— Nu un tad?
Lauras nevainīgais jautājums zēnā radīja izbrīnu. — Ko — nu un tad? — viņš apjucis attrauca.
— Ko tu gribi secināt?
— Vai tiešām tu vēl nesaproti, Laura? Vai man nudien vajag tev paskaidrot, ko tas nozīmē?
Lauras skatiens aizpeldēja tālumā. Viņa novērsās un, galvu lauzīdama, vēroja ūdeni ezerā. — “Seifā mēs viņu nevarēsim ielikt,” — viņa prātodama murmināja, — “...viņu nevarēsim ielikt.” — Te viņa apklusa un atplauka. Acis iepletusi, viņa no jauna pievērsās zēnam. — Jā, skaidrs, tagad es sapratu, ko tu domā — tavuprāt, kauss atrodas seifā klosterī?
— Tā taču varētu būt, vai ne? — zēns pielēca kājās un sāka satraukti soļot šurpu turpu. — Padomā taču: Aureliāns mani aizveda uz abatiju, jo bija pārliecināts, ka tur es būšu drošībā no tumsas piekritējiem. Un, ja jau es tur biju drošībā, — kāpēc lai tur nebūtu arī kauss?
— Hei! Nav nemaz slikta ideja!
26. nodaļa FRESKAS NOSLĒPUMS
Ēdamzālē valdīja trokšņaina kņada, ko pavadīja ēdamrīku un trauku šķindoņa. Pie Lauras galda, cieši saspiedušies, sēdēja visi četri draugi. Viņi kā sazvērnieki bija sabāzuši kopā galvas, lai neviens no skolasbiedriem nedzirdētu, par ko īsti notika kaismīgā diskusija.
Lūkass vēlreiz pavērās visapkārt un tikai tad atbildēja māsai.
— Pat tad, ja kauss nudien atrodas kaut kur klosterī, — viņš tai pačukstēja, — tas noteikti nebūs viegli atrodams. Teritorija ir diezgan plaša, un ēku ir vesels lērums. Turklāt abats jau nekādā ziņā neļaus mums tās vienkārši pārmeklēt, kur nu vēl piekļūt seifam.
Laura gariem zobiem košļāja sīkstu karbonādes gabalu. — Man neliekas, ka tas būtu vajadzīgs, — viņa izgrūda starp diviem kumosiem.
Lūkass pārsteigts nolaida dakšiņu. Ziedkāpostu gabaliņi nokrita atpakaļ viņa šķīvī. — Vai tu nupat neteici, ka kauss atrodas klostera seifā? Kas man, starp citu, liekas visnotaļ loģiāli. Galu galā šis trauks ir vismaz tikpat vērtīgs kā mesas biķeri, dievmaizīšu šķīvji vai pārējie liturģiskie trauki.
— Lūkasam taisnība, — Kēvins iejaucās. — Klostera “Pie svētā akmens” baznīca taču ir tuvu tālu izslavēta savas vērtīgo liturģisko trauku kolekcijas dēļ. Daži labi esot no tīra zelta un rotāti ar dārgakmeņiem — un tāpēc tos glabā ugunsdrošā un neuzlaužamā seifā, tā bija rakstīts informatīvajā brošūrā. Apskaidrības kauss tur būtu drošībā, vai ne?
Laura nogrozīja galvu. — Var jau būt. Tomēr man nešķiet, ka profesors to būtu paslēpis tur.
— Oi, nē! — Kaja iejaucās, tad iebāza mutē milzīgu frī kartupeļu porciju un papildus vēl veselu kaudzi ziedkāpostu. — Fāfēc fat fe?
— Pavisam vienkārši — jo pie klostera dārgumiem parasti drīkst piekļūt tikai bursārijs jeb mantzinis un, protams, abats. Taču ne jau bibliotekārs. Tātad ar pātera Dominika pieminēto seifu noteikti būs domāts kas cits, nevis klostera dārgumu glabātava.
Lūkass paraudzījās māsā ar neizdibināmu skatienu. Viņš bija iegrimis dziļās domās. Laura gluži vai varēja saskatīt, ar kādiem apgriezieniem strādāja viņa supersmadzenes. — Tātad tu domā... — viņš uzmanīgi sāka.
Laura pamāja, enerģiski sadalīdama savu karbonādi. — Tieši tā.
— ... ka šis seifs, iespējams, atrodas citā klostera vietā?
— Pareizi.
— Varbūt... slepenajā bibliotēkā?
Meitenes seju izgaismoja līksms smaids. — Bravo, Lūkas! Un tev pat nevajadzēja padomu no publikas! — Tad viņa atguva nopietnību. — Esmu pārliecināta, ka šim seifam jābūt kaut kur slepenajā bibliotēkā. Bez pātera Dominika par to taču nezināja neviens no mūkiem. Pat abats ne.
— Šī iemesla dēļ man tava tēze liekas visnotaļ loģiāla, — Lūkass viņai piekrita ar profesora cienīgu nopietnību.
