Tikai izgājis ārā un ieraudzījis, ka snieg, zēns attapās, ka bebru mājiņā atstājis savu kažoku. Skaidrs, vairs nebija iespējams iet atpakaļ un paņemt to. Vēl viņš ievēroja, ka sāk jau krēslot, jo, kad viņi sēdās pie galda pusdienot, pulkstenis rādīja trīs un ziemas dienas ir īsas. Par to viņš nebija iedomājies, bet ko nu vairs. Edmunds sacēla apkakli un sāka brist pa dambi pāri upei uz tās attālo krastu. Par laimi, kājas vairs tā neslīdēja, jo bija sakritusi bieza sniega kārta.
Vieglāk nekļuva arī tad, kad viņš beidzot sasniedza krastu. Ar katru brīdi aizvien vairāk satumsa, sniegpārslas krita sejā, un viņš neredzēja pat trīs soļus uz priekšu. Arī ceļa nebija. Viņš grima dziļās sniega kupenās, slīdēja uz aizsalušām peļķēm, klupa pret kritušiem kokiem, ievēlās dziļos grāvjos, nobrāza kājas pret akmeņiem. Zēns bija izmircis, nosalis un viscaur vienos zilumos. Visapkārt valdīja baiss klusums, un viņš jutās bezgala vientuļš. Taisnību sakot, man liekas, ka viņš tomēr būtu atteicies no sava plāna, atgriezies un salīdzis mieru ar brāli un māsām, ja prātā pēkšņi neienāktu doma: «Kad kļūšu par Nārnijas karali, pirmais, ko darīšu — likšu izbūvēt kārtīgus ceļus.» Un tad Edmunds, protams, aizsapņojās par to, ko vēl izdarīs, kļūdams par karali. Šīs domas viņu uzmundrināja. Kad Edmunds bija galīgi izlēmis, kāda būs viņa pils un cik mašīnu viņam piederēs, un kāds izskatīsies personiskais kinoteātris, un kur tiks būvētas dzelzceļa līnijas, un kādus likumus viņš izdos pret bebriem un dambjiem, kad līdz pēdējam sīkumam bija apdomāts plāns, kā neļaut Pīteram vazāt viņu aiz deguna, laiks mainījās. Vispirms pārstāja snigt, tad sacēlās vējš un kļuva ļoti auksts. Mākoņi izklīda, un parādījās mēness. Tas bija pilnmēness, un tapa gaišs kā dienā, viņu mazliet mulsināja tikai tumšās ēnas baltajā sniegā.
Edmunds nekad nebūtu atradis īsto ceļu, ja nespīdētu mēness. Tas parādījās tieši tad, kad viņš bija nonācis pie nelielās upītes (jūs atceraties — viņš to ieraudzīja, kad bērni gāja pie bebriem), kas nedaudz tālāk ietecēja lielajā upē. Edmunds pagriezās un sāka iet gar tās krastu. Ieleja, pa kuru tecēja mazā upīte, bija daudz stāvāka un akmeņaināka, vairāk aizaugusi ar krūmiem nekā tā, kuru viņš tikko bija atstājis. Pa tumsu zēns nespētu te iet.
Edmunds bija izmircis līdz ādai, jo, lai tiktu uz priekšu, viņam bija jāliecas zem krūmiem un sniegs no zariem gāzās uz muguras. Katru reizi, kad tas notika, Edmunds ar pieaugošu naidu domāja par Pīteru — it kā brālis būtu pie visa vainīgs!
Beidzot ieleja kļuva platāka un vairs nebija tik stāva. Un tad pretējā krastā — pavisam netālu, nelielā līdzenumā starp diviem kalniem, —viņš ieraudzīja pili. Tā, protams, bija Baltās Raganas pils, mēness gaismā labi saskatāma. Patiesi īsta pils! Likās, tā celta no vieniem vienīgiem tornīšiem, kas izgreznoti ar garām smailēm, asām kā adatas. Tornīši atgādināja milzīgas jokdaru vai burvju cepures. Tie spīdēja mēness gaismā, un to garās ēnas noslēpumaini izstiepās sniegā. Edmundam kļuva baisi.
Bet bija jau par vēlu griezties atpakaļ. Viņš šķērsoja aizsalušo upi un tuvojās pilij. Visapkārt valdīja miers un klusums. Pat viņa paša soļi tikko uzsnigušajā sniegā nebija dzirdami. Gribēdams sameklēt durvis, zēns gāja apkārt pilij. Beidzot pašā attālākajā sienā viņš ieraudzīja milzīgu arku. Varenie dzelzs vārti bija līdz galam vaļā.
Edmunds piezagās pie arkas un paskatījās pils pagalmā — viņam sirds vai pamira. Turpat aiz vārtiem mēness gaismā laistījās milzīgs lauva, pieplacis pie zemes, gluži kā sastindzis pirms lēciena. Edmunds arkas ēnā drebošiem ceļgaliem, ne dzīvs, ne miris stāvēja tikilgi, ka zobi noteikti sāktu klabēt no aukstuma, ja tie jau neklabētu no bailēm. Es nezinu, cik ilgi viņš tā trīcēja, bet zēnam pašam likās, ka veselu mūžību.
Beidzot viņš sāka brīnīties, kādēļ lauva ir tik nekustīgs — visu šo laiku Edmunds ne acu nenolaida, bet tas nebija pakustējies. Vēl arvien turēdamies arkas ēnā, Edmunds uzdrošinājās pieiet zvēram tuvāk. Tad zēns saprata, ka lauva uz viņu nemaz neskatās. Tas skatījās uz mazu rūķīti, kas četru soļu attālumā stāvēja ar muguru pret lauvu. «Ahā!» nolēma Edmunds. «Kad viņš lēks rūķītim virsū, es aizmukšu.» Bet lauva joprojām nekustējās un rūķītis tāpat. Tikai tad Edmunds atcerējās mistera Bebra stāstu par to, ka Baltā Ragana var dzīvas būtnes pārvērst akmenī. Ja nu tas ir akmens lauva? Tā nodomājis, viņš ievēroja, ka uz lauvas muguras un galvas sasnidzis sniegs. Nu, protams, tā ir tikai lauvas statuja! Dzīvs zvērs nekad nebūtu tā apsnidzis. Trīcēdams un drebēdams Edmunds mazpamazām tuvojās lauvam. Sirds vai lēca pa muti ārā. Pat tagad viņam nebija drosmes zvēram piedurties. Beidzot zēns ātri izstiepa roku un… pieskārās aukstam akmenim. Viņu bija izbiedējusi parasta statuja!
Edmunds sajuta tik lielu atvieglojumu, ka pat ziemas aukstumā viņam kļuva ļoti silti, un tūdaļ galvā iešāvās, kā pašam šķita, brīnišķīga doma. «Varbūt,» viņš prātoja, «tas arī ir lielais lauva Aslans, par ko viņi runāja. Varbūt Ragana jau to noķērusi un pārvērtusi akmenī. Lūk, kā beigušies varenie plāni! Ha! Kam tagad bail no Aslana?»
Tā Edmunds stāvēja, tīksminādamies par lauvas nelaimi. Tad viņš izdarīja kaut ko muļķīgu un bērnišķīgu — izņēma no kabatas zīmuļa galu un uzšņāpa uz akmens purna ūsas un brilles. — Nu, vecais muļķa Aslan! Kā tev patīk būt par akmeni? Vairs netēlosi diezin ko! — viņš sacīja. Bet, par spīti uzzīmētajām brillēm, milzīgā akmens /.vēra purns joprojām izskatījās tik draudīgs, skumjš un cēls, ka Edmunds nejuta nekādu gandarījumu. Viņš pagriezās un gāja tālāk pa pils pagalmu.
Nonācis līdz vidum, viņš ievēroja, ka visapkārt ir desmitiem statuju — tās stāvēja gan te, gan tur kā figūras uz šaha galdiņa spēles laikā. Tur bija akmens satīri un akmens vilki un lāči, un lapsas, un lūši. Tur atradās glezni akmens tēli, kas līdzinājās sievietēm, — tie bija koku gari. Tur bija liels, liels kentaurs un spārnots zirgs, un kaut kas garš un izlocījies, ko Edmunds noturēja par pūķi. Tie stāvēja gaišajā, aukstajā mēness gaismā gluži kā dzīvi, tikai sastinguši, un bija diezgan baisi šķērsot pagalmu. Pašā pagalma vidū atradās milzīga, cilvēkam līdzīga statuja koka augstumā, bārdainā seja dusmās pārvērsta, labajā rokā — varena runga. Lai arī Edmunds zināja, ka milzis ir no akmens, tomēr bija nepatīkami tam iet garām.
Tad pašā pagalma galā viņš ieraudzīja nespodru gaismu. Piegājis tuvāk, zēns saprata, ka gaisma plūst pa atvērtajām durvīm, uz kurām veda akmens pakāpieni. Edmunds devās pa tiem augšup.
Uz sliekšņa gulēja varens vilks.
«Es nebaidos, es nebaidos,» viņš sevi mierināja, «tas ir tikai akmens vilks. Tas man neko nevar izdarīt,» — un viņš jau taisījās pārkāpt tam pāri. Tajā pašā mirklī varenais zvērs piecēlās kājās, spalva tam uz muguras sacēlās stāvus, tas atplēta milzīgu, sarkanu rīkli un norūca:
— Kas te staigā? Kas staigā? Stāvi uz vietas, svešiniek, un atbildi, kas tu esi!
— Ar jūsu atļauju, ser, — pie visām miesām trīcēdams, murmināja Edmunds, — mani sauc Edmunds, esmu Ādama dēls. Viņas augstība mani satika kādudien mežā, un es atnācu, lai viņai pavēstītu, ka mans brālis un māsas tagad atrodas Nārnijā… pavisam tuvu, bebru mājā. Viņa… viņa gribēja tos redzēt.