— Ātrumā ienāk prātā tikai kopīgais — visiem ir četras kājas, aste, tie ir zīdītāji. Visiem ir kāda simboliska jēga, vai tie parādās pasakās. — Laura, kaut ko apsvērdama, paraudzījās visapkārt.
— Tikai mamuti ir izmiruši.
Kaja pamāja. — Taisnība. Un mamutam vienīgajam ir snuķis un ilkņi. — Ievērojusi, ka Laura piemiedza acis un pārmetoši viņā noraudzījās, meitene žigli piebilda: — Labi, labi. Vismaz lauvām un vilkiem nav tik lielu ilkņu. Turklāt mamuti vienīgie no šīs kompānijas neparādās ne fabulās, ne pasakās! Gan lauvas, gan antilopes, gan vilkus tur var sastapt ik uz soļa!
— Mamuti un antilopes ir augēdāji, — Kēvins ieminējās.
— Bet lauvas un vilki ir plēsēji.
Lūkass domīgi palocīja galvu. — Tas gan viss ir pareizi, bet, baidos, neved ne soli tuvāk atbildei.
— Kā tad ne? — spriežot pēc Lauras sejas izteiksmes, viņai prātā bija ienākusi kāda ideja. — Tas, piemēram, var nozīmēt, ka pārmaiņus jānospiež lauciņš ar augēdāju un tad ar gaļēdāju. Piemēram, mamuts, lauva, vilks, antilope.
Lūkass piemiedza acis un saspringti domāja, bet tad enerģiski pakratīja galvu. — Nedomāju vis. Var taču būt tikai viena vienīga pareizā atbilde. Pēc tevis ieteiktā varianta sanāk simtiem iespēju.
— Tikai ne tad, ja ievēro mīklas norādījumus, — Laura iebilda.
— Tur taču teikts, ka jāiet kā zirdziņam.
Kaja neizpratnē piepūta vaigus. — Kas tad ar to būtu domāts? Auļiem, rikšiem vai soļiem?
Lūkass skaļi novaidējās, taču Laura smiedamās attrauca: — Ne viens, ne otrs, ne trešais! Pa lauciņiem jāiet kā šaha zirdziņam. Kēvins pamāja. — Izklausās pārliecinoši.
— Pareizi! — Lūkass pabīdīja brilles uz augšu no degungala.
— Tikai — ar kuru lauciņu sākt? Starp citu, tieši šis jautājums minēts arī pašā mīklā: “Vien sākumu izvēlies īsto.”
Laura sarauca pieri. — Neesmu pārliecināta, vai tā patiešām ir. Jo tas, ka jāsāk ar pareizo lauciņu, ir pārāk pašsaprotami, uz to neviens īpaši nenorādīs! Varbūt ar “sākumu” nemaz nav domāts pirmais lauciņš...
— Bet gan? — Lūkass nepacietīgi jautāja.
— Bet gan to vārdu pirmie burti! — Laura paziņoja savu pārdomu rezultātu. — Šie četri dzīvnieki taču atšķiras ar saviem nosaukumiem — un tie, starp citu, katrs sākas ar citu burtu!
Vienu brīdi Lūkass šķita pilnīgi apjucis. Muti atvēris, viņš blenza māsā — un tad viņa seja iemirdzējās kā laimesta skaitļu kombinācija spēļu automātā. — Ei, Laura, — tas ir ģeniāli! Vienkārši ģeniāli! Tas ir risinājums, pilnīgi noteikti! īpaši tāpēc, ka antilopes sākas ar patskani — A. Burtu, kas mūsu valodā gadās visbiežāk. — Lūkass staroja vēl vairāk. — Fenotastiski! Atbildei tagad vajadzētu būt vienkāršai kā bērnu spēlei. Mums ir L kā lauva, V kā vilks, M kā mamuts un A kā antilope. No šiem četriem burtiem ar zirdziņa lēcieniem jāizveido sakarīgs vārds.
Viņš strauji piebikstīja Kajai. — Iedod man lapiņu! Es ātri uzzīmēšu skapja durvju laukumu, lai mums būtu vieglāk.
Jau pēc īsa brīža skice bija pabeigta. Laura tūliņ pamanīja, ka Lūkass visu bija precīzi paturējis prātā.
Draugi aizrautīgi ķērās pie darba. Tomēr entuziasms beigās pierima, jo viņi vīlušies neatrada nevienu risinājumu. Lai cik ļoti viņi arī censtos, no šiem četriem burtiem neizdevās izveidot nevienu sakarīgu vārdu. Un ar zirdziņa lēcieniem jau nekādi ne. Lai ar kuru lauciņu viņi arī sāktu, nevienai kombinācijai nebija jēgas. Pēc stundas viņi, zaudējuši ticību, beidza. Turklāt Laura bija gandrīz pārliecināta, ka viņi ir uz pareizā ceļa.
Lūkass rezignēti nolaida zīmuli. — Man vienkārši nepielec. Viss taču liekas tik loģiāli — un tomēr nekas jēdzīgs nesanāk!
— Būsim kaut ko palaiduši garām, — Laura skaļi prātoja.
— Tā izskatās, — Kaja piekrita. —Jautājums tikai, ko.
— Kaut es to zinātu! — Laura nomocījusies nopūtās. — Varbūt padomāt, ko saka mīklas piektā rindiņa: “Tad zīmoga spēks tev parādīs ceļu.” Vai tev nekas nenāk prātā, Kēvin?
Kēvins nobālēja, viņa degungals kļuva gluži balts.
— Kas tev notika? — Laura noraizējusies vaicāja.
— Nekas īpašs. — Zēns atmeta ar roku. — Man tikai pēkšņi viss sagriezās vēderā. Varbūt vajadzētu kaut ko uzēst.
— Lieliska ideja! — Kaja, kas visu laiku bija sēdējusi diezgan vienaldzīgi, piepeši atguva modrību. Viņa pielēca kājās un jau grasījās steigties uz durvīm. — Man kuņģis jau pierāvies pie mugurkaula! — Turklāt pēdējās pusstundas laikā viņa bija nolocījusi veselu šokolādes tāfelīti. Viena pati! Jo pārējie bija augstsirdīgi atteikušies.
Laura tomēr aizturēja draudzeni. — Pagaidi mazliet! — viņa pārmetoši sacīja. — Padomāsim vēl brītiņu. Tas tagad ir svarīgāk.
Kaja padevās, kaut arī purpinādama. Kamēr viņa atkal apsēdās gultā, Laura prātodama noraudzījās abos zēnos. — Man visu laiku nedod mieru doma: kāpēc lauvas apgalvoja, ka zīmoga spēks un mīklas atminējums ir viens un tas pats? Ko tas varētu nozīmēt?
— Es varu vienīgi izteikt minējumus, Laura, — Lūkass sacīja.
— Ja atminējums patiešām ir vārds, kā mēs domājam, tad tas nozīmētu, ka...
Viņš apklusa un kā aizsapņojies lūkojās tālumā.
— Ko, Lūkas? Ko tas nozīmētu? — Laura steidzināja.
— Ka tas pats vārds attiecas arī uz Septiņu mēnešu zīmogu — un te nu mēs neesam gudrāki kā sākumā. Galu galā mēs vēl joprojām neesam atraduši, kā īsti ir ar to zīmogu un kur tas atrodas. Un vienīgo, kas mums varbūt spētu ko līdzēt, mēs nevaram sadabūt rokā.
Kaja uzmeta lūpu. — Kas tad ir tas vienīgais?
— Tā vecā grāmata, protams, — Laura iejaucās. — “Septiņu brālība”. Kriminālpolicija to pievāca kā lietisko pierādījumu.
— Un ja nu tu Rejmanim izskaidrotu, par ko ir runa, un viņu vienkārši mīļi palūgtu?
Laura sarauca pieri. — Aizmirsti par to, Kaja! Viņš nekad nepiekritīs. Tas ir viņa svarīgākais pierādījums pret profesoru, un to gan viņš no rokām ārā nelaidīs.
Draugu sejās parādījās rezignācija, un Kēvins izteica to, ko laikam gan domāja arī Lūkass un Kaja: — Tas nozīmē, ka vairs nav nekādu izredžu.
— Nē, Kēvin, to gan tas nenozīmē, — Laura pārliecināti iebilda un mundri uzsmaidīja. — Līdz Lieldienām vēl palikušas divas dienas. Četrdesmit astoņas stundas, kurās vēl var notikt milzum daudz. Beigu beigās tētis taču vienmēr sacīja...
— ... zaudē tikai tas, kurš jau ir padevies, — Lūkass turpināja. Taču balss nodeva, ka viņš par to nebūt nebija pārliecināts. Tādēļ Laura arī aiztaupīja teikumu, ko vēl bija grasījusies piebilst: “Kurš paļaujas uz gaismas spēku, tam izdosies viss.” Pēdīgi viņa pati sāka manīt, ka klusi ir piezagušās šaubas, kaut arī nevienam, protams, to nebūtu atzinusi.
Pat tēvam ne.
Grāla pils milzīgais pagalms nespēja uzņemt visus baltos bruņiniekus. Tālab daudzi no viņiem gaidīja ārpus vārtiem.
Gaismas glabātājs sēdēja starojoši baltā zirgā, kas stāvēja uz neliela paaugstinājuma pagalma ziemeļdaļā. Blakus viņam atradās bruņinieks Paravains un Morvena, kas arī sēdēja krāšņos sirmjos. Elizions, gandarīti smaidīdams, aplūkoja gaismas karotāju leģionus, kas bija ieradušies Blāzmoraldā. Tad viņš tos uzrunāja.
— Mani draugi, — viņš uzsauca skaļā un skaidrā balsī. — Mēs esam sapulcējušies, jo šai dienai jātop par mūsu prieka dienu. Šodien, Lieldienu svētkos, mēs saņemsim atpakaļ Apskaidrības kausu. Tādēļ dosimies kopā uz Laiku ieleju, lai godam sagaidītu kausa nesēju — un šī meitene parādīs ikvienam no mums piemēru, ka ir vērts karot gaismas pusē.