Meitene norīstījās un lielām acīm pavērās Paravainā. — Bet... kur tad viņš varētu būt palicis, kungs?
— Lai to noskaidrotu, mani bruņinieki jau dienām ilgi pārmeklē Avanterras zemes, un mēs nerimsimies, iekams nebūsim atraduši tavu brāli — to es tev apsolu!
Paravains uzsmaidīja Alienorai un jau grasījās novērsties, kad meitene pasniedzās pēc viņa rokas un paraustīja viņu aiz piedurknes. — Ē... Kungs? — viņa tik tikko dzirdami ieteicās.
Bruņinieks pagriezās un uzmeta Alienorai īdzīgu skatienu.
— Kas tad vēl?
— Eēē... Vai es drīkstu piedalīties meklējumos, kungs?
— Tā tik vēl trūka! — Paravains nervozi nošņaukājās. — It kā es jau tā nesaņemtu gana daudz pārmetumu, ka man pazudis ieroču nesējs!
Bruņinieks, ieraudzījis, ka meitene ar pūlēm valda asaras, pieklusināja balsi un pasmaidīja. — Es zinu, ka tu raizējies par savu brāli. — Viņš mierinādams uzlika roku uz Alienoras pleca. — Taču, nākdama līdzi, tu mums nenieka nepalīdzētu — un savam brālim ne tik ne! —To teicis, Paravains pagriezās, piegāja pie kāda ieroču nesēja un mierīgā balsī aizrādīja, kā jātur zobens.
Iegrimusi domās, Alienora aizgāja. Patiesībā jau bruņinieka sacītais skanēja gluži pārliecinoši. Taču, ja Alariks patiešām neatradās uz Cilvēkzvaigznes, kur tad viņš varēja būt palicis? Neviens taču nevarēja pazust bez pēdām!
Te viņa pēkšņi apstājās un nobāla. Varbūt viņš bija nokļuvis tumšo spēku nagos? Ja reiz Borboronam ar saviem karotājiem bija izdevies iekļūt rūpīgi apsargātajā Grāla pilī, tad jau viņam bija tīrā bērnu spēlīte tikt galā ar tādu jaunu ieroču nesēju kā Alariks! Varbūt viņi zēnu jau sen bija aizvilkuši uz Tumsas cietoksni, kur viņam nāksies savas dienas pavadīt verdzībā, vai pat...
Taču šī doma bija tik šaušalīga, ka Alienora to ātri atvairīja.
3. nodala MELNAIS KRAVAS AUTO
Nākamajā dienā Laura un zēni aplūkoja skele-tona rrasi. Hintertūra bija viena no nedaudzajām ziemas sporta vietām, kur atradās dabiska bobsleja trase. īstas bobsleja sacīkstes ledus kanālā, kas līkumoja lejup pa stāvu nogāzi, notika visai reti. Šim nolūkam trase bija pārāk šaura, un tādēļ tur mīļuprāt iztika ar skeletonu.
Laurai nebija ne mazākās jausmas, kas tas īsti ir. Kaut arī nelabprāt, viņa tomēr pajautāja brālim.
Kā jau viņa bija baidījusies, Lūkasa sejā uzreiz parādījās vīzde-gunīgs smaidiņš. — Tā jau domāju, ka tu nezināsi, trūcīgais koeficienti
Laura nobolīja acis un jau gribēja kaut ko atcirst, kad iejaucās Kēvins: — Es arī nezinu, Lūkas! Un tev nudien nav iemesla par to ņirgt. Saderam, ka tikai ļoti nedaudzi cilvēki zina, kas ir skeletons, vai ne?
Lūkass pārstāja smīnēt, un viņa vaigi pat mazliet nosarka.
— Būs jau labi, — viņš norūca un izgāza pār draugiem savas enciklopēdiskās zināšanas. — Skeletons ir plakanas, gandrīz vai pilnībā no metāla izgatavotas sporta kamanas, kas sākotnēji tika projektētas kā Ziemeļamerikas indiāņu izmantoto transporta ragavu atdarinājums. Pretēji kamaniņu braukšanai, kad guļ uz muguras, skele-tonā nobrauciens lejup pa trasi notiek, guļot uz vēdera un ar galvu pa priekšu.
Ledus renes augšgalā atradās koka būdiņa. No tās terases pavērās plašs skats uz visu trasi. Tie skeletona braucēji gan ir pārdroši tipi, Laurai iešāvās prātā, kad viņa bija pavērojusi dažus nobrau-cienus. Trakā ātruma dēļ ik pa reizei kādas kamanas apgāzās. Daži kritieni izskatījās diezgan briesmīgi, tā ka viņa sajuta sāpes, jau skatoties vien. Lai gan braucēji uztrausās kājās, tomēr daži, projām iedami, smagi piekliboja. Lai dotos tādā nobraucienā, droši vien bija vajadzīga krietna deva drosmes.
— Njā — skeletons nav domāts mīkstuļiem! — aiz muguras vina izdzirda balsi.
*
Laura pārsteigta apgriezās un ieraudzīja no būdiņas iznākam vīrieti. Viņam galvā bija adīta cepure un rokas iebāztas tumšzila kombinezona kabatās — acīmredzot kāds apkalpojošā personāla darbinieks, kuram patlaban nekas nebija darāms.
Zeps Rīdmillers — vārds bija uzrakstīts uz dienesta apģērba uzšuves — pievienojās draugiem un norādīja uz apledojušo kanālu.
— Šai trasei ir pāris āķīgu līkumu, un tāpēc vajag ellīgi uzmanīties, ja grib lejā nonākt sveiks un vesels.
Kā apliecinot viņa teikto, trases vidusdaļā kādas kamanas triecās pret augšējo norobežojumu, apgāzās un apmeta kūleni. Braucējs bija dzelžaini ieķēries savā braucamrīkā un kopā ar to nekontrolējami slīdēja lejup, līdz beidzot apstājās pēc vairāk nekā piecdesmit metriem. Par laimi, izskatījās, ka viņam nekas nav noticis.
Laura pievērsās Rīdmilleram. — Kā īsti tādu skeletonu vada?
— Tikai un vienīgi pārvietojot svaru, — vīrs ar adīto cepuri paskaidroja. — Un, protams, paiet ilgāks laiciņš, kamēr to iemācās. Tāpēc, galvenokārt jau iesācējiem, nenovēršami gadās kritieni, kaut arī vairumā gadījumu braucēji izsprūk sveikā. Bet šad tad, — Rīdmillers saviebās, — tomēr gadās smagas traumas. — Un tam trakajam, kurš pagājušogad noteikti gribēja ar slēpēm izbraukt pa ledus kanālu, ari, protams, izgāja plāni. Beigās rodas nenormāls ātrums, un, ja ārkārtīgi neuzmanās, tad centrbēdzes spēks izmet braucēju no trases kā ar katapultu.
Zeps izrādījās absolūts skeletona lietpratējs un varēja izsmeļoši atbildēt uz visu trīs draugu jautājumiem. Viņš izskaidroja Hinter-tūras trases īpatnības, pastāstīja par kamanu uzbūvi un informēja par braukšanas tehniku, tā ka draugiem jau pēc īsa brītiņa likās, ka viņi lieliski orientējas visos šā sporta noslēpumos. Taču, kad Rīdmillers uzaicināja viņus uz nobraucienu — būdā varēja iznomāt kamanas un ķiveres —, viņi atteicās.
— Nē, paldies, — Lūkass sacīja, — man vēl nav apnicis dzīvot.
— Turklāt mums nemaz nav laika, — Kēvins aši piebilda.
— Mums jāiet mājās paēst!
— Lūdzu — kā vēlaties! — Zeps Rīdmillers plati pasmaidīja un iegāja atpakaļ apkalpes stacijā.
Tikai tad, kad Laura ar Lūkasu un Kēvinu atstāja terasi un devās mājup, viņa ievēroja sniegavīru, kas stāvēja blakus būdiņai. Tas bija pamatīgs — vairāk nekā divarpus metrus augsts. Turklāt sniegavīrs izskatījās visai saīdzis. Gandrīz vai ļauns. Lai kas arī to bija cēlis, todien viņš noteikti ir bijis visai īgni noskaņots. Citādi sniegavīrs neizskatītos tā, ka ar savu izskatu drīzāk atbaidīja putnus un biedēja bērnus, nevis priecēja cilvēkus.
Laura apstājās un nopētīja to. Dīvaini gan, viņa nodomāja. Atbaidošās grimases dēļ vien man vajadzēja ievērot šo ērmu. Viņa paraustīja plecus, tad pasteidzās, lai panāktu zēnus. To, ka iespaidīgais sniegavīrs pagrieza galvu un nolūkojās viņai pakaļ, viņa vairs neredzēja.
Sniega koloss blenza meitenē ar ogļu acīm, kas biedējoši dzirkstīja. Un piepeši izskatījās, ka viņš izkustas no vietas.
Zēns savā slēptuvē atglauda no pieres gaišos matus un bikli paraudzījās vīrā ar kartupelim līdzīgo degunu un smailajām ausīm, kas neapturami tuvojās pa parka celiņu. Pār plecu viņam karājās rupja linauduma maišelis. Taču vīrietis neveltīja nekādu uzmanību pussabrukušajai dārza mājiņai. Skatienu pievērsis zemei, viņš bezrūpīgi aizslāja garām. Zēnam degunā iecirtās riebīga smaka.
Phē, tā noteikti nāca no maisa! Varbūt tur ielikts kāds sprāgonis, viņš sev jautāja, izdzirdis švīkstoņu gaisā.