— Un ko tev atklāj skats aiz ārējā veidola?
— Būtību! — Laura sausi atteica.
Brāļa sejā parādījās godbijīgs izbrīns. — Būtību?
— Jā, — Laura lielā nopietnībā paskaidroja, bet tad nespēja novaldīt smaidu. — To, lūk, ka neesam nākuši šurp, lai brīnītos par šīm velvēm, bet gan lai atrastu seifu. Vai esi jau aizmirsis, supergalva?
Lūkass sabozās — viņš vienkārši nevarēja ciest, ja par viņu uzjautrinājās.
Brālis ar māsu pārmeklēja visu bibliotēku. Ieskatījās aiz katra plaukta, izošņāja ik stūrīti un ik nišu. Viņi pat rūpīgi izklaudzināja sienas, meklēdami paslēptu telpu. Taču visas pūles izrādījās veltīgas. Milzīgajā grāmatu krātuvē nekur nebija atrodams seifs vai dzelzs skapis. Visā pazemes arhīvā nebija nevienas mēbeles, kurā kaut kas varētu slēpties. Viņi vīlušies jau grasījās beigt meklēšanu, kad tomēr pamanīja vēl vienu skapi. Tikai tas nepavisam nebija piemērots slēptuvei, jo bija uzzīmēts uz freskas, kas sniedzās no grīdas līdz pat griestiem.
Nezināms mākslinieks to bija uzgleznojis zāles aizmugurējā stūrī, uz sienas starp divām plauktu rindām, pavisam tuvu noslēpumainajam zvaigznājam. Toreiz, kopā ar Persiju, Laura to vispār nebija ievērojusi. Kāds gan tur brīnums, jo, pavirši skatoties, radās iespaids, ka abi grāmatu plaukti, kas noslēdza eju, vienkārši ir mazliet garāki par pārējiem koka plauktiem. Un lielais skapis uz sienas ejas galā izskatījās maldinoši īsts. Laurai vajadzēja vairākkārt ieskatīties, līdz viņa saprata, ka tas, tāpat kā plauktu gali, bija tikai uzgleznots.
Meitene, iedegusies ziņkārē, pienāca tuvāk. Arī Lūkass bija ieintereējies, un tā viņi abi nopētīja gandrīz īsto mēbeli. Tas varēja būt gandrīz divus metrus augsts un vairāk nekā metru plats, izskatīdamies kā no koka. Dīvainā kārtā skapim, liekas, nebija durvju. Priekšpusē nebija redzama ne slēdzene, ne rokturis. Toties to greznoja krāšņas intarsijas. Tur mijās lieli tumša un gaiša koka kvadrāti, veidodami šaha galdiņa rakstu, kas gan sastāvēja tikai no četrām horizontālām un četrām vertikālām rindām. Katrā no šiem sešpadsmit lauciņiem atradās pa vienai dzīvnieka figūrai: lauva, antilope, vilks vai mamuts, tā ka uz savādā spēles laukuma — ja vien tas tiešām bija spēles laukums — atradās pa četriem katra veida dzīvniekiem. Dzīvnieki izskatījās pārsteidzoši plastiski un, ja neņem vērā izmērus, — gluži kā dzīvi.
Laura norādīja uz grezno skapja priekšpusi. — Kas tas ir? — viņa vaicāja. — Vai tas būtu tāds kā spēles galdiņš?
Viņai par pārsteigumu, arī Lūkass nezināja izskaidrojumu.
— Nav ne mazākās nojausmas — bet šis tas par to liecina. Es gan tādu spēli vēl nekad neesmu redzējis. Figūru izkārtojums ir visnotaļ dīvains, kā tev liekas?
Jā gan, Laura nodomāja. Apakšējā rindā pamīšus bija izkārtoti mamuti ar vilkiem, virs tiem pārmaiņus stāvēja antilopes un lauvas. Un abās atlikušajās rindās tieši tāpat.
— Ja tā tiešām ir spēle, tad man galīgi nav skaidrs, kā tās figūras pārvietojas, — Lūkass turpināja. — Kādā veidā un vai vispār tās nokļūst uz citiem lauciņiem, lai nosistu pretinieka figūras, vai arī varbūt uz tām tiek novietoti kauliņi pēc kaut kādas sistēmas? — Zēns neziņā pacēla rokas. — Bet varbūt tam visam ir kāda cita nozīme, kas zina? — Viņš vienaldzīgi paraustīja plecus.
— Beigu beigās mums tas varētu būt vienalga, Laura. Tas skapis ir tikai uzzīmēts, un tāpēc to nevar izmantot par slēptuvi. Un tas nu gan nav nekāds sarežģītais secinājums — pat ja Atila gribētu nostāties uz galvas!
