— Es paziņošu viņas augstībai, — sacīja vilks. — Bet tu pagaidām, ja dzīvība tev dārga, stāvi uz sliekšņa un nekusties.
Tad vilks nozuda mājā.
Edmunds stāvēja un gaidīja, pirksti bija gluži sasaluši, sirds krūtīs spēji dauzījās. Drīz vien atskrēja pelēkais vilks Mogrims, Raganas Slepenpolicijas priekšnieks, un sacīja:
— Nāc iekšā! Nāc iekšā! Tev paveicies, Karalienes lutekli… vai arī nav paveicies.
Un Edmunds sekoja Mogrimam, cenzdamies neuzkāpt tam uz pakaļkājām.
Zēns nonāca garā, drūmā zālē ar daudzām kolonnām, zāle, tāpat kā pagalms, bija pilna ar statujām. Gandrīz pie pašām durvīm stāvēja maza fauna statuja ar ļoti skumju sejas izteiksmi, un Edmunds neviļus uzdeva sev jautājumu: «Vai tas ir tas pats fauns — Lūsijas draugs?» Zālē dega iikai viena lampa, un tieši pie tās sēdēja Baltā Ragana.
— Es atnācu, jūsu augstība, — teica Edmunds, skriešus mezdamies pie viņas.
— Kā tu iedrošinājies nākt viens? — draudīgā balsī jautāja Ragana. —Vai tad es tevneliku atvest līdzi pārējos?
— Piedodiet, jūsu augstība, — sacīja Edmunds, — es darīju visu, ko varēju. Es viņus atvedu pavisam tuvu. Viņi tagad ir mazajā mājiņā uz upes dambja… kopā ar misteru un misis Bebriem.
Pār Raganas seju lēni pārslīdēja nežēlīgs smīns.
— Un tas ir viss, ko tu man gribēji paziņot? — viņa jautāja.
— Nē, jūsu augstība, — Edmunds sacīja un pārstāstīja visu, ko bija dzirdējis bebru mājiņā.
— Ko? Aslans?! — kliedza Karaliene. — Aslans? Vai tā ir taisnība? Ja es uzzināšu, ka tu melo…
— Piedodiet, es tikai atkārtoju to, ko viņi sacīja, — stomījās Edmunds.
Bet Karaliene, nepievērsdama vairs zēnam uzmanību, sasita plaukstas. Tūdaļ parādījās tas pats punduris, ko Kdmunds jau pazina.
— Sagatavo kamanas, — Ragana pavēlēja, — bet ņem iejūgu bez zvārguļiem!
.
Desmita nodaļa burvju vara sāk izgaist
Tagad mums laiks atgriezties pie mistera un misis Bebriem un trim bērniem. Tiklīdz misters Bebrs bija pateicis: — Nedrīkstam zaudēt ne mirkli, — visi sāka vilkt mugurā kažokus, vienīgi misis Bebrene veikli pacēla no grīdas vairākus maisus, nolika tos uz galda un sacīja:
— Nu, mister Bebr, noņem šķiņķa gabalu. Te būs tēja, cukurs un daži sērkociņi. Būtu labi, ja kāds man pasniegtu divus trīs maizes klaipus, tie ir māla podā, tur stūrī.
— Ko jūs darāt, misis Bebrene? — iesaucās Sjūzena.
— Gatavoju katram savu maisu, mīļumiņ, — vienā mierā atbildēja misis Bebrene. —Vai tu tiešām domā, ka var doties tālā ceļā bez pārtikas?
— Bet mums nav laika! — iebilda Sjūzena, pogādama i iet kažoka apkakli. — Ragana te var ierasties kuru katru bridi.
— Es saku to pašu, — piebalsoja misters Bebrs.
— Nerunā niekus! — sieva viņu apsauca. — Padomā labi, mister Bebr. Viņa šeit nevar būt agrāk kā pēc minūtēm piecpadsmit.
— Vai mums nav svarīgi apsteigt viņu, — iejautājās I 'Iters, — un nonākt pie Akmens Galda pirmajiem?
—Jūs, misis Bebrene, esat piemirsusi, — sacīja Sjūzena, — tiklīdz Ragana te ieradīsies un ieraudzīs, ka esam ļirom, viņa dzīsies mums pakaļ vislielākajā ātrumā.
— Tas tiesa, — piekrita misis Bebrene, — taču mēs nevaram nokļūt pie Akmens Galda pirmie, jo viņa brauks ar kamanām, bet mēs iesim kājām.
— Tātad… mums nav nekādu cerību? — Sjūzena uztraucās.
— Nomierinies, mīļumiņ… Vai nomierinājies? —misis Bebrene apvaicājās. — Izņem labākno atvilktnes vairākus tīrus kabadakatiņus… Protams, ka viss vēl nav zudis. Mēs nevaram tur nokļūt pirms viņas, bet varam paslepus doties uz turieni pa tādiem ceļiem, kurus viņa nezina. Es ceru, ka mums tas izdosies.
— Tev taisnība, misis Bebrene, — piekrita vīrs. — Bet nu gan mums laiks doties prom.
— Arī tu sāc uztraukties, mister Bebr, — sacīja viņa sieva. — Ejam! Tagad viss ir kārtībā. Katram pa maisam, mazākais vismazākajai — tev, mīļumiņ, — viņa piebilda, paskatīdamās uz Lūsiju.
— Ak, žiglāk ejam prom! — mudināja Lūsija.
— Esmu jau tikpat kā sagatavojusies iet, — atbildēja misis Bebrene un ļāva, lai vīrs uzvelk viņai kājās zābakus. — Šujmašīnu laikam būs grūti nest?
—Jā, grūti gan, — piekrita misters Bebrs. — Tā ir ļoti smaga. Ceru, tu netaisies pa ceļam šūt.
— Es nevaru samierināties pat ar domu, ka Ragana to aiztiks, — teica misis B ebrene,—un varbūt vēl salauzīs vai nozags.
— Ak, lūdzu, lūdzu, pasteidzieties! — visi trīs bērni reizē skubināja.
Beidzot visi izgāja ārā, un misters Bebrs aizslēdza durvis. — Tas Raganu nedaudz aizkavēs, — viņš noteica, un viņi ar pārtikas maisiem uz muguras devās ceļā.
Vairs nesniga, un bija parādījies mēness. Viņi gāja cits aiz cita — pa priekšu misters Bebrs, aiz viņa — Lūsija, tad Pīters un Sjūzena, bet gājienu noslēdza misis Bebrene. Misters Bebrs veda viņus pāri dambim līdz upes labajam krastam, un tad pa tikko manāmu taciņu, spraukdamies cauri upmalā augošajiem krūmiem, viņi gāja uz priekšu. Abpus upei, mēness gaismā mirdzēdami, pacēlās stāvi krasti.
— Labāk, cik vien tas iespējams, turēties krasta tuvumā, — viņš sacīja. — Ragana brauks pa augšu, jo ar kamanām te nevar tikt.
Priekšā pavērās brīnišķīga dabas ainava, par kuru varētu jūsmot, sēžot pie loga ērtā atpūtas krēslā, un Lūsija arī sākumā jūsmoja. Bet viņi gāja ilgi, ilgi, un maiss, ko nesa meitene, kļuva arvien smagāks un smagāks. Lūsija sāka
I >ai Joties, vai spēs izturēt. Viņa vairs neskatījās uz sasalušās upes gaišo mirdzumu, uz kuplajām sniega cepurēm koku galotnēs, uz lielo, žilbinošo mēnesi un neskaitāmajām /.vaigznēm. Vienīgais, ko viņa tagad redzēja, bija mistera Bebra īsās kājeles, kas cilājās pa sniegu — tip-tip-tip! — viņai pa priekšu, un likās, ka tās nekad neapstāsies. Tad mēness pazuda un atkal sāka snigt. Lūsija bija tiknogurusi, ka gāja gandrīz aizmigusi. Pēkšņi viņa ievēroja, ka misters Bebrs nogriezās no upes pa labi un veda viņus pa ļoti stāvu krastu krūmu biezoknī. Nokratījusi snaudu, meitene ievēroja, ka pašā upes krastā misters Bebrs pazūd alā, kas zem krūmiem bija tik labi nomaskēta, ka to nebija iespējams pamanīt, nepieejot pavisam klāt. Taču Lūsija visu īsti saprata tikai tad, kad no alas ārā rēgojās vairs tikai viņa īsā, platā aste.
Meitene tūdaļ pieliecās un rāpās viņam līdzi. Aizmugurē viņa dzirdēja klusu elšanu, un vēl pēc brīža visi pieci jau bija iekšpusē.
— Kur mēs atrodamies? — jautāja Pīters nogurušā, bālā balsī (es cem, jūs saprotat, ko es domāju, nosaukdams balsi par «bālu»).
—Tā ir sena slēptuve, kurā bebri grūtos laikos vienmēr slēpušies, — atbildēja misters Bebrs, — šī vieta nevienam nav zināma. Te nav pārāk ērti, bet mums pāris stundu jāpaguļ.
—Ja jus visi nebūtu tik ārkārtīgi uztraukušies, kad mes gājām prom no mājas, es būtu paņēmusi līdzi dažus spilvenus, — sacīja misis Bebrene.
«Šī mītne nav tik jauka kā mistera Tamnusa ala,» Lūsija nodomāja, «parasta zemē izrakta ala, labi, ka tā ir sausa un nav mālaina.»
Tā kā ala bija neliela un viņi, nenovilkuši kažokus, nogūlās zemē cieši cits pie cita, visiem bija ļoti silti. Ari ceļā viņi bija sasiluši. Ja tikai te nebūtu tik grumbuļains! Misis Bebrene sameklēja mazu flakoniņu un lika katram iedzert pa malkam kāda dzēriena — pēc tam bija jāklepo un mazliet koda kaklā, bet pēc brīža viņi izjuta patīkamu siltumu, un visi tūdaļ aizmiga.