— Bet vēl nekad viņam nav bijušas tik lieliskas izredzes kā tagad! — bruņinieks viņu pārtrauca.
Gaismas glabātājs pārsteigts viņā paskatījās. — Kā tad tā?
— Mūsu spiegi noskaidrojuši, ka tā meitene, Laura, pirms dažām nedēļām pabijusi sapņu ceļojumā Tumsas cietoksnī.
Gaismas glabātājs domīgi pamāja. — Tā jau es nojautu! — viņš sacīja.
— Viņa acīmredzot gribējusi pārliecināties, vai viņas tēvs vēl ir dzīvs, un...
— Atvaino, ka tevi pārtraucu, bet vai tu izpildīji manu uzde-vumu?
Paravains pamāja. — Protams, kungs. Uzreiz pēc saullēkta sūtīju ceļā Bultspārni, lai viņš dotos uz mūsu māsas planētu pa ceļu, kas zināms vien burvju vārtu sargātājam!
— Labi! Ļoti labi! — vecais vīrs pasmaidīja. — Arī tad, ja Bultspārnis nespēj iejaukties turienes notikumos — viņa parādīšanās meitenei iedvesīs jaunu drosmi, man tā liekas!
Paravains neko neatbildēja. Spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, gan šķita, ka viņš par to nebūt nav tik pārliecināts kā viņa pavēlnieks.
— Es tevi pārtraucu, — Elizions turpināja. — Ko tu vēl gribēji sacīt?
— Man šķiet, ka Laura, apciemojot Tumsas cietoksni, ir kritusi Borborona rokās, un viņš piedāvājis tēva dzīvību kā ķīlu pret kausu.
Cildenais valdnieks pagriezās. Saules gaisma, kas krita pa logu, apmirdzēja viņa matus sārtā gaismā. Kad viņš vēlreiz uzlūkoja bruņinieku, viņa grumbainajā sejā bija iegūlušas dziļas rūpes. — Un? Ko tu iesaki?
— Mums jāuzbrūk viņiem, kungs! Ar to viņi nav rēķinājušies. Tas mums palīdzēs uzvarēt. Tad varēsim atbrīvot Lauras tēvu. Un arī Alienoru un Silvānu.
Eliziona sejā iezīmējās neizmērojams pārsteigums. — Uzbrukt viņiem?
— Jā.
— Bet — ja lietosim spēku, tad nebūsim labāki par viņiem!
— Mums taču nav citas izvēles. Mums jāaizsteidzas viņiem priekšā, iekams viņi nav ieguvuši kausu un mūs iznīcinājuši!
— Tu vēlies, lai mēs liekam lietā tos pašus līdzekļus kā viņi? Lai ķeramies pie zobena un slepus viņiem uzbrūkam? Vai tiešām tāda ir tava griba, Paravain? Ar ko gan mēs tad atšķirsimies no viņiem? Varbūt mēs šādā kārtā gūsim uzvaru. Bet varbūt arī ne. Viens gan ir skaidrs: līs daudz asiņu, un neskaitāmi cilvēki zaudēs dzīvību. Bet ko vērta ir uzvara, kas prasa tik augstu cenu? Pasaki man, Paravain!
Baltais bruņinieks tikai īsu brītiņu izturēja pavēlnieka skatienu, tad viņš nokaunējies nolaida acis.
Gaismas glabātājs mierinoši pieskārās Paravaina plecam. — Es tevi varu pat saprast, bet tici jel, tas noteikti nav pareizais ceļš. Un pat tad, ja tavas aizdomas būtu pareizas, — ja Laura ticēs gaismas spēkam, viņa izpildīs savu uzdevumu. Kaut arī tas liktos pavisam neiespējami!
Laura iekliedzās, pielēca kājās, apcirtās — un ieraudzīja pārsteigtu zēna seju.
— Laura? — Alariks bija tik pārsteigts, ka viņa seja atgādināja vienu vienīgu jautājuma zīmi. — Kas tad noticis?
Meitene, izsista no līdzsvara, tvēra pēc gaisa. Izbailes viņai bija laupījušas elpu. — Kas noticis? — Laura pārmetoši jautāja, kad bija dažas reizes ievilkusi gaisu un pulss bija nomierinājies.
— Tu mani nobaidīji gandrīz līdz nāvei, tas ir noticis!
— Bet tu taču noteikti dzirdēji, kā es piejāju. Mans zirdziņš skaļi iezviedzās, ieraudzījis tevi te sēžam! — Viņš ar žiglu galvas kustību norādīja uz apsegloto zirgu, kas stāvēja tikai pāris metru tālāk pie kārklu krūma, ar pakavu tramīgi kārpīdams zemi.
Laura to pazina no pirmā acu skatiena: Lote, Nikodēma Dītriha jājamzirgs. Ķēve paskatījās uz viņas pusi un priecīgi iezviedzās.
— Jocīgi. Nedzirdēju ne skaņas. Ne Loti, ne tevi.
