Kad Lūsija pamodās, viņai likās, ka pagājušas tikai dažas minūtes (lai gan visi bija gulējuši vairākas stundas), viņa bija mazliet nosalusi un sāka ilgoties pēc karstas vannas. Tad Lūsija sajuta, ka seju kutina garas ūsas, un manīja, ka alā ieplūst auksta dienas gaisma. Pēkšņi meitene pilnīgi atmodās, pārējie tāpat. Viņi uzslējās sēdus un vaļā mutēm, ieplestām acīm klausījās skaņās, no kurām visvairāk bija baidījušies; viņiem jau pagājušajā naktī ejot reizēm bija licies, ka dzird tās. Tā skanēja zvārguļi.
Misters Bebrs vienā mirklī bija no alas ārā. Iespējams, jūs, tāpat kā Lūsija tobrīd, domājat, ka tā bija neapdomīga rīcība. Gluži pretēji — tas bija ļoti prātīgi darīts. Viņš zināja, ka var nepamanīts uzrāpties cauri krūmiem un kazenājiem pašā nogāzes galā; viņam vajadzēja noskaidrot, kādā virzienā brauc Ragana. Pārējie palika alā, domādami gan šā, gan tā. Visi gaidīja apmēram piecas minūtes. Tad aiz bailēm gandrīz pamira. Viņi saklausīja balsis.
«Ak,» domāja Lūsija, «viņš ir pamanīts! Ragana saķērusi!»
Liels bija viņu izbrīns, kad pēc brīža atskanēja mistera Bebra balss, kas sauca ārā no alas.
— Viss kārtībā! — viņš kliedza. — Nāk ārā, misis Bebrene! Nāk ārā, Ādama dēls un Ievas meitas! Viss kārtībā! Tie nav viņas zvārguļi! —Viņš runāja ar gramatiskām kļūdām, bet tieši tā runā bebri, kad ir ļoti uztraukušies (es domāju — Nārnijā, jo pie mums viņi vispār nerunā).
Un tā, samieguši acis spilgtajā dienas gaismā, misis Bebrene un bērni izrāpās no alas. Viņi bija apbiruši ar zemi un izskatījās nekārtīgi, izspūruši, netīri un vēl joprojām samiegojušies.
—Nāk ātrāk šurp! — sauca misters Bebrs, no prieka vai dancodams. —Nāk un skatās savām acīm! Tas būs Raganai labs pārsteigums! Rādās, ka viņas vara sāk zust!
— Ko jūs ar to gribat sacīt, mister Bebr? — elpu neatņēmis, elsa Pīters, rāpdamies augšā pa stāvo upes krastu.
— Vai tad es jums nestāstīju? — brīnījās misters Bebrs. — Viņas dēļ mums ir mūžīga ziema un nekad nepienāk Ziemassvētki! Stāstīju. Nu, tad skatieties!
Beidzot viņi bija uzkāpuši pašā augšā, kur tiešām ieraudzīja…
Tās bija kamanas, un tie bija ziemeļbrieži ar zvārguļu iejūgu. Tomēr šie dzīvnieki bija daudz lielāki par Raganas ziemeļbriežiem un nevis balti, bet brūni. Un to, kas sēdēja kamanās, ikviens pazīst uzreiz. Tas bija milzīgs vīrs spilgti sarkanā tērpā ar kažokādas kapuci un baltu, kuplu bārdu, kas gluži kā putains ūdenskritums gūlās pār krūtīm. Bērni tūlīt pat viņu pazina, lai gan šādus cilvēkus var sastapt tikai
Nārnijā. Tomēr par viņiem runā, tos zīmē arī pie mums — zemē, kas atrodas šaipus drēbju skapja durvīm. Bet redz viņu savām acīm Nārnijā — tas ir gluži citādi. Daudzos zīmējumos Ziemassvētku vecītis izskatās jautrs un pat smieklīgs. Bet tagad, skatīdamies uz viņu, bērni saprata, ka tā tas nemaz nav. Viņš bija tik liels, tik priecīgs, tik īsts, ka bērni tūdaļ apklusa. Arī viņiem kļuva priecīgi un reizē svinīgi ap sirdi.
— Beidzot esam klāt, —viņš sacīja. —Viņa ilgi nelaida mani iekšā, bet nu es esmu ieradies. Aslans ir ceļā. Raganas burvju vara mazinās.
Lūsiju pārņēma prieka vilnis, kādu sniedz tikai svinīgs miers.
— Bet tagad, — sacīja Ziemassvētku vecītis, — saņemiet dāvanas. Jums, misis Bebrene, jauna un labāka šujmašīna. Pa ceļam es to ievedīšu jūsu mājā.
— Atvainojiet, ser, — sacīja misis Bebrene paklanīdamās. — Mums ir aizslēgtas durvis.
— Slēdži un aizbīdņi man nav šķēršļi, — atbildēja Ziemassvētku vecītis. — Bet jūs, mister Bebr, atgriezdamies mājās, ieraudzīsiet, ka jūsu dambis salabots un pabeigts, visas sūces aizmūrētas un uzstādīti jauni slūžu aizvari.
Misters Bebrs bija tādā sajūsmā, ka plati jo plati atvēra muti, bet nespēja pateikt ne vārda.
—Pīter, Ādama dēls!—uzrunāja Ziemassvētku vecītis.
— Jā, ser, — atsaucās Pīters.
— Lūk, tavas dāvanas — tie ir ieroči, nevis rotaļlietas. Iespējams, ka nav aiz kalniem laiks, kad tie būs vajadzīgi. Nēsā tos godam.
Ar šiem vārdiem viņš pasniedza Pīteram vairogu un •/.obenu. Vairogs bija sudrabkrāsā, uz tā attēlots pakaļkājās saslējies sarkans lauva, tikspilgti sarkans kā nogatavojusies zemene. Zobena spals mirdzēja zeltā, pats zobens, ieliekams makstī ar siksnām, bija ļoti piemērots Pītera augumam un svaram. Pīters saņēma dāvanas, svinīgi klusēdams, jo juta, ka tās ir ļoti nopietnas veltes.
— Sjūzen, Ievas meita! — sacīja Ziemassvētku vecīds. — Tas tev.
Viņš pasniedza meitenei loku ar pilnu bultu maku un mazu ziloņkaula ragu.
— Tu drīksti šaut no šī loka tikai nepieciešamības brīdī, — viņš sacīja. — Es negribētu, lai tu piedalies kaujā. Kas šauj ar šo loku, vienmēr trāpa mērķī. Un, ja tu pieliksi pie lūpām šo ragu un tajā iepūtīsi, tad, lai kur arī tu būtu, tu saņemsi palīdzību.
Tad pienāca Lūsijas kārta.
— Lūsij, Ievas meita! —viņš aicināja, un Lūsija panāca uz priekšu. Viņš pasniedza meitenei mazu pudelīti — it kā no stikla (bet ļaudis vēlāk runāja, ka tā ir no īsta dimanta) — un mazu duncīti.
— Šajā pudelītē, — viņš stāstīja, — ir zāles, kas pagatavotas no kalnu ugunspuķu sulas. Ja tu vai kāds no taviem draugiem būsiet ievainots, pietiks ar pāris pilieniem — un viņi izveseļosies. Ar duncīti tu aizsargāsi sevi tikai tad, kad būs ļoti nepieciešams. Jo arī tu nedrīksti piedalīties'kaujā.
— Kādēļ, ser? — jautāja Lūsija. — Es domāju… es nezinu… bet man šķiet, ka es būšu pietiekami drosmīga.
— Ne jau tas ir galvenais, — sacīja Ziemassvētku vecītis. — Kaujas, kurās cīnās sievietes, ir atbaidošas. Un te, —viņš piebilda, vairs neizskatīdamies tik nopietns, — ir kaut kas jums visiem!
Un viņš izvilka (es domāju, ka no lielā maisa, kas bija viņam aiz muguras, lai gan neviens īsti neredzēja, kad viņš to darīja) prāvu paplāti, uz kuras stāvēja piecas tasītes un bļodiņas, trauks ar cukurgraudiņiem, krējuma krūze un milzīga, karsta tējkanna, kas čūkstēja un garoja. Viņš iesaucās:
— Priecīgus Ziemassvētkus! Lai dzīvo īstais karalis!
Tad noplīkšķēja pātaga, un, pirms viņi paguva attapties, gan Ziemassvētku vecītis, gan ziemeļbrieži, gan kamanas bija izzuduši skatienam.
Pīters bija tikko izņēmis zobenu no maksts un rādīja to misteram Bebram, kad misis Bebrene teica:
—Nu gana, gana! Kamēr jūs stāvēsiet un pļāpāsiet, tēja atdzisīs. Ak, šie vīrieši! Palīdziet man nonest paplāti lejā, liii varam brokastot. Cik labi, ka paņēmu līdzi maizes nazi!
Viņi devās atpakaļ alā, un misters Bebrs sagrieza maizi un šķiņķi sviestmaizēm, bet misis Bebrene salēja tēju lāsītēs, un visi apmierināti sāka brokastot. Taču prieks nebija ilgstošs, jo ļoti drīz misters Bebrs sacīja: — Laiks doties uz priekšu!
Vienpadsmitā nodaļa Aslans tuvojas
Edmunds piedzīvoja smagu vilšanos. Viņš cerēja, ka Ragana, līdzko punduris būs aizgājis sagatavot kamanas, kļūs pret viņu laipnāka — tāpat kā tas bija pirmajā tikšanās reizē. Taču viņa neteica ne vārda. Tad Edmunds saņēma dūšu un jautāja: