Morvena atbildēja viņa smaidam, bet tad atguva nopietnību.
— Zinu, kas tevi nospiež, — viņa sacīja. — Tāpēc arī atnācu.
Paravains dāvāja viņai pārsteigtu skatienu.
— Nav labi palikt vienatnē ar savām rūpēm, — Morvena maigā balsī turpināja. — Daloties ar kādu citu, tās vieglāk pārciest. — Viņa pienāca Paravainam pavisam tuvu klāt un satvēra viņa plaukstu.
Paravainam, sajūtot viņas ādas siltumu, noskrēja skudriņas.
Dziedniece pavērās viņā ar lielām acīm. — Vai atceries ziemas saulgriežus? Kad tu atgriezies no Laiku ielejas bez kausa un biji cieši pārliecināts, ka viss ir zaudēts?
Paravains pamāja.
— Likās, cerību vairs nav — un tomēr mēs tikām glābti.
Bruņinieks pasmaidīja.
— Kādēļ lai šoreiz būtu citādi? — dziedniece apņēmīgi vaicāja.
— Tāpēc, ka brīnumi neatkārtojas, — baltais bruņinieks atbildēja. — Un toreiz tas bija brīnums.
Morvenas acīs parādījās mikls mirdzums. — Kāpēc tu tik maz tici gaismas spēkam? — viņa čukstēja aizsmakušā balsī. — Kāpēc tevī ir tik maz paļāvības un cerības? — To teikusi, viņa pievilka bruņinieku pie sevis, un Paravains ieslīga viņas rokās un piekļāva Morvenu sev klāt. Viņš bija apskāvis jauno sievieti tik cieši, it kā nekad negribētu laist vaļā.
Bija tieši tā, kā Laura bija gaidījusi: ieiedama sienā, viņa neko nejuta. Ne pretestību, ne berzi — vispār neko. Pasaule zem lietu ārējā veidola itin viegli atklājās tiem, kas tai cieši ticēja, un tā Laurai radās sajūta, it kā viņa vienkārši būtu iegājusi dziļāk starp grāmatu plauktiem. Tad gan meitene pamanīja, ka šis tas tomēr ir mainījies: ausīs kaut kas smalki sīca, un apkārt viss bija tīts starojošā gaismā. Citādi plaukti pa labi un pa kreisi izskatījās pavisam reāli, un arī skapis viņas priekšā bija īsts. Un aptaustot radās sajūta, ka tās būtu no koka darinātas mēbeles.
Izdzirdusi savu vārdu, Laura pagriezās un ieraudzīja brāli. Lūkass neizpratnē stāvēja pie sienas, it kā atrastos aiz skatloga stikla, un bezpalīdzīgi aptaustīja to ar rokām, skaļi saukdams: — Laura! Kur tu paliki, Laura!
Tātad Lūkass viņu neredzēja.
Skaidrs, ka ne, galu galā Lūkass jau nebija sargātājs. Tikai sargātājiem atklājas pasaule aiz lietu ārējā veidola.
Lauru jau mocīja kārdinājums pabāzt galvu cauri sienai, lai nomierinātu Lūkasu, kad viņa izdzirda svešādas balsis, kas jaucās cita citai vidū: — Bija arī laiks, vai ne? — Mēs jau domājām, ka viņai tas nekad neienāks prātā! — Sargātāji arī vairs nav tādi, kā bija kādreiz. Kā var būt tik lēna domāšana?
Meitene izbrīnīta pavērās visapkārt.
Kas tur bija?
Kas te nupat runāja?
Laura paskatījās pa labi un pa kreisi, tomēr nevienu neredzēja.
Varbūt šīs balsis nāca no skapja?
Meitene spēra soli tuvāk mākslinieciski greznotajai mēbelei, kad atkal izdzirda spīvu balsi: — Paskat tik! Un tāda grib būt par gaismas karotāju! Ja viņa tā turpinās, tad nekad neatrisinās mīklu, nekad savā mūžā!
Laura atkal apjukumā pētīja eju — līdz skatiens pievērsās dzīvniekiem.
Lauvas, antilopes, vilki un mamuti skapja priekšpusē likās atdzīvojušies. Tie bija pametuši savas vietas kvadrātveida lauciņos un, it kā tā būtu visdabiskākā lieta pasaulē, žirgti pastaigājās pa spēles laukumu, vērodami Lauru un sarunādamies savā starpā.
Meitene neizpratnē uzlūkoja savādo ganāmpulku. — Vai jūs runājat par mani?
— Protams! — Vīzdegunīgo atbildi izspļāva četras antilopes, kas runāja korī un tad izplūda zviedzošos smieklos. Tad tikai Laura pamanīja, ka šie radījumi ar vītajiem radziņiem, tāpat kā lauvas, vilki un mamuti, kustas pilnīgi sinhroni.
Pelēkie vilki pastiepa purnus pret griestiem un iegaudojās, tas gan izklausījās pēc izsmiekla, kamēr mamuti apdomīgi klanīja lielās galvas un pievienodamies taurēja. Tikai četri lauvas klusēja, izskatīdamies aizvainoti, it kā nodoties šādām bērnišķlbām būtu zem viņu goda.
Laura norīstījās. — Ko... ko jums no manis vajag?
— No tāda jautājuma vien jānostājas kājām gaisā, vai ne? — iegaudojās vilki un, galvas grozīdami, noraudzījās mamutos. — Viņa taču ir tā, kurai no mums kaut ko vajag, vai ne?
— Pilnīgi pareizi, pilnīgi pareizi! — masīvie dzīvnieki noņurdēja. — Tas tikai liecina, ka viņa nekādā ziņā nevar būt īstā. Sargātāja nekad neuzdotu tik muļķīgu jautājumu. Ak vai — tas var beigties tikai ļauni! Tikai ļauni!
— Ļer-ļer-ļer! — Lauvas nosodoši nolūkojās mamutos. — Viņa ir apjukusi, tik daudz taču jūs redzat, ikvienam citam ietu tieši tāpat.
— Bet ne jau gaismas karotājai, vai ne? — vilki rūca, neuzticīgi pētīdami Lauru savām nekaunīgi brūnajām acīm.
— Mēs taču visu laiku to sakām, — sudrabainās balstiņās čaloja smalkās antilopes. — Viņa nav nekāda sargātāja, ko viņa te...
Te piepeši lauvas pārskaitušies ierēcās. Kaut arī viņi nebija lielāki par trīsdesmit centimetriem, skaņa ar pērkona dunoņu atbalsojās ejā, nodrebinādama sienas un spēcīgi nodārdēdama Laurai ausīs. Antilopes pārbijušās sarāvās, un vilki bailīgi iežmiedza astes. Tikai mamuti palika gluži vienaldzīgi.
— Tūlīt pat izbeidziet muļķības! — lauvas auroja. — Sāksim vienreiz! Tad jau redzēsim, vai viņa ir īstā — jo tikai tad viņai atklāsies noslēpums!
Laura vairs nespēja novaldīties nepavīpsnājusi. — Tad kauss patiešām ir paslēpts šai skapī? — viņa jautāja.
— Paklau, paklau! —r antilopes vīzdegunīgi iebrēcās. — Tas taču ir skaidrs, vai ne?! — nicinoši iekaucās vilki, kamēr mamuti tikai piekrītoši murmināja: — Tiesa. Tiesa gan!
— Un mēs visi kopā esam nomodā, lai tas nokļūtu pareizajās rokās! — lauvas paskaidroja, lepni pacēluši galvas, un, kaut arī Laura nemanīja ne vēsmiņas, viņu krēpes noplīvoja itin kā stipra vēja pūsmā. — Lai kurš to arī gribētu paņemt, viņam vispirms jātiek mums garām — un tas var izdoties tikai īstajam!
— Bet... — Laura pārsteigta paskatījās dzīvniekos. — Profesors taču sacīja, ka kausu sargājot zīmoga spēks.
Viņai ausīs atskanēja zvaniņu šķindai līdzīgie antilopju smiekli, un vilku izsmējīgie kaucieni sajaucās ar mamutu uzjautrināto ņurdēšanu. Tikai lauvas saglabāja pašcieņu, kā jau klājas zvēru karaļiem. — Tieši tā arī ir, — tie svinīgi apstiprināja. — Tikai zīmoga noslēpums var mums pavēlēt pavērt ceļu pie kausa. Vai arī — ja tev izdosies uzminēt mūsu mīklu — jo viens izriet no otra.
Lauras mutes kaktiņi nolaidās lejup. — Viens izriet no otra? — viņa domīgi atkārtoja. — Baidos, ka nesaprotu, ko...
— Mēs ticam tev uz vārda! — antilopes ķiķināja. — Būtu jau arī jābrīnās, ja notiktu citādi, vai ne! — komentēja vilki. — Ak vai, ak vai! — mamuti apjukumā zūdījās.
— Nav nemaz tik grūti! — paziņoja lauvas. — Tu vari mēģināt trīs reizes. Bet padomā labi un izvēlies rūpīgi, jo citādi seifs tev paliks aizslēgts uz mūžīgiem laikiem.
Laura norija siekalas. Gandrīz pie paša alktā mērķa nācās konstatēt, ka šķēršļu rodas arvien vairāk. Cerams, ka mīkla nebūs grūta. Beigu beigās Lieldienas tuvojās ar joni.
— Vai esi gatava? — Lauvu uzdotais jautājums skanēja visnotaļ nepacietīgi.
Meitene steigšus pamāja. — Eēē... jā, jā, protams, — viņa aši attrauca.
— Tad sasmailē ausis un ieklausies labi, jo mēs to pateiksim tikai vienu vienīgu reizi! — Lauvas novērsās no Lauras un jautājoši pievērsās pārējiem dzīvniekiem. — Vai esat tik tālu? Vai beidzot varam sākt?