Tādēļ mums vajadzēja nākt šurp tik piesardzīgi — ja Ragana uzzinām, ka esat četri, jūsu dzīvības vairs nebūtu pat manu ūsu vērtas!
Bērni tik uzmanīgi klausījās mistera Bebra stāstā, ka nemanīja apkārt notiekošo. Kad Bebrs apklusa, viņi iegrima pārdomās. Pēkšņi Lūsija iesaucās:
— Klau… kur ir Edmunds?
Iestājās draudīgs klusums, tad cits aiz cita sāka birt jautājumi:
— Kurš viņu redzēja pēdējais?
— Vai tad viņš jau sen pazudis?
— Vai viņš ir ārā?
Tadvisi metās pie durvīm un palūkojās laukā. Joprojām stipri sniga, līča zaļo ledu klāja bieza sniega sega, un no dambja vidus, kur stāvēja mazā bebru mājiņa, nevarēja saskatīt upes krastus. Viņi izskrēja ārā, kājas līdz potītēm grima mīkstajā sniegā. Bērni skraidīja ap māju, kliegdami uz visām pusēm: — Edmund! Edmund! — kamēr aizsmaka. Klusi krītošais sniegs slāpēja viņu balsis, un pat atbalss nebija sadzirdama.
— Cik šausmīgi! — uztraucās Sjūzena, kad viņi beidzot atgriezās, zaudējuši jebkuru cerību atrast brāli. —Ak, kaut mēs nekad te nebūtu nonākuši!
— Man nav ne jausmas, ko lai tagad darām, mister Bebr, — sacīja Pīters.
— Ko lai darāt? — atsaucās misters Bebrs, vilkdams kājās zābakus. — Ko lai darāt? Mums tūdaļ jādodas prom. Mēs nedrīkstam te palikt ne mirkli!
— Varbūt labāk sadalīties, — ierosināja Pīters, — lai katrs iet uz savu pusi. Kurš pirmais Edmundu atrod, tūdaļ atgriežas un…
— Sadalīties, Ādama dēls? — jautāja misters Bebrs. — Kādēļ?
— Saprotams, lai meklētu Edmundu!
— Nav nozīmes viņu meklēt, — sacīja misters Bebrs.
— Kāpēc nav nozīmes? — brīnījās Sjūzena. — Viņš nevar būt tālu aizgājis. Mums viņš jāatrod. Kāpēc jūs sakāt, ka nav nozīmes viņu meklēt?
— Tāpēc, — teica misters Bebrs, — ka mēs jau zinām, uz kurieni viņš aizgājis!
Visi izbrīnā paskatījās uz viņu.
— Vai jūs vēl nesaprotat? -— jautāja misters Bebrs. —Viņš ir aizgājis pie viņas… pie Baltās Raganas. Viņš mūs visus ir nodevis.
— Ko jūs… ko jūs… viņš nevarēja tā izdarīt! —iekliedzās Sjūzena.
—Jūs tā domājat? — pārprasīja misters Bebrs un cieši palūkojās uz visiem trim. Vārdi sastinga uz lūpām, jo sirds dziļumos katrs pēkšņi juta, ka Edmunds ir rīkojies tieši tā.
— Bet kā viņš atradīs ceļu? — Pīters nerimās.
— Vai viņš kādreiz ir bijis šajā zemē? —jautāja misters Bebrs. — Vai viņš ir bijis te viens?
— Jā, — tikko dzirdami čukstēja Lūsija. — Liekas, jā!
— Vai viņš jums stāstīja, ko šeit darījis un ko saticis?
— Nē-ē, — atbildēja Lūsija.
— Tad pieminiet manus vārdus, — sacīja misters Bebrs, —viņš ir ticies ar Balto Raganu un nostājies viņas pusē, un viņa tam ir parādījusi, kur atrodas pils. Iepriekš es negribēju par to runāt, jo viņš ir jūsu brālis, bet, tiklīdz es Edmundu ieraudzīju, tā nodomāju: «Uz viņu nevar paļauties.» Tas bija uzreiz redzams, ka viņš ir saticis Raganu un baudījis viņas cienastu. Ja ilgi dzīvo Nārnijā, to nav grūti pamanīt. Pēc acīm…
— Un tomēr, — Pīters ar grūtībām izrunāja vārdus,
— mums viņš jāatrod. Viņš galu galā ir mūsu brālis, lai arī īsts nekrietnelis. Un vēl galīgs bērns.
— Iet uz Raganas pili? — brīnījās misis Bebrene. —Vai tad jūs nesaprotat, ka vienīgā iespēja glābt viņu un pašiem sevi ir turēties no Raganas pēc iespējas tālāk?
— Es nesaprotu, — sacīja Lūsija.
— Nu, kā var nesaprast — viņa taču ne mirkli neaizmirst par tiem četriem troņiem Kēras Paravelas pilī un neko citu nevēlas, kā sagūstīt jūs visus četrus. Tiklīdz parādīsieties pie viņas pils — jums visiem būs beigas. Jūs nepaspēsiet ne muti atvērt, kad kolekciju papildinās četras jaunas statujas. Bet jūsu brāli viņa neaiztiks, kamēr viņas varā būs viņš viens pats, jo Ragana mēģinās to izmantot kā lamatas, kā ēsmu, lai noķertu jūs visus.
— Ai, vai tiešām neviens nevar mums palīdzēt? — apraudājās Lūsija.
— Tikai Aslans, — atbildēja misters Bebrs. — Mums viņš jāsatiek. Visas cerības uz viņu.
— Man šķiet, mani draugi, — misis Bebrene neapjuka,
— ka būtu jānoskaidro, kad jūsu brālis pazuda no mājas. Viņš izstāstīs Raganai to, ko paspēja dzirdēt. Proti, vai viņš bija tad, kad mēs sākām runāt par Aslanu? Ja nebija, vēl nekas nav zaudēts, jo viņa neuzzinās, ka Aslans atgriezies
Nārnijā un mēs dodamies viņu satikt. Turpretī, ja viņš dzirdēja, Ragana būs vēl modrāka un acīgāka.
— Man liekas, viņa vairs šeit nebija, kad sākām runāt par Aslanu… — iesāka Pīters, bet Lūsija viņu spēji pārtrauca.
— Nē, bija, bija, — viņa skumji sacīja. — Vai tad tu neatceries, viņš vēl jautāja, vai Ragana arī Aslanu varot pārvērst akmenī!
—Jautāja, godavārds,—nomurmināja Pīters,—un tas lik Joti pēc viņa izskatās.
— Tas ir pavisam bēdīgi, — novilka misters Bebrs.
— Nākamais jautājums. Vai viņš bija šeit, kad es teicu, ka tikšanās vieta ar Aslanu ir pie Akmens Galda?
Uz šo jautājumu neviens nevarēja atbildēt.
— Ja viņš bija, — turpināja misters Bebrs, — Ragana kamanās dosies uz turieni un ceļā mūs notvers. Tad mēs no Aslana būsim nošķirti.
— Bet vispirms Ragana darīs ko citu, — sacīja misis Bebrene, — es pazīstu viņas gājienus. Līdzko Edmunds būs par mums pastāstījis, Ragana tūlīt brauks šurp, lai jau šonakt mūs visus noķertu. Ja viņš ir aizgājis pirms vairāk nekā pusstundas, Ragana būs klāt pēc minūtēm divdesmit.
— Tev taisnība, misis Bebrene, —viņas vīrs atbildēja,
— mums tūliņ jātiek prom no šejienes. Nedrīkstam zaudēt ne mirkli!
Devītā nodaļa raganas mājā
Un tagad jūs, protams, gribēsiet zināt, kas notika ar Edmundu. Lai gan viņš pusdienoja kopā ar pārējiem, tomēr ēdiens viņam īsti negaršoja, jo visu laiku bija jādomā tikai par rahatlukumu, — un nekas tā nevar sabojāt vienkārša, veselīga ēdiena garšu kā atmiņas par burvju gardumiem. Edmunds dzirdēja mistera Bebra stāstu, bet ari tas viņu neinteresēja, jo visu laiku likās, ka pārējie nepievērš viņam pietiekamu uzmanību un tīšām izturas ļoti atturīgi, lai gan īstenībā nekā tamlīdzīga nebija. Un tā zēns sēdēja un klausījās, bet, kad misters Bebrs pastāstīja par Aslanu un to, ka bērniem jāsatiekas ar viņu pie Akmens Galda, Edmunds sāka nemanāmi virzīties uz durvju pusi. Jo, dzirdot vārdu «Aslans», viņu, tāpat kā pārējos bērnus, pārņēma dīvainas izjūtas — citiem tās sagādāja prieku, bet Edmundu pārņēma bailes.
Tajā brīdī, kad misters Bebrs atkārtoja pareģojumu par Kēras Paravelas pils četriem troņiem, Edmunds klusītiņām pagrieza durvju rokturi, un vēl pēc brīža, kad misters Bebrs sāka stāstīt par to, ka Baltā Ragana nav cilvēks, bet pa pusei džins, pa pusei milzis, Edmunds jau bija ārpusē un uzmanīgi aizvēra aiz sevis durvis.
Nedomājiet, ka Edmunds bija tik ļauns un vēlējās, lai viņa brāli un māsas pārvērš akmeņos. Viņš tikai ļoti gribēja naŠķoties ar rahatlukumu, gribēja kļūt par princi un vēlāk par karali, lai atriebtos Pīteram par to, ka brālis nosaucis viņu, Edmundu, par nekrietneli. Zēns negribēja, lai Raga-
na pret citiem izturētos tikpat laipni kā pret Edmundu, un viņš sev iestāstīja — vai, pareizāk sakot, gribēja iestāstīt —, ka viņa neko ļaunu brālim un māsām neizdarīs. «Tāpēc visi,» viņš pats sev sacīja, «kas par Raganu runā ļaunu, ir viņas ienaidnieki, un, iespējams, puse no tā nav taisnība. Pret mani viņa izturējās ļoti mīļi, katrā ziņā labāk nekā pārējie. Es domāju, ka viņa ir likumīga karaliene. Labāklai valda viņa, nevis tas briesmonis Aslans!» Tā Edmunds attaisnoja savu rīcību. Tas nebija īsti godīgs attaisnojums, jo sirds dziļumos viņš nojauta, ka Baltā Ragana ir ļauna un nežēlīga.