Apmēram piecsimt metru pirms ēkām Morduks nogriezās pa kreisi no šosejas un iebrauca šaurā, neasfaltētā lauku ceļā, kas no aizmugures pienāca klāt vientuļajai abatijai. Viņš pieturēja cieši pie mūra aiz varena kadiķkrūma un izslēdza motoru. — Galapunkts, dāmas un kungi, — viņš smīkņādams sacīja. — Klāt esam.
Laura paskatījās uz turpat divus metrus augsto klostera mūri, kas pacēlās tieši priekšā. — Vai te kaut kur nav jābūt durvīm? — viņa pārsteigta vaicāja.
— Ir jau arī — bet šīs durvis nebūtu slepenas, ja būtu saredzamas jau pirmajā piegājienā!
— Eksakteniski! — Lūkass zinoši pamāja. — Ieeja droši vien slēpjas aiz paegļa.
Laura izbrīnīta viņā paraudzījās. — Paegļa?
— Jā, — brālis smīnēdams atteica. — Parasti to dēvē par kadiķi!
Laura pacēla acis pret debesīm. — Un tu patiešām domā, ka aiz tā atrodas durvis?
— Protams. — Lūkass pavīpsnāja. — Tas taču ir acīmredzams.
— Tieši tā — un tāpēc tu nošāvi greizi! — Atilas smaids atgādināja plaši atvērtu vardes muti. — Ja kaut ko gribi paslēpt, tad jāizvairās no lietām, kas ir acīmredzamas!
Lūkasa sejā parādījās vilšanās, taču Laura iekšēji nopriecājās. Viņai tas bija patiess mierinājums, ka arī superkoeficienti šad rad varēja pārrēķināties.
Tikai — kur gan ir slepenā ieeja?
Viņa uzmanīgi nopētīja klostera mūri. Tas bija veidots no rupji tēstiem laukakmeņiem, savienojumu vietas un plaisas bija aizziestas ar māliem. Gadsimtu gaitā tur bija ieķērušās un uzdīgušas sēkliņas, tāpēc sienas lielāko daļu klāja zariņi bez lapām, sačerve-lējusies zāle un kaili sūreņu zari. Durtiņas gan Laura, pat labi gribēdama, nevarēja atklāt, — kad piepeši ieraudzīja efeju, kas kadiķa tuvumā vijās augšup pa mūri. No pirmā acu uzmetiena tā ne ar ko neatšķīrās no parastas efejas. Laurā aizdomas pamodās tikai tad, kad viņa ievēroja gandrīz sirdsveida formas lapu biezokņa vidū divas vītnes, kas apmēram metru viena no otras kāpa augšup pa sienu. Tās bija gandrīz paralēlas. Tad viņai ienāca prātā, ka abas vītnes, iespējams, aizsedz slepenās ieejas spraugas.
Viņa paskatījās uz Atilu Morduku un klusēdama norādīja uz efeju. Pundurmilža līksmais smaids liecināja, ka meitenes aizdomas ir pareizas.
Tad saimniecības pārzinis atguva nopietnību. — Vai man iet kopā ar jums? — viņš vaicāja.
Meitene papurināja galvu. — Nevajag, Atila. Jo mazāk mūsu būs, jo mazāka iespēja, ka mūs atklās! Tāpēc arī neņēmām līdzi Kaju un Kēvinu.
— Laba doma, — Atila norūca un tad novēlēja viņiem veiksmi. — Un neaizmirstiet: koka durvis blakus komposta kaudzei ved tieši uz krusteju. Tur jūs droši vien zināsiet, kā tikt tālāk, vai ne?
— Jā, protams, — Laura atteica. Viņa jau atvēra automašīnas durvis, kad pundurmilzis atkal pievērsās meitenei.
— Vai tu kaut ko neesi aizmirsusi, Laura?
— Ko tad?
— Šo te, piemēram, — saimniecības pārzinis atbildēja un pastiepa pretī metāla priekšmetu. — Kā citādi tu domā tikt bibliotēkā? — Priekšmets izskatījās pēc lielas atslēgas. Izlocītās vai robainās mēlītes vietā gan bija tikai grezni vīts stienītis. Tas ir mūķīzeris, Laura tūliņ atskārta.
— Sena ģimenes relikvija, — Atila paskaidroja, mirdzošām acīm apbrīnodams noslēpumaino durvju atdarītāju. — Ir tikai dažas kaltas slēdzenes, kas tam var pretoties. Vienam no maniem senčiem izdevās ar tā palīdzību tikt līdz pat privātajiem Spānijas galma apartamentiem. Viņš, nabadziņš, bija neglābjami iemīlējies brīnumdaiļā karaļmeitā un alka savu pielūgsmes objektu tikai reizi, kaut mazu brītiņu aplūkot vistiešākajā tuvumā.
— Cik romantiski, — Laura apskaidrotu skatienu izdvesa un piepeši iedomājās par Kēvinu. — Ceru, ka viņam izdevās.
Atila dziļi nopūtās. — Jā, diemžēl.
— Diemžēl? — meitene atkārtoja un sarauca pieri. — Kāpēc diemžēl?
