Klaivs Steiplzs Luiss
Lauva , ragana un drēbju skapis
Nārnijas hronika-2
'
Klaivs Steiplzs Lūiss
Lauva, Ragana drēbju skapis
Lusijai Bāifildai
Mīļā Lūsija!
Šo pasaku es rakstīju Tev, bet, kad to iesāku, vēl neapjautu, ka meitenes aug ātrāk, nekā tiek rakstītas grāmatas. Nu jau Tu esi par lielu, lai lasītu pasakas, un, kad šo grāmatu izdos, būsi vēl lielāka. Taču kādu dienu Tu būsi tik pieaugusi, lai atkal sāktu lasīt pasakas. Tu paņemsi šo grāmatu no augšējā plaukta, noslaucīsi putekļus un izlasījusi pateiksi man, ko Tu par to domā. Varbūt tad jau būšu par kurlu, lai sadzirdētu, un par vecu, lai saprastu, bet es joprojām palikšu tavs mīlošais krusttēvs.
Klaivs Steiplzs Lūiss
Pirmā nodaļa lūsija ielūkojas drēbju skapī
Reiz dzīvoja četri bērni — Pīters, Sjūzena, Edmunds un Lūsija. Šajā grāmatā stāstīts par to, ko viņi pieredzēja, kad kara laikā biežo uzlidojumu dēļ tika aizvesti no Londonas. Bērnus aizsūtīja uz kāda veca profesora māju. Viņš mitinājās tālu laukos, kur līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai bija desmit jūdžu, bet līdz tuvākajai pasta nodaļai — divas. Profesors nebija precējies un dzīvoja ļoti lielā mājā kopā ar saimniecības vadītāju misis Makrediju un trim kalpotājiem — Aiviju, Margarētu un Betiju (bet šajā stāstā viņi gandrīz nepiedalās). Pats viņš bija vecs vīrs, kupls sirmu matu ērkulis klāja ne vien viņa galvvirsu, bet aizsedza arī seju. Profesors uzreiz ieguva bērnu simpātijas, kaut ganvecais vīrs pirmajā vakarā, iznākdams pie ārdurvīm viņus sagaidīt, izskatījās tik neparasts, ka Lūsija (viņa bija visjaunākā) mazliet nobijās un Edmunds (otrs jaunākais) ar pūlēm valdīja smieklus — tādēļ izlikās šņaucam degunu.
Kad viņi tajā vakarā bija novēlējuši profesoram labunakti un uzkāpuši augšstāvā, zēni iegāja māsu guļamistabā, lai kopīgi pārrunātu pirmās dienas iespaidus.
— Mums laimējies, nav šaubu, — teica Pīters. — Mēs kolosāli pavadīsim laiku. Tas vecais onkulītis ļaus mums darīt visu, ko gribēsim.
— Man šķiet, ka viņš ir jauks vecs vīrs, — Sjūzena nopriecājās.
— Pietiek, pietiek! — Edmunds nenocietās, jo bija noguris un, kā parasti, cenzdamies to noslēpt, bija sliktā omā. — Beidziet tā runāt!
— Kāpēc? —jautāja Sjūzena. — Starp citu, tev jau laiks gulēt.
— Tu runā gluži kā mamma, — atteica Edmunds. — Kas tu tāda esi, ka pavēli man iet gulēt? Pati ej gulēt!
—Vai mums visiem nevajadzētu iet gulēt? — ievaicājās Lūsija. —Ja mūs sadzirdēs, būs liela je/ga.
— Nē, nebūs, — atbildēja Pīters. — Šajā mājā neviens daudz neuztrauksies par to, ko mēs darīsim. Katrā ziņā — viņi mūs nedzirdēs. No šejienes līdz ēdamistabai ir apmēram desmit, minūšu gājiens, ejot pa kāpnēm un gaiteņiem.
— Kas tas par troksni? — Lūsija pēkšņi jautāja. Viņa nekad nebija bijusi tik milzīgā mājā, un doma par garajiem gaiteņiem ārdurvju rindām, kas veda neapdzīvotās istabās, lika timām skriet Dār kauliem.
— Muļķīt, tas ir tikai putns, — Edmunds viņu mierināja.
— Ta ir pūce, — sacīja Piters. — Tā ir brīnišķīga vieta putniem. Es tagad iešu gulēt, bet rīt visu izpētīsim. Tādās vietās kā šī var atrast visu ko. Vai jūs, šurp braucot, redzējāt kalnus? Un mežu? Tevarbūtmājo ērgļi. Varbūt brieži. Bet vanagi — kā likts.
— Un āpši! — Lūsija iesaucās.
— Un lapsas! — Edmunds turpināja.
— Un truši! — piebalsoja Sjūzena.
Bet, kad pienāca rīts, lietus lija tik stipri, ka, raugoties ārā pa logu, nevarēja saskatīt ne kalnus, ne mežus, ne dārza strautiņu.
— Skaidrs, ka lietus nepārstās, — noteica Edmunds.
Bērni tikko bija kopā ar profesoru pabrokastojuši un
tagad atradās īpašā, viņiem ierādītā augšstāva garā istabā ar zemiem griestiem un četriem logiem.
— Ed, beidz gausties! — sacīja Sjūzena. — Varu derēt, ka pēc stundas noskaidrosies. Bet tikmēr negarlaikosimies, mums te ir gan radio, gan daudz grāmatu. Kas vainas?
— Nē, nē, man šī nodarbošanās neder, — iebilda Pīters. — Es došos izlūkot māju.
Pārējie viņam piekrita, un tā sākās bērnu piedzīvojumi. Māja bija liela, liela — likās, tai nekad nebūs gala, — un tā bija pilna negaidītu stūrīšu. Dažas durvis, kā jau varēja paredzēt, veda tukšās guļamistabās. Drīz vien viņi nonāca garā gleznu galerijā, kurā atradās bruņinieka tērps; pēc tam viņi iegāja zaļā, iztapsētā istabā, kuras vienā stūrī bija novietota arfa; nokāpuši trīs pakāpienus uz leju un uzkāpuši piecus uz augšu, viņi nokļuva mazā hallē, kas veda uz balkonu; sekoja vēl vesela rinda istabu, kas bija pilnas ar grāmatu skapjiem — grāmatas lielākoties bija ļoti vecas, dažas pat lielākas par Bībeli. Drīz bērni ielūkojās pavisam tukšā istabā, kur vienīgā mēbele bija milzīgs drēbju skapis ar durvju spoguļiem. Te patiesi cita nekā nebija — tikai beigta gaļas muša uz palodzes.
— Te nekā nav! — vīlies noteica Pīters, un visi atkal izsoļoja ārā — tikai ne Lūsija. Viņa atpalika no pārējiem, jo gribēja pamēģināt atvērt skapja durvis, lai gan bija gandrīz pārliecināta, ka tās būs aizslēgtas. Meitenei par lielu pārsteigumu, durvis viegli padevās — un no skapja izripoja divas naftalīna bumbiņas.
Ieskatoties iekšpusē, viņa ieraudzīja vairākus garus kažokus. Nekas Lūsijai nepatika tik ļoti kā kažoku smarža un spalvas mīkstums. Viņa tūlīt pat ielīda skapī un labsajūtā berzēja seju pret kažokiem; durvis Lūsija, protams, atstāja vaļā, jo zināja, ka būtu muļķīgi ieslēgties skapī. Viņa paspēra soli uz priekšu — pirmajai kažoku rindai sekoja nākamā. Iekšpusē bija pavisam tumšs, Lūsija izstiepa rokas, lai neieskrietu ar pieri skapja aizmugurējā sienā. Meitene paspēra vēl vienu soli, otru, trešo — visu laiku gaidot, ka ar pirkstiem atdursies pret sienu. Viņa neko nevarēja sataustīt.
«Tas nu gan ir milzīgs skapis!» nodomāja Lūsija, turpinādama lēnām virzīties uz priekšu un pašķirdama ar rokām mīkstās kažoku krokas. Tad viņa sajuta zem kājām kaut ko gurkstošu. «Vai vēl kādas naftalīna bumbiņas?» viņa brīnījās un noliecās, lai pataustītu ar roku. Taču tā bija nevis gaidītā cieti gludā koka grīda, bet kaut kas mīksts, pūkains un bezgala auksts.
— Dīvaini gan, — viņa noteica un paspēra vēl dažus soļus.
Pēc brīža meitene atskārta, ka viņas seju un rokas vairs neglauž mīksti kažoki, bet dursta kaut kas ciets un raupjš.
— Gluži kā koku zari! — iesaucās Lūsija. Priekšā viņa saskatīja gaismu: nevis tepat, kur vajadzēja būt skapja sienai, bet tālu, tālu priekšā. Uz galvas krita kaut kas auksts un mīksts. Pēc mirkļa meitene saprata, ka viņa stāv meža vidū, ir nakts, zem kājām — sniegs, gaisā lido sniega pārslas.
Lūsija bija mazliet nobijusies, bet ari pilna ziņkāres un satraukuma. Viņa atskatījās pār plecu — starp tumšajiem koku stumbriem joprojām varēja redzēt atvērtās skapja durvis un tukšo istabu, no kuras viņa tikko bija iznākusi. (Lūsija, protams, durvis bija atstājusi vaļā, jo saprata, ka būtu bezgala muļķīgi ieslēgt sevi skapī.) Likās, ka tur, aiz skapja, vēl ir diena. «Ja arī kas atgadās, es varu jebkurā brīdī tikt atpakaļ,» domāja Lūsija un turpināja iet uz priekšu.