Laura ar roku noglāstīja sienu. Tā bija pavisam gluda. It kā gleznojums būtu klāts ar laku, neredzamu aizsargslāni. Viņas sejā parādījās apjukums. —Jocīgi, ka viņi tā centušies, darinādami šo fresku. Apakšā taču tādu mākslas darbu tikpat kā neviens neredz.
Lūkass atkal sarauca pieri. — Tev taisnība. Un pat tiem nedaudzajiem, kas zināja slepeno arhīvu, skats uz to lielā mērā gāja secen!
Laura neizpratnē uzlūkoja brāli. — Kā tu to domā?
— Paskaties taču: freska atrodas vistālākajā telpas stūrī. To neredz ne no durvīm, ne no bibliotekāra letes. Un pat no lasām-galdiņiem ne. Ja uz to grib paskatīties, tad speciāli jānāk uz šo eju.
— Tagad, kad tu pateici, es arī ievēroju.
— Kāpēc gan vajadzētu izrotāt sienu ar gleznojumu, kas turklāt ir gluži kā dzīvs, ja to neviens neredz?
Laura saspringti nopētīja attēlu. — Bet... Kaut ko taču viņi bija domājuši, vai ne?
— Es arī tā pieņemu! — Lūkass domīgi paskatījās māsā pāri briļļu malai. — Jautājums tikai — ko? — Tad viņš ieskatījās pulksteni. — Ak vai, tūliņ būs pusčetri, — viņš steigšus ieteicās.
— Mūki drīz celsies augšā. Labāk iesim! Mēs te neko vairs nevaram izdarīt!
Laura vīlusies nopūtās un negribīgi pievienojās brālim, kurš virzījās uz izejas pusi. Viņa vēl pēdējo reizi pagriezās atpakaļ un pavērās neparastajā zvaigznājā pie debesīm. Septiņas zvaigznes dzirkstīja un staroja tik spoži, it kā gribētu kaut ko teikt.
Itin kā tām būtu kāda slepena vēsts.
Taču Laura nespēja to atšifrēt. Viņai likās, ka spožums it kā apžilbina skatu uz mistēriju, kas slēpās aizmugurē. Viņa nomākta devās tālāk. Tomēr meitene pēkšņi apstājās kā sasalusi. Brīdi Laura izskatījās kā pārakmeņojusies, līdz viņas seja piepešā atskārtā iemirdzējās kā saulīte.
Protams! Kā viņa varēja būt tik neattapīga!
Un kādēļ viņa nebija agrāk iedomājusies par Morduka vārdiem: “Ja gribi kaut ko paslēpt, tad jāizvairās no lietām, kas ir acīmredzamas!” Ja likās acīmredzami, ka kausu nevar paslēpt uzzīmētā skapī, tad tieši šāds skapis bija nevainojama slēptuve!
— Lūkas, pagaidi! — viņa satraukti iekliedzās, pagriezās un piesteidzās pie gleznas. Vēl skrienot viņa visas domas un enerģiju koncentrēja uz fresku, visu pārējo ap sevi izslēgdama — un vēl tajā pašā mirklī ievēroja, ka apgleznotā siena sāk ņirbēt un kļūst caurspīdīga.
Lūkass pārsteigts apstājās, pagrieza galvu un atskatījās pār plecu — viņš vēl paguva ieraudzīt, ka Laura sper soli iekšā freskā. Nākamajā mirklī no viņas nebija ne vēsts, it kā siena būtu viņu aprijusi.
27. nodaļa ĀĶĪGA MĪKLA
Zeltmēness un Cilvēkzvaigzne, pacēlušies augstu virs Blāzmoraldas, ietina Grāla pili siltā gaismā. Paravains, mieru nerazdams, staigāja šurpu turpu pa lielo torni. Viņu māca raizes. Raizes par Alienoru. Par Silvānu. Par Apskaidrības kausu.
Un rūpes par pasauļu nākotni.
Protams, Elizionam bija taisnība. Viņi nedrīkstēja ķerties pie vardarbības, jo tādējādi nodotu gaismas sūtību. Bet kas gan notiks, ja īstenosies Borborona plāns? Ja viņam patiešām izdosies iegūt kausu un izdevīgā brīdī sagūstīt Lauru?
Tad gaismas pusei tomēr nāksies ciest zaudējumu, un viņi diez vai spēs pretoties melno karotāju leģioniem. Tumsas spēki triumfēs, un nenovēršami sāksies mūžīgās iznīcības valstība.
Bet tieši tas nedrīkstēja notikt.
Nekādā ziņā!
Paravains nezināja, kā to aizkavēt, un viņam neiekrita prātā neviens risinājums, lai cik ļoti arī viņš lauzīja galvu.
Izdzirdis Morvenas soļus, viņš izjuta atvieglojumu, un viņa sirdi pārņēma prieks. Par spīti raizēm, kas viņu bija nomākušas, bruņinieks uzsmaidīja dziedniecei.