Astotā nodaļa kas notika pēc pusdienām
— Bet tagad, — sacīja Lūsija, — esiet tik laipns un pastāstiet, lūdzu, kas notika ar misteru Tamnusu.
—Ak, cik skumji!—nopūtās misters Bebrs un pakratīja galvu. — Tas ir bezgala skumjš stāsts. Nav šaubu, ka viņu nizveda policija. To man pavēstīja kāds purns, kurš redzējis, kā tas notika.
— Bet uz kurieni viņu aizveda? — Lūsija jautāja.
— Kad tos pēdējoreiz redzēja, viņi devās uz ziemeļiem, un mēs visi zinām, ko tas nozīmē.
— Nē, mēs nezinām, — iebilda Sjūzena.
Misters Bebrs skumīgi nogrozīja galvu.
— Baidos, ka tas nozīmē — misteru Tamnusu aizveda uz Viņas Pili, — viņš sacīja.
— Un kas ar viņu notiks, mister Bebr? — uztraukta jautāja Lūsija.
— Nu, to nevar droši zināt, — sacīja misters Bebrs, — bet no tiem, kurus turp aizved, atgriežas tikai retais. Statujas. Tur esot pilns ar statujām — pils pagalmā un uz kāpnēm, un zālē. Dzīvus radījumus viņa pārvērtusi (viņš apklusa un nodrebēja)… pārvērtusi akmeņos.
— Ak, mister Bebr! — Lūsija iesaucās. — Vai mēs nevaram… es gribu sacīt, mums viņš noteikti jāglābj. Tas ir tik briesmīgi — un viss manis dēļ!
— Es nešaubos—ja tu varētu, tu viņu izglābtu,—sacīja misis Bebrene, — bet pret viņas gribu nav iespējams iekļūt pilī un palikt dzīvam.
— Vai mēs nevaram izdomāt kādu viltību? — jautāja Pīters. — Pārģērbties vai izlikties, ka esam, nu… apkārtceļojoši tirgotāji vai vēl kas cits… vai paslēpties un nogaidīt, kamēr viņa kaut kur aizbrauc… vai… vai, velns lai parauj, jābūt taču kādai izejai! Šis fauns izglāba manu māsu, riskēdams ar savu dzīvību, mister Bebr. Mēs nedrīkstam viņu tā atstāt, lai viņš… lai viņa to pārvērš statujā.
— Tam nav nozīmes, Ādama dēls, — sacīja misters Bebrs, — nav vērts pat mēģināt, it sevišķi jums. Un tagad, kad Aslans ir jau ceļā…
— O, jā! Pastāstiet mums par Aslanu! — atskanēja vairākas balsis reizē; un atkal bērnus pārņēma dīvainas nojautas — it kā justu pavasara tuvošanos vai viņus gaidītu neparasti labas ziņas.
— Kas ir Aslans? — jautāja Sjūzena.
— Aslans? — atkārtoja misters Bebrs. — Kā, vai tad jūs nezināt? Viņš ir Karalis. Viņš ir meža Pavēlnieks, bet reti kad dzīvo šeit. Aslans nav parādījies ne manā, ne mana tēva laikā, bet ir atnākusi vēsts, ka viņš atgriezies un tagad atrodas Nārnijā. Aslans izrēķināsies ar Balto Raganu. Tikai viņš — un neviens cits — izglābs misteru Tamnusu.
— Bet vai viņa nepārvērtīs Aslanu akmenī? — jautāja Edmunds.
— Kāds naivums, Ādama dēls! — smiedamies atbildēja misters Bebrs. — Aslanu pārvērst akmenī? Labi, ka pati nostāvēs kājās un spēs izturēt viņa skatienu. Vairāk no viņas nav ko gaidīt, un es arī negaidu. Viņš ieviesīs kārtību, kā tas sacīts senā pareģojumā:
«Vairs ļaunums labo nenomāks, kad atkal Aslans šurpu nāks. Viņš ierūksies kā lauva īsts — un atkal bēdas pagaisis, Viņš plati zobus atiezīs — un kusīs, kusīs ledus drīz, Viņš krēpes sapurinās spējš — un pūtīs pavasara vējš.»
Jūs paši visu sapratīsiet, kad viņu redzēsiet.
— Bet vai mēs viņu redzēsim? — Sjūzena jautāja.
— Tādēļ jūs, Ievas meit, šurp atvedu. Man pavēlēts jūs aizvest turp, kur varēsiet viņu satikt, — sacīja misters Bebrs.
— Vai… vai viņš ir cilvēks? — Lūsija taujāja.
— Vai Aslans ir cilvēks?! — bargi iesaucās misters Bebrs. — Protams, nav. Es jau sacīju, ka viņš ir meža Karalis, varenā aizjūras Imperatora dēls. Vai tad jūs nezināt, kas ir zvēru karalis? Aslans ir Lauva—varenais Lauva.
— Ai, — izdvesa Sjūzena, — un es domāju, ka viņš ir cilvēks. Vai viņš… nav bīstams? Man būs bail tikties ar lauvu.
— Būs bail, mīļā, būs bail, kā gan citādi, — sacīja misis Bebrene. —Ja kādam, ieraugot Aslanu, netrīc ceļi, viņš ir vai nu vislielākais drosminieks pasaulē, vai vienkārši muļķis.
— Tātad viņš ir bīstams? — Lūsija uztraucās.
— Bīstams? — atkārtoja misters Bebrs. — Vai tad nedzirdējāt, ko sacīja misis Bebrene? Vai tad viņa teica kaut ko par drošību? Protams, bīstams, bet — labsirdīgs. Viņš ir Karalis, es jau teicu.
— Es ļoti gribu viņu satikt, kaut arī dūša saskrietu papēžos! — iesaucās Pīters.
—Tas ir labi, Ādama dēls! —sacīja misters Bebrs un tik stipri cirta ķepu galdā, ka visas tasītes un bļodiņas nošķindēja vien. — Tu viņu redzēsi. Man ir atsīitāta ziņa, ka jums visiem četriem jātiekas ar viņu rīt pie Akmens Galda.
— Kur tas ir? — vaicāja Lūsija.
— Es jums parādīšu, — atteica misters Bebrs. — Lejup pa upi, diezgan tālu no šejienes. Es jūs turp aizvedīšu.
— Bet kas pa to laiku notiks ar nabaga misteru Tamnusu? — Lūsija ieprasījās.
— Jo ātrāk satiksiet Aslanu, jo ātrāk palīdzēsiet faunam, — atbildēja misters Bebrs. — Tiklīdz Aslans būs kopā ar mums, sāksim rīkoties. Taču neiztiksim arī bez jūsu palīdzības. Jo ir vēl kāds pareģojums:
«Kad cilvēks tronī sēdīsies
un Kēras Paravelā valdīt sāks,
tad, tikai tad viss ļaunums pazudīs
un labi laiki nāks.»
Bet tagad, kad jūs esat šeit un viņš ir šeit, tas viss drīz beigsies. Runā, ka Aslans arī agrāk, sensenos laikos, bijis šajās vietās. Bet Ādama un Ievas bērni vēl ne reizi nav te redzēti.
— To es nesaprotu, mister Bebr, — sacīja Pīters, — vai tad Ragana nav cilvēks?
— Viņa gribētu gan, lai mēs tam ticētu, — paskaidroja misters Bebrs, —un tieši tāpēc pasludina sevi par Karalieni. Bet viņa nav Ievas meita. Viņu laidusi pasaulē jūsu ciltstēva Ādama (misters Bebrs dziļā cieņā nolieca galvu) pirmā sieva Lilita, kas bijusi viena no džiniem. Lūk, kādi ir viņas radi no mātes puses. Bet no tēva puses — milži. Nē, nē, Raganā nav ne lāses īstu cilvēku asiņu.
— Tad tāpēc viņa ir tik ļauna no papēžiem līdz matu galiem, mister Bebr, — misis Bebrene domīgi novilka.
— Skaidrs, misis Bebrene, — viņš atbildēja, — ja runa ir par cilvēkiem, te var būt divi viedokļi, taču lai tas neskar klātesošos. Tomēr nav divu domu par tiem, kuri pēc izskata ir cilvēki, bet īstenībā nav…
— Es pazīstu labus rūķīšus, — sacīja misis Bebrene.
— Es ari, ja jau sākam par to runāt, — atsaucās viņas vīrs, — lai gan to nav daudz un tieši tie vismazāk līdzinās cilvēkiem. Vispār klausiet manam padomam: ja satiekat kādu, kas vēlas kļūt par cilvēku, bet vēl nav kļuvis, vai kas bijis cilvēks agrāk, taču vairs nav, — tad turiet acis plati vaļā un lai cirvis ir pie rokas! Tāpēc Ragana vienmēr ir tik modra: lai Nārnijā nekad neierastos īsti cilvēki. Jūs tikāt gaidīti visus šos gadus, un, ja Raganai kļūs zināms, ka esat četri, viņa kļūs vēl bīstamāka.
— Kāda nozīme tam, cik mēs esam? — jautāja Pīters.
— Par to ir stāstīts citā pareģojumā, — sacīja misters Bebrs. — Tur, jūras krastā pie šīs upes grīvas, ir Kēras Paravelas pils, tai vajadzētu kļūt par Nārnijas galvaspilsētu. Tur, Kēras Paravelas pilī, stāv četri troņi, un kopš neatminamiem laikiem saglabājies ticējums — kad šajos troņos sēdēs divi Ādama dēli un divas Ievas meitas, pienāks gals ne tikai Baltās Raganas valdīšanai, bet arī viņas dzīvei.