Gaišmatis paskatījās debesīs — un ieraudzīja tuvojamies lielu vārnu baru. Putni sāka riņķot, veidojot milzīgu melnu virpuli iepretim svina pelēkajām debesīm, un tad sekoja vīram ar maisu, kurš attālinājās meža virzienā. Pēc īsa brīža viņš ar visām vārnām bija pazudis.
Plašajā parkā nu vairs nebija neviena cilvēka, nebija atrodama vispār neviena dzīva būtne. Tātad viņš varēja riskēt.
Viņam vienkārši vajadzēja riskēt! Ja drīz nedabūs neko ēdamu, viņš nomirs badā.
Zēns vairs nezināja, cik ilgi bija uzturējies šajā nepazīstamajā zemē. Cik dienas varēja būt pagājušas kopš ziemas saulgriežiem.7 Tā vien šķita, ka viņš bija ieradies mazajā saliņā ezera vidū pirms veselas mūžības. Kamēr viņš vēl bija brīnījies, cik vienkārši nokļuvis uz Cilvēkzvaigznes, garām bija aizauļojusi meitene baltā zirgā. Viņš paguva paslēpties aiz krūma. Kad zirgs un jātniece atkal bija pazuduši, viņš sev par šausmām atklāja, ka atceļš ir slēgts. Viņš vairs netika atpakaļ mājās.
Vismaz pagaidām ne.
Pēc tam viņš bija zaudējis apjēgu. Kā orientēties šajā svešajā vietā? Kā izdzīvot, atrautam no draugiem un ceļabiedriem? Bet tad viņš atcerējās savus mācību gadus. Viņam bija labākie skolotāji, kādus vien varēja vēlēties, un viņš bija iemācījies visu, kas nepieciešams, lai izkļūtu pat no šķietami bezcerīgas situācijas. Vissvarīgākais bija saglabāt vēsu prātu. Un galvenais bija allaž uzticēties gaismas spēkam, jo tad viss izvērtīsies uz labo pusi.
Pirmkārt, vajadzēja sameklēt drošu patvērumu, kas gan aizsargātu no nokrišņiem, gan paslēptu no svešām acīm. Vietējie uzreiz ievērotu, ka viņš ieradies no kādas tālas pasaules. Un nebūt nebija skaidrs, ko ar viņu tad iesāktu. Izrādītu viesmīlību vai ieslodzītu cietumā, varbūt pat nonāvētu? Gaišmatis to nezināja un tāpēc izlēma, ka drošāk ir slēpties.
Lai gan uz saliņas nevarēja atrast ne laivu, ne plostu, šķērsot ūdens klajumu nemaz nenācās grūti. Viņš bija iemācījies tik dziļi ieiet sevī, ka vairs nejuta ārējos iespaidus. Tādēļ ledainais ūdens viņam it neko nespēja nodarīt, kamēr peldēja pāri ezeram, lai nokļūtu otrā krastā.
Gaismas spēku vadīts, viņš jau pēc maza brītiņa bija uzgājis drupas liela parka nomalē; parks pletās no ezera līdz pat krāšņai pilij, kas pacēlās uz pakalna. Durvis nebija aizbultētas, tā ka viņš bez kādām pūlēm varēja iekļūt namiņā. Tur viņš grabažu vidū bija ierīkojis guļvietu un paslēpies. Naktī viņš parkā un tuvīnajā mežā savāca malku un iekūra uguni, lai sasildītos un izžāvētu apģērbu. Ezerā bija rodami bagātīgi ūdens krājumi, vienīgi ēdamā viņam trūka. Apkārtnē nebija gandrīz nekādu savvaļas dzīvnieku, un, tā kā viņš nebija paņēmis līdzi ieročus, doties medībās būtu bezcerīgi arī tāpat. Viņa izliktajās lamatās bija iekritusi tikai veca un vārga pīle. Tās gaļa bija sīksta kā veca āda, tomēr labāka nekā nekas, un kādu laiku viņš no tās bija paēdis. Bet nu jau atkal vairākas dienas mutē nebija tikusi ne kripatiņa. Vēders rūca kā saniknots vilks, un, no rīta pamostoties, viņam sametās tumšs acu priekšā — tik ļoti mocīja bads. Viņam steigšus vajadzēja kaut ko uzsākt, ja negribēja nomirt svešumā, un tā nu viņš nolēma ielavīties pilī, jo tur noteikti atradīsies kaut kas ēdams.
Zēns vēlreiz uzmanīgi paskatījās pa logu. Tad viņš atvēra durvis. Sarūsējušās eņģes nočīkstēja. Par laimi, pārējie namiņi parkā bija pārāk tālu, lai to iemītnieki pamanītu šo skaņu.
Zēnam pretī cirtās ledains vējš. Viņš pacēla galvu un ievilka nāsīs gaisu kā savvaļas dzīvnieks. Viņš tūdaļ zināja, ka drīz sāks snigt. Viņš spēja saost sniegu. Bieza, balta sega pārklās visu zemi un piespiedīs viņu palikt savā patvērumā. Citādi pēdu nospiedumi sniegā viņu nodos un pievērsīs svešinieku uzmanību. Tādēļ bija jārīkojas ātri. Viņam vajadzēja izmantot gadījumu un sagādāt pietiekamus pārtikas krājumus. Drīz jau būs par vēlu.
Vēlreiz zēns pavērās uz visām pusēm. Tad viņš saliecies aizslīdēja uz pils pusi. Prasmīgi izmantodams par aizsegu vareno koku stumbrus, viņš metru pa metram tuvojās efejām apaugušajam cietoksnim.
Neviena nemanīts, viņš iekļuva ēkā. Asā oža uzreiz parādīja pieliekamo kambari. Tur iekļūt bija bērnu spēle — tas pat nebija aizslēgts.
Zēns aiz sevis aizvēra durvis un pārlaida skatienu lielajai telpai, kur valdīja vakara mijkrēslis. Dīvainā kārtā nekur nebija atrodama svece vai lāpa. Lai jau — viņš tiks galā arī tāpat. Beigu beigās viņš bija mācījies paļauties ne tikai uz acīm, bet arī uz citām maņām un orientēties pat visdziļākajā naktī.
Degunā iecirtās desu un šķiņķa smarža, un no kūpinātas gaļas un zosu tauku aromāta viņam saskrēja siekalas mutē. Tad zēns saoda ābolus. To saldā smarža viņam izvilināja īsu prieka saucienu. Viņš žigli piesteidzās pie paplātes ar augļiem, paķēra vienu no sārtvaidžiem un iekoda. Mmm — cik garšīgi! Viņš kāri notiesāja gardo ābolu un patlaban sniedzās pēc nākamā — kad viņu apžilbināja spoža gaisma. Zēns izbijies apcirtās.
Acis piemiedzis, viņš ieraudzīja mirdzošu lodi, kas karājās pie istabas griestiem. Un vīrieti, kas stāvēja durvju ailā un aizšķērsoja viņam atpakaļceļu. Tas bija druknas miesas būves; rokas, resnas kā ratu dīseles, sniedzās līdz pat ceļiem. Plikais pauris spīdēja kā nogatavojusies melone. Skatiens bija drūms.
Vakara seansā nebija pārāk daudz skatītāju. Mazā saujiņa lielajā zālē gluži vai pazuda. Laura to gandrīz neievēroja. Filma viņu tā pārņēma savā varā, ka meitene gandrīz nemanīja, kas notiek apkārt. Viņa ienira fantastiskajā Viduszemes valstībā, loloja cerības un drebēja bailēs kopā ar Frodo un viņa pavadoņiem.
Kad lēnām iedegās gaisma, viņai bija sajūta, it kā viņa būtu atmodusies no dziļa sapņa. Viss viņā pretojās domai, ka jāatgriežas realitātē. Viņa palika sēžam līdz pat beigām un noskatījās bezgalīgi garos titrus līdz pašam pēdējam vārdam.
Vēl mājupceļā Laura jutās kā apreibusi. Iekšēji gandarīta, viņa peldēja caur gājēju pūli, kas kā trenkti steidzās pa Hintertūras ielām, un apcerēja ainas, kas bija iespiedušās prātā. Meitenei ausis kā tāla atbalss skanēja saviļņojošā filmas mūzika.
Te negaidīts skats Laurai sagādāja dziļu šoku: viņai šķita, ka gājēju straumē uz pretējās ietves pavīd viņas ķīmijas skolotājs. Meitene apstājās, kā saņēmusi sitienu, un, sirdij dauzoties, pavērās uz otru ielas pusi — taču melnmatainais vīrietis jau bija pazudis. Tomēr Laura bija droša: izstīdzējušais vīrs, kas viņai bija uzmetis drūmu skatienu, varēja būt tikai Dr. Kvintuss Tumšickis. Kurš it kā bija atvaļinājumā Kārību jūrā — un patiesībā mētājās apkārt pa Hintertūru. Un tas varēja nozīmēt vienīgi to, ka viņam bija padomā kas ļauns. Un tālab Laura nolēma viņu atrast.
Viņa iespraucās starp divām stāvošām automašīnām, lai šķērsotu ielu. Melns kravas auto, kas bija novietots pie ietves vairāk nekā divdesmit metru attālumā, aizšķērsoja skatu.
Laura nezināja, kāpēc, bet melnais auto tūdaļ piesaistīja viņas uzmanību. Tā jumtu sedza plāna sniega kārtiņa. Tātad jau bija pagājis krietns laiks kopš tā novietošanas ielas malā. Braucējs nekur nebija redzams. Tādēļ Laura negribēja ticēt savām ausīm, kad izdzirda motora iedarbināšanas troksni. Dzinējs pēkšņi sāka darboties, iedegās starmeši. Tad sāka mirkšķināt pagrieziena rādītājs, un, kā rēga rokas vadīta, pagriezās stūre. Automobilis lēnām sāka kustēties, izbrauca uz ielas — un stūrēja tieši virsū Laurai!
Profesors Aureliāns sēdēja pie rakstāmgalda un pārsteigts uzlūkoja plikgalvi, kurš kāda zēna pavadībā ieradās viņa birojā.