— Piedod! — Laura uzjautrināta pasmīnēja un pievērsās Kēvinam, kas sēdēja otra lauvas mugurā. — Turies cieši, tūlīt sāksies!
Latuss un Lateris jau iepleta varenos spārnus un bez sīkākā troksnīša pacēlās gaisā. Šķita, ka tie it nemaz nemana jātniekus, kas sēdēja tiem mugurā. Lauvas viegli pacēlās naksnīgajās debesīs, izlidodami cauri pēdējiem miglas lēveriem, kas peldēja ap lielo torni, un izslīdēja mirdzošajā, zvaigžņotajā debesjumā. Augstu virs zemes tie pārbaudīja vēju un kopā ar Lauru un Kēvinu laidās uz tālo klosteri.
Meitene tikai reizumis pameta skatienu lejup. Šad tad dziļumā pašāvās garām cilvēku mitekļu ņirbošās gaismiņas vai apakšā uz vientulīgās šosejas iespīdējās kādas automašīnas starmeši. Lielāko-ries Laura tomēr redzēja tikai tumsu, un rādījās, it kā viņi lidotu pa milzīgu, ar melnu samtu izklātu katedrāli, kurā sidrabaini mirdzēja zvaigznes. Laura jutās droši, un viņu caurstrāvoja dziļa gandarījuma vilnis. Atkāpās jebkura laika un telpas izjūta, un, spārnotajiem teiksmainajiem dzīvniekiem vieglītēm nosēžoties klostera dārzā, viņai nebija ne mazākās jausmas, cik ilgi bija norisis šis brīnumainais lidojums. Kad Laura noslīdēja no lauvas muguras, viņa vēl joprojām jutās viegli, gandrīz kā bezsvara srāvoklī. Tad viņa tomēr atgriezās īstenībā. Meitene piekodināja Latusam un Laterim neizdvest ne skaņas, līdz viņa būs atgriezusies, un kopā ar Kēvinu devās uz slepeno klostera arhīvu.
Viņi abi bez neviena starpgadījuma nokļuva pazemes bibliotēkā. Morduka burvju atslēdziņa atvēra visas durvis. Tomēr izskatījās, ka Kēvins nejūtas īsti labi savā ādā. Viņš kļuva ar katru brīdi drūmāks, bija nomākts, nemitīgi atskatījās, un, steidzoties uz sienas gleznojuma pusi, virs kura septiņi mēneši mirdzēja tik spoži, it kā priecātos atkal ieraudzīt Lauru, viņš izskatījās tik saspringts, ka meitene jau nobijās, ka zēns kuru katru brīdi izplūdīs asarās.
Nonākuši pie freskas, Laura zēnam lika pagaidīt. — Lai kas arī atgadītos, nekusties ne no vietas un gaidi, līdz es atgriezīšos.
Kēvins neizpratnē viņā paraudzījās. — Līdz tu atgriezīsies? Kur tad tu taisies iet? Te tālāk vairs nevar nokļūt.
Meitene viņam dāvāja uzmundrinošu smaidu. — Vienkārši pagaidi mani, — viņa sacīja, spēra soli uz sienas pusi — un mirkli vēlāk jau bija pazudusi.
Tā vien likās, ka uz skapja uzzīmētie dzīvnieki Lauru jau gaidīja. Viņi pārmetoši vēroja meiteni, tomēr palikdami savos lauciņos un nespriņģodami apkārt kā pagājušo reizi.
— Tavā vietā mēs būtu vēl drusku pagaidījušas, — antilopes aizkaitinātas nodūdoja. — Viņa nesteidzas, jo tāpat nezina, kā tikt galā, vai ne? — vilki iekaucās. Turpretim mamuti tikai apjukuši mauroja: — Vai manu, vai! Vai manu, vai!
Lepnie lauvas turpretim saglabāja nosvērtību. — Nu, kā tad ir — vai atradi pareizo atbildi? — viņi vaicāja.
Laura apmierināta pasmaidīja. — Domāju gan — Septiņu mēnešu zīmogs nozīmē mīlestību jeb mīlu, un šis pats vārds man jāsaliek no jūsu nosaukumu sākuma burtiem, ejot pāri lauciņiem ar zirdziņa lēcieniem.
— Vai tiešām? — Lauvu pumu izteiksmes nekādi nenodeva, vai viņa bija uz pareizā ceļa. — Bet kā tu to izdarīsi? Mums gan liekas, ka tev pietrūks viena burta.
— Jūs domājat I, vai ne?
Lauvas atkal nedeva nekādu zīmi. Viņi nepamirkšķināja ne acu.
Laura neļāva sevi maldināt. — Jums nudien taisnība, — viņa paziņoja. Jo vārds “vilks” patiešām nesākas ar 1.
— Ļoti labi, — lauvas apstiprināja. — Un kā tad tu iegūsi šo trūkstošo burtu?
— Pavisam vienkārši: no vārda, kas jūsu pelēkajiem draugiem ir dots fabulā. Tur viņus nesauc vis par vilkiem, bet...
— Bet? — lauvas atkārtoja, ne acu nepamirkšķinādami.
— Bet gan par Izegrimu! — Laura triumfējoši atteica. — Un tas gan sākas ar I!
— Ko tu neteiksi! — lauvas-norūca, un meitenei tā vien šķita, ka viņu majestātiskajos vaibstos pavīd atzinīgs smaids, kaut arī slēpts. — Ja tu nemaldies, tad nu jāatrod pareizā secība. Bet atceries: tev dotas vienīgi trīs iespējas, ne vairāk!
Laura vērīgi raudzījās uz četriem reiz četriem lauciņiem skapja priekšpusē. Protams, ka viņa bija izmēģinājusi visus iespējamos gājienu variantus, kolīdz atšifrēja āķi ar vilka vārdu fabulā, tādēļ zināja, ka iespēju bija vairāk nekā tikai trīs.
Pat krietni vairāk.
Vienalga, ar kuru mamuta lauciņu sākt, — viņa spēja ar zirdziņa lēcieniem izveidot vārdu “mīla” no jebkura lauciņa, turklāt vairākos veidos! Tātad vajadzēja ļauties intuīcijai, citas iespējas nebija.
Laura nolēma sākt ar kreiso apakšējo mamuta lauciņu. Daļēji tāpēc, ka viņa to uzskatīja par dabisku izejas lauciņu, un daļēji tāpēc, ka ceļš no turienes veda tikai uz vienu vienīgu 1 lauciņu. Izšķirties par trešo lauciņu jau bija krietni grūtāk. Beigu beigās derēja veseli divi: lauvas lauciņš pa labi augšā un tas, kurš bija novietots divus lauciņus zemāk. Pēdējais gan likās mazāk piemērots, jo nākamais gājiens nenovēršami būtu vedis uz laukuma augšmalu. Taču viņai likās, ka pēdējam lauciņam jāatrodas laukuma vidū. Centrā, jo tur taču parasti atradās skapja slēdzene.
Laura nolēma ķerties pie pirmā mēģinājuma un uzspieda uz mamuta lauciņa apakšā pa kreisi — bet tad tur stāvošais mamuts neganti iebaurojās: — Au! Vai tu, nejēga, neredzi, ka man sāp?!
— Eēē... Atvaino, — Laura steigšus atvairījās. — Ļoti muļķīgi no manas puses. Man tiešām žēl! — Par laimi, viņa uzreiz atskārta, ko bija darījusi nepareizi: uz lauciņiem nedrīkstēja spiest ar roku, bet tos vajadzēja kustināt ar domu spēku.
Protams!
Skaidrs, ka tāds telekinēzes meistars kā profesors Aureliāns skapi šādā veidā bija nodrošinājis pret nepiederīgajiem, kas sadomātu to atvērt!
Tātad meitene vēlreiz sāka no sākuma. Viņa koncentrēja visu domu spēku uz apakšējo kreiso lauciņu, pārlēca no turienes uz kreiso vilku trešajā rindā, pārlēca uz lauvu pašā augšā pa labi un no turienes uz otrās rindas labo antilopi.
Tad Laura atkāpās soli atpakaļ un pievērsa skapim gaidpilnu skatienu. Taču nekas nenotika. Priekšpuse nepakustējās ne par milimetru. Toties zvēri gan neskopojās ar komentāriem. — Viņa nudien ir pārāk dumja! — iezviedzās antilopes. — Mēs taču no paša sākuma tā teicām, — vilki iekaucās. Un mamuti spēja vien izvest izmisīgu: — Ak šausmas! Ak šausmas! — Turpretim lauvas tikai lietišķi konstatēja: — Tagad atliek tikai divi mēģinājumi!
Laura drudžaini pārdomāja. Varbūt labāk sākt ar apakšējās rin-das labējo mamutu, viņa prātoja. Varbūt gājiens sākās šai lauciņā tikai tāpēc, ka tas nebūt neizskatījās pēc loģiska izejas punkta? Pilnīgi iespējams, vai ne?
Vienkārši vajadzēja mēģināt!
Meitene, ātri izlēmusi, sāka otro mēģinājumu: no labējā mamuta apakšējā rindā Laura pārlēca uz kreiso vilku trešajā rindā, no turienes devās atpakaļ uz labo lauvu, beigdama ar labējo antilopi pavisam augšā.
Kaut arī šis mēģinājums ievērojami atšķīrās no iepriekšējā, rezultāts bija tāds pats: nekas nekustējās. Skapis neatvērās, un viņai atkal nācās noklausīties izsmieklā un zobgalībās. — Viņai vēl nekad nekas nav sanācis pareizi! — ņerkstēja antilopes. — Acīm redzami, — vilki piekrita. Mamuti tikai vīlušies nokāra galvas, purpinādami: — Kāds posts! Kāds posts!
Pat lauvu skatiens laikam kļuva bargāks nekā līdz šim. — Tagad pēdējais mēģinājums, — viņi zīmīgi noteica, balsī ieskanoties skarbumam. — Protams, nenāktu par ļaunu, ja tu vēlreiz padomātu par mīklas vārdiem.