— Es taču teicu! — spriežot pēc Kajas sejas izteiksmes, viņa domāja, ka ir pateikusi kaut ko-ārkārtīgi pašsaprotamu. Turklāt meitene tā vicināja pa gaisu dakšiņu, ka gaļas gabaliņš no tās nokrita uz grīdas. — Ops, — resnīte noteica un paliecās zem galda, lai to paceltu.
Laura pavīpsnāja par viņas neveiklību, bet tad atguva nopietnību. — Turklāt šis arhīvs bija vienīgā vieta visā klosterī, kas Dominikam — un tātad arī viņa draugam Austrumam — bija pieejama jebkurā laikā. Viņam nevienam nebija jāprasa atļauja, nemaz nerunājot par bailēm, ka viņu tur varētu pārsteigt kāds svešinieks.
Kēvins, beidzis ēst, nolika sāņus nazi un dakšiņu un noslaucīja muti ar salveti. — Izklausās, ka tev būs taisnība, Laura.
— Vai ne? — Laura starojoši uzsmaidīja zēnam. Kēvins allaž bija tik laipns un lielākoties viņas pusē. Viņa atkal izjuta savādo kņudoņu vēderā, meitenei sametās te auksti, te karsti. Kēvins atsmaidīja pretī, un Laura manīja, ka viņai iekvēlojas vaigi. Ak kungs — kaut viņš neievērotu, ka es nosarku! Viņa žigli novērsās.
— Man katrā ziņā ir pilnīgi skaidrs: ja kauss patiešām ir noslēpts “Pie svētā akmens”, tad noteikti slepenajā bibliotēkā!
— Nu labi, — Lūkass sacīja, uzdurdams uz dakšiņas pēdējo karbonādes kumosu. — Vienkārši iedomāsimies, ka tavs pieņēmums ir pareizs. Tad jau tev viņreiz, apmeklējot klosteri, vajadzēja ievērot kādu seifu.
Laura papurināja galvu. — Neievēroju vis.
— Nē?
— Nē! Bet mēs ar Persiju toreiz nemeklējām seifu. Mums bija citas rūpes! Tāpēc tūliņ pat jādodas uz klosteri vēlreiz, turklāt pēc iespējas ātrāk.
Kaja īgni nopētīja vispirms Kēvinu un tad Lauru. Kaut kas viņai laikam nebija pa prātam. — Jauki un lieliski, — viņa beidzot noteica. — Bet kā tu līdz turienei nokļūsi?
— Ar Persija auto, protams, — tāpat kā pagājušoreiz!
Kad Laura pēc trim stundām iegāja vingrošanas zālē, viņa jau no pirmā acu uzmetiena manīja — kaut kas nav lāgā: sporta skolotājs, tērpies paukošanas kostīmā, sēdēja uz paklāju kaudzes un nomākts raudzījās grīdā.
— Hei, Persij, — kas tev tā par sejas izteiksmi? It kā būtu iekodusi kāda nelaba uts.
— Trrāpijī desmitniekā, mademoiselle! — Persija jauneklīgajā sejā ar grūtībām parādījās smaids. — So uti sauc par Kvintusu, un viņš šo apzimejumū ir pelnījis visaugstākajā mērrā!
Laura sarauca pieri. — Vai tiešām? Ko tad viņš izdarījis?
— Sorreiz viņš parrspejīs pats sevī, šis nožēlojamais draņķis. — Gaišmatis nicinoši saviebās un, tikai ar pūlēm novaldījis dusmas, trieca ar dūri pa nevainīgajiem vingrošanas paklājiem. — Viņš izdomajīs visai elegantū gājienu, kā mis Mēriju un mani izslēgt no spēles vismaz līdz Lieldienām, lai mēs nevarretū tev palidzēt izpildīt svarrīgo uzdevumū.
— Ko? — Laura juta, ka sāk krist panikā. — Kā tad tā?
— Glužī vienkarršī: viņš mums ieškiebīs ll.c klasi, lai mēs pavaditū to ekskursijā uz Ziemeļjūrrru. Sākotnejī pārredzētie kolēģi it kā nesen esot saslimūši, un tā viņš, izmantodāms savas piln-varrās, izrraudzījās mūs, lai ieceltu viņu vietā.
— Bet... — Lauras sejā parādījās izmisums. Paukošanas maska izslīdēja viņai no rokas un grabēdama nokrita uz zāles koka grīdas.
— Viņš taču nedrīkst tā rīkoties!
— Drrīkst gan, Laura, turrklāt vēl ļoti labī! Būdams interr-nāta vadītajā vietas izpildītājs, viņš ir tiesīgs dot mācibspekiem uzdevumūs pēc sāviem ieskatiem. Ja mēs viņa rrīkojumus neizpildīsim bez nopietna iemeslā, tad tas būs smags amata parrkapūms, kas savukarrt Tumšickim ļaus pieprrasīt mūsu atlaišanu, — un mēs, prrotāms, neviens neesām ieinteresēti to panākt!