— Jo citādi viņš līdz pat kapa malai nebūtu uzzinājis, ka viņa pielūgtā daiļava par savu skaistumu varēja pateikties tikai savas istabenes grimēšanas mākslai un, par spīti jaunībai, it nemaz nevarēja lepoties ar nevainojamiem zobiem, bet gan nēsāja protēzi. Nabaga puisis saņēma milzīgu triecienu, ieraugot viņu nekrāsojušos, un tā pārbijās, ka viņu gandrīz vai noķēra pils sargi!
— Tā viņam, lūriķim, arī vajag, — Lūkass norūca un piebikstīja māsai sānos. — Taisies vienreiz!
Kad Laura izkāpa no auto, tumsā atskanēja baiss kliedziens. Viņa sarāvās, bet tad atskārta, ka tas bija tikai nevainīga apodziņa medību sauciens.
Nakts bija salta un drēgna. Temperatūra bija nokritusies gandrīz līdz nullei. Aukstums ielīda Laurai aiz vējjakas un sāka drebināt. Meitene stingiem pirkstiem taustījās gar kreiso efejas vītni pa šķautņainajiem mūra laukakmeņiem. Nepagāja necik ilgs laiks, kad viņa jau bija atradusi spraugā paslēptu aizbīdni. Pavelkot to, atskanēja metālisks klikšķis. Viņa ar Lūkasu atspiedās pret akmens sienu. Tā gandrīz bez pretestības padevās spiedienam, pārvietodamās pārsteidzoši viegli, un izveidoja mūrī atvērumu, pa kuru brālis ar māsu varēja ielīst klostera dārzā.
Atila Morduks viņiem bija precīzi aprakstījis ceļu. Uz šaurajām taciņām zem viņu kājām čirkstēja grants, kamēr viņi paši, zemu pieliekušies, slīdēja pa dobēm uz komposta kaudzes pusi. Noplukušās koka durvis, kas veda uz krusteju, nebija aizslēgtas, tā ka Laurai pat nevajadzēja likt lietā mūķīzeri.
Līdzko meitene ar brāli bija pazudusi durvīs, klostera dārza austrumu stūrī no veca valriekstkoka stumbra aizsega atdalījās ēnains siluets.
Paraugoties uz komposta kaudzes pusi, viņa acis kvēloja, un elpa nakts aukstumā pārvērtās par maziem mākonīšiem. Taču Sarkanā nāve salu nejuta. Viņš bija apmierināts ar sevi un ar pasauli. Iekšēji viņš smējās. Viss notika tieši pēc plāna, un nebija ne mazākā iemesla šaubīties par viņa pasākuma izdošanos. Beigu beigās tas skuķis neloloja ne mazākās aizdomas un ij nenojauta, ka cilpa ap viņas kaklu savelkas arvien ciešāk. Drīz vien to nejēgu gaida skarba atmošanās — bet tad jau būs par vēlu, jo glābiņa nebūs.
Prieka nojausmā viņam pār muguru noskrēja patīkami šermuļi. No rīkles izlauzās baisi smiekli, kas atbalsojās klostera dārzā, līdz, tiem izskanot, atkal iestājās klusums.
Nāves klusums.
Bibliotēkas durvju slēdzene Morduka burvju atslēgai bija tīrais nieks. Arī pagrabstāva slepenajā klostera arhīvā Laura un Lūkass iekļuva bez mazākajām problēmām.
Kad zēns iegāja bibliotēkā, viņam atkārās žoklis un acis iepletās lielas kā šķīvji. Gari stiepts “oooo” bija viss, ko viņš neizmērojamā izbrīnā spēja izteikt.
Griestu velvi atkal greznoja fantastiskās nakts debesis ar visām dzirkstošajām zvaigznēm un starojošajiem mēnešiem. Pirmajā brīdī Laura vēl nobrīnījās, ka tās neklāja tie paši biezie mākoņi, kas laukā bija drūzmējušies virs klostera. Bet tad viņa atcerējās, ka uz griestiem bija atveidots Avanterras debesjums. Pie debesīm stāvēja arī noslēpumainā septiņu zvaigžņu veidotā zīme, ko viņa pēdējoreiz bija vērojusi virs Tumsas cietokšņa, un tās spožums pārspēja visas pārējās zvaigznes.
— Vai kādreiz esi redzējis ko tamlīdzīgu? — viņa vaicāja brālim, kurš bija apstājies kā zemē iemiets un ar bijīgu skatienu apbrīnoja pasakaino jumolu.
— Nē, vēl nekad, — Lūkass gandrīz nedzirdami izdvesa, acis nenolaizdams no griestiem. — Vai tev ir kāda nojauta, kā tas viss darbojas? Tur taču jābūt kādam trikam!
— Kāpēc? — Laura, viegli smaidīdama pavērās brālī, un vārdi raisījās no viņas mutes gandrīz bez pašas līdzdalības. — Vienkārši pieņem to, kā tas ir, un priecājies par šo brīdi. Ne jau viss, ko uzreiz nav iespējams izskaidrot, balstās uz kādu triku vai ilūziju. Daudz kas noskaidrojas tikai tad, ja var ieskatīties aiz lietu ārējā veidola.