— Tad tev jābūt kurlai. Vai arī tiktāl iegrimušai domās, ka neko citu vairs nemanīji.
— Taisnība — es skatījos tikai uz ērgli!
— Uz ērgli? Kādu vēl ērgli?
Lauras sejā atplauka liegs smaids. — Nu man tiešām jājautā, kurš no mums abiem īsti ir kurls. Citādi tev arī vajadzēja sadzirdēt viņa kliedzienus, Alarik. Paskaties taču! — To teikusi, viņa izstiepa roku un norādīja augstu gaisā — bet ērgļa tur vairs nebija. Varenais putns bija pazudis. Laura izbrīnīta noskatījās uz visām pusēm, taču, kaut arī pie debesīm ne tuvu, ne tālu nemanīja ne mākonīša, no ērgļa nebija ne ziņas, ne miņas.
Lauras roka noslīga, un meitene bija tik pārsteigta, ka piemirsa aizvērt muti.
Dīvaini.
Viņa taču pavisam skaidri bija redzējusi ērgli! Vismaz tā siluetu. Un arī dzirdējusi kliedzienus. Skaļi un skaidri! Nebija taču iespējams, ka viņš pēkšņi būtu izkūpējis gaisā!
Alarika jautājums apturēja viņas domu plūdumu. — Kas tad tur bija, Laura? Kādus kliedzienus man vajadzēja dzirdēt?
— Tu... Tātad tu neko nedzirdēji?
— Nē, vispār neko. Protams, ja neņem vērā pīles un Loti.
— Hmm, — Laura, domās iegrimusi, norūca. “Vai tiešām es to būtu tikai iedomājusies? Vai man jau rādās spoki?” Viņa apjukusi sarauca pieri un jautājoši paraudzījās Alarikā. — Un... Kas tevi... hmm... atvilcis līdz Rāvenšteinai? Tu taču noteikti atjāji šurp ar kādu nolūku?
Zēns smaidīja. — Es gribēju tev kaut ko pavaicāt. Man šis tas ienāca prātā.
— Nopietni? Un kāpēc tad tu vienkārši nepiezvanīji pa tālruni?
— Pa tālruni? — Alariks paskatījās Laurā, it kā viņa piepeši būtu sākusi runāt nepazīstamā valodā.
Ak es, idiote, meitenei iešāvās galvā. Avanterrā taču droši vien neviens nezina, kas ir tālruņi. — Būs jau labi, — viņa tālab steigšus noteica. — Bet — ko tad tu gribēji vaicāt?
— Kas ir seifs, Laura?
Banālais jautājums meiteni pārsteidza nesagatavotu. Viņa neticīgi raudzījās gaišmatainajā zēnā. — Ko?
— Kas ir seifs? — zēns rāmi atkārtoja un apsēdās uz koka stumbra.
— Un tu triecies šurp visu ceļa gabalu, lai uzdotu man šādu jautājumu?
Alariks pamāja. — Nūjā. Un es būtu ļoti pateicīgs, ja tu spētu man uz to atbildēt.
— Prātam neaptverami! — Laura gandrīz līdzjūtīgi nogrozīja galvu un apsēdās blakus zēnam. — Nu, seifs nav nekas cits kā metāla skapis, kur glabā naudu vai vērtslietas, — viņa paskaidroja.
— Lai tām netiktu klāt zagļi un tās būtu drošībā.
Alarika sejai pārslīdēja zinošs smaids. — Tā jau es domāju, — viņš sapņaini noteica.
— Ko tu domāji? — Laura neizpratnē taujāja. — Un kāpēc tev vajadzēja to uzzināt?
Zēns pavīpsnāja. — Pacietību, tikai pacietību, Laura! Pacietība ir panākumu māte, kā mēdza sacīt mana vecmāmuļa!
Meitene acis vien nobolīja. Nu jau Alariks kļūst par tādu pašu skolmeistaru kā Lūkass.
Nu, paldies!
Beidzot zēns padevās. — Es atcerējos kādu pātera Dominika piezīmi, — viņš paskaidroja. — Toreiz, kad profesors mani aizveda uz klosteri.
— Ko tad viņš teica? — Meitene satraukti piebikstīja zēnam.
— Stāsti taču vienreiz un neliec katru vārdu vilkt laukā ar knīpstangām!
— Kad profesors jautāja pāteram, kur viņš grasās mani izmitināt, Dominiks tikai izteiksmīgi pasmīnēja un atteica: “Seifā mēs to puisi nevarēsim ielikt, tāpēc būs jāizdomā kaut kas cits.”
— Un tālāk?
— Toreiz es viņa vārdiem nepiešķīru sevišķu nozīmi. Man šis jēdziens nebija nepazīstams — bet nu viss pēkšņi rādās gluži citā gaismā.
— Tāpēc, ka tagad tu zini, kas ir seifs?
— Jā — un tāpēc, ka es zinu, ka tieši Aureliāns pēc ziemas saulgriežiem paslēpa kausu.