Viņa aši metās pie galda, lai pamodinātu vīrieti. To darīdama, meitene skaļi iebļāva viņam ausī: — Mosties, Atila! Mums jābrauc!
Tomēr, lai cik stipri meitene viņu purinātu un cik skaļi arī sauktu — gulētājs nepamodās. Viņš kā kurls vienkārši turpināja krākt, it kā atrastos narkozē.
Tas taču nevar būt, Laurai iešāvās galvā, kad viņa pēkšņi sajuta uz pleca kādu roku. Meitene šausmās iekliedzās, apcirtās — un ieraudzīja pavisam apjukušu zēnu.
Kēvins!
— Piedod, negribēju tevi izbiedēt, — viņš nobālis sacīja.
— Bet izdevās gan, — meitene pārmetoši atteica un tad izbrīnīta piebilda, — ko tu šeit dari?
— Mani atsūtīja Lūkass.
— Lūkass?
— Jā. Viņš nejūtas labi un lūdza mani aizbraukt tev līdzi uz klosteri.
— Nopietni?
Kēvins vēlreiz pamāja.
— Vai viņam atgadījies kas ļauns? — Laura likās noraizējusies.
— Nē. Kaut kas ar kuņģi, viņš teica. Varbūt vakariņas nenāca par labu. Iedevu viņam zāles, lai var iemigt.
Laura atviegloti uzelpoja un uzsmaidīja Kēvinam. Kāda laime, ka viņš bija gadījies! Cik laipni viņš par visu parūpējās! Un cik labi, ka viņa šai ķezā tagad nebija viena. Uz Kēvinu noteikti varēja paļauties tāpat kā uz brāli. Viņa klātbūtnē Laura jutās tik labi un droši. Meitene juta slepenu vēlmi satvert viņa roku, bet tad tomēr attapās.
Kēvins noklepojās un norādīja uz saimniecības pārzini. — Kas viņam noticis?
— Nav ne jausmas. Atila guļ kā lācis ziemas miegā. Es jau mēģināju viņu piecelt, bet... — Laura bezpalīdzīgi paraustīja plecus. — Nekādu izredžu!
Zēns piepeši sāka ošņāt gaisu. — Kas te tik dīvaini ož?
— Dīvaini?
— Jā. Pēc... alkohola, man liekas. — Kēvins izbrīnīts pavērās visapkārt. Tad viņš satvēra ūdens glāzi, kas bija apgāzusies uz galda, veidojot gaiša šķidruma peļķīti blakus Atilam, piegrūda to pie deguna un paostīja. — Kāds tur brīnums, — viņš sacīja un pielika glāzi Laurai pie nāsīm. — Tas visu izskaidro!
Laura ievilka gaisu un pasmaržoja. — Šņabis! — viņa pārsteigta iesaucās. — Kadiķogu šņabis. Bet... Tas taču nevar būt!
— Baidos, ka var gan! — Kēvins atteica, atklājis uz zema galdiņa zaļu pudeli. Tas nudien bija kadiķogu degvīns. Pudele bija gandrīz tukša. — Kāds tur brīnums, ka viņš nevar pamosties, — viņš, galvu šūpodams, konstatēja.
— Bet tas taču... es to vienkārši nesaprotu, — Laura stomījās. Tas it nemaz neizskatījās pēc Atilas! Viņš taču zināja, kas bija likts uz spēles, — kā viņš varēja tik ļoti piedzerties, ka vairs nespēja aizvest viņu “Pie svētā akmens”? Atila nekad tā nerīkotos — un tomēr viņš, gandrīz nekustēdamies un skaļi krākdams, vāļājās krēslā.
Kā tas varēja notikt?
— Un ko mēs tagad darīsim? — Kēvins pārtrauca viņas prātojumus. — Kā lai tiekam uz klosteri? Dr. Tumšicki vai Taksas kundzi laikam jau nevarēsim palūgt, vai ne?
Skaidrs, ka ne!
Un citus skolotājus, pats par sevi saprotams, arī ne. Beigu beigās visiem rāvenšteiniešiem bija stingri aizliegts nakts laikā iziet no internāta.
— Tad jau varam par visu aizmirst. — Kēvins nomākti paskatījās savā klasesbiedrenē, un sejas izteiksmē, ar kādu viņš nopētīja aizmigušo saimniecības pārzini, nejautās nekāda laipnība.
Laura nomākti raudzījās uz priekšu. Taču pēc īsa brītiņa viņas glīto sejiņu apgaismoja šķelmīgs smaids. — Nebaidies, Kēvin, — viņa smaidīdama sacīja. — Es zinu, kā mēs nokļūsim līdz klosterim.
Kad Melnais bercogs furhura pavadībā parādījās pie kameras režģiem, Mariuss Leanders pielēca kājās no guļvietas un metās uz sava mocītāja pusi. — Ko jūs vēlaties? — viņš tam uzsauca.
Borborona bālganā seja savilkās platā smīnā. — Vai esi jau aizmirsis? — Viņa aizsmakusī balss baisi atbalsojās pazemes cietumā. — Šodien mēs svinam Lieldienas. Un mums ir visi iemesli līksmot — jo šodien tava meita atdos man kausu. Apmaiņā pret tevi.
— Nekādā ziņā! — Mariuss kliedza bezspēcīgās dusmās.
— Laura to nemūžam nedarīs!
Melnais hercogs nošņaukājās. — Tu esi muļķis un tāds arī paliksi, — viņš līdzjūtīgā balsī noteica un tad deva trioktīdam pavēli atslēgt cietuma durvis.
Portaks izstaipījās un no sirds nožāvājās. Viņa akmens locekļi nokrakšķēja, kamēr laipnais milzis tos izlocīja un ievingrināja. Tad viņš pagrieza granītpelēko akmens seju pret meiteni, kas stāvēja līdzās, nepacietīgi viņu vērodama. — Es, cēlā kundze, priecājos, ka
atmiņa jums neviļas. — Milža balsi nepārprotami bija jaušams gandarījums. — Ka īstā brīdī attapāt par lauvām, spārnu nesējam.
Laura viņam plati uzsmaidīja. — Bet, Portak, — viņa sacīja.
— Tas, kurš kādreiz ir lidojis ar Latusu un Lateri, to nekad neaizmirsīs!
Koloss apdomīgi palocīja galvu un atmeta ar roku. — Jel nevajag man atgādināt, kas cilvēkiem var aizmirsties. Bet nu uz lauvām rāpieties, lai varu viņus atdzīvināt.
— Labi, labi, mēs ātri, — Laura nomierināja milzi un pagriezās pret Kēvinu. — Veicīgi rāpies virsū tam akmens lauvam! — viņa lika zēnam.
Kēvins, kura sejā vēl joprojām vīdēja izbrīns par brīnumaino resnās kolonnas pārvērtību, neizpratnē paskatījās Laurā. — Kādā sakarā? — viņš protestēja. — Kāpēc lai es līstu virsū tai vecajai akmens figūrai?
— Tūlīt sapratīsi, — Laura nelaipni attrauca. — Taisies ātri, mums nav laika!
Zēns paklausīja. Kamēr viņš pūlējās uztrausties mugurā spārnotajam lauvam, kas atradās pa labi no kāpnēm, Laura uzrāpās virsū viņa brālim un gaidoši pavērās Portakā. — Vari sākt, esam gatavi.
Taču rīmēs runājošajam milzim vēl bija kas sakāms Laurai:
— Vēl uzklausi, pirms aizlido: ja citreiz tu vēl vēlēsies, lai lauvas šie te atmostos, tad vari pati ķerties klāt un tos no akmens modināt!
— Vai tiešām? — meitene nobrīnījās. — Atvaino, ka apgrūtināju tevi, Portak, bet es to vienkārši nezināju!
— Es zinu, bērniņ, nebaidies, kurš gan visu zināt ies. Bet cilvēkam ir jāmācās, kas talkā nāks tam nedienās.
Portaks pārliecinājās, vai Laura un Kēvins ir apsēdušies stingri un droši. Tad viņš visu darīja tieši tāpat kā toreiz, kad sapņu ceļotājus bija paglābis no veidolu mainītājas nagiem. Viņš pavērsa rokas pret smilšakmens tēlu galvām un izrunāja senos buramvārdus, kas sargātāju lokā tika pārmantoti kopš laiku pirmsākumiem:
— Jūs, lauvas, kas lielus spārnus nesat un diženās sfinksas brāļi esat, jel klausiet šai nestundā gaismas varu un raisiet no akmens savu garu!
Pagāja tikai dažas sekundes, līdz Latuss un Lateris atdzīvojās. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad viņi pils pagalmā bija raidījuši skaļus rēcienus, kas vēlās kā saniknoti pērkona dārdi, šoreiz spārnotās skulptūras uzvedās klusi. Tā vien šķita, ka viņi zina — Laura un Kēvins veic slepenu uzdevumu, kam bija jāpaliek pēc iespējas nemanītam.
Laura paliecās uz priekšu un maigi pakasīja savam lauvam aiz kreisās auss. — Sveiks, Lateri, — viņa tam pačukstēja. — Cik jauki atkal satikties!
— Es arī neizmērojami priecājos, madame, — lauva glaimots atteica.
— Paldies! Un tagad, lūdzu, aizvediet mūs uz klosteri. Cerams, ka zināt, kuru es domāju un kur tas atrodas?
— Vai gribat mūs apvainot, madame? — Lauva izklausījās aizskarts. — Mēs ar Latusu šo klosteri pazīstam kā savus piecus pirkstus — kaut arī tikai retu reizi esam varējuši vienoties, kā visātrāk nokļūt turp!