dragana un Drogūra, tumsas spēku asinssuņu, nāvējošajiem kodieniem. Un piepeši viņa atskārta, kāpēc šis plēsoņa tonakt bija parādījies kā no zila gaisa — tāpēc, ka viņa nupat, pirms simtiem gadu, bija izglābusi tā dzīvību!
Melnais vilks pavērsa purnu pret debesīm, un no tā mutes pret debesīm izlauzās kauciens. Šai pateicības dziesmai, kas atbalsojās cauri mežam, piemita baiss skaistums. Tad viņš uzmeta sargātājiem pēdējo skatienu, pagriezās un aizskrēja atpakaļ uz pili. Laura atvieglota noraudzījās viņam pakaļ, kad pēkšņi pamanīja bendi: viņš stāvēja, paslēpies aiz koka stumbra, bija pacēlis metienam mežsarga mežacūku duramo šķēpu un tēmēja uz nevainīgo vilku!
19. nodaļa BAISAS AIZDOMAS
Melnais hercogs ar vienaldzīgu sejas izteiksmi pārlaida skatienu bērnu bariņam, kas austošā rīta blāvajā gaismā stāvēja Tumsas cietokšņa iekšpagalmā. Jaunie vergi truli raudzījās zemē. Šķita, ka viņi ir nenojauš, ka nu viņu dzīve būs atkarīga no Borborona kaprīzēm.
Alienora, cik vien iespējams, paslēpās dažiem garākiem zēniem aiz muguras. Viņa sevī loloja cerību, ka lielā auguma vīrs melnajā apmetnī viņu uzreiz neatklās. Bailes, kas viņu bija pārņēmušas, ieraugot tumsas spēku vadoni, noteikti bija lasāmas meitenes sejā, un Borborons visādā ziņā atklātu, ka viņa vienīgā no visa pulciņa nepiederēja pie pakļāvīgajiem vēlmju iemānītāju upuriem.
Melnais hercogs panāca tuvāk.
Alienora dziļi ieelpoja un piespieda sevi palikt mierīgai. Paļaujies uz gaismas spēku, tad tev nekas nenotiks, viņa sevi iedrošināja.
Borborons bija pievērsies sarkanmatim, kas visu ceļu bija soļojis bērnu bariņa priekšgalā. Viņš satvēra to aiz zoda, pagrieza galvu te uz vienu pusi, te uz otru, nopētīja zobus un augšdelmu muskuļus. Tad apmierināti pasmaidīja.
— Vai viss kārtībā, kungs? — vēlmju iemānītāju barvedis palocījās suniskā iztapībā. — Vai jaunā piegāde atbilst jūsu vēlmēm?
Borborons, ne vaibstam nepakustoties, paraudzījās vīrietī ar pārsieto aci. — Nav ne vainas.