— Ko sēdi, muļķi, acis ieplētis! Kāp ārā un palīdzi!
Edmundam, protams, bija jāklausa. Viņš izkāpa sniegā — pareizāk sakot, slapjā sniega šķīdonī — un sāka palīdzēt pundurim vilkt kamanas ārā no dubļainās bedres, kurā tās bija iestigušas. Beidzot tas viņiem izdevās, un punduris, nežēlīgi zvetēdams ziemeļbriežus ar pātagu, mēģināja kamanas iekustināt. Viņi pabrauca nelielu gabalu uz priekšu. Sniegs kusa acu priekšā, un šur tur jau parādījās zaļi zāles puduriņi. Ja jūs būtu tikpat ilgi kā Edmunds redzējuši vienu vienīgu sniega baltumu, tad saprastu, kādu prieku sagādā šī zaļā zālīte. Kamanas atkal apstājās.
— Jūsu augstība, — sacīja punduris. — Tādā atkusnī mēs nevaram braukt kamanās.
— Tad iesim kājām, — atbildēja Ragana.
— Mēs viņus nekad nepanāksim, — norūca punduris. — Viņi mums ir tālu priekšā.
— Kas tu man esi — padomdevējs vai vergs? —jautāja Ragana. — Dari, ko tev liek! Sasien šim cilvēka radījumam rokas uz muguras un turi virves galu. Ņem pātagu. Pārgriez iejūgu — ziemeļbrieži paši atradīs ceļu mājup.
Punduris izpildīja pavēles un pēc pāris minūtēm Edmundu ar sasietām rokām dzina uz priekšu, cik ātri vien
viņš spēja paiet. Kājas iestiga sniega šķīdonī, dubļos un slapjajā zālē, un katru reizi, kad zēns paklupa, punduris viņu nolamāja vai uzsita ar pātagu. Ragana gāja pundurim pa pēdām, nemitīgi atkārtodama:
— Ātrāk! Ātrāk!
Ar katru mirkli zaļie laukumiņi kļuva lielāki, bet sniega — mazāk. Ik pa brīdim kāds koks nokratīja sniega segu. Un drīz, lai kur apstājās skatiens, balto siluetu vietā varēja redzēt egļu tumšo zaļumu vai ozolu, dižskābaržu un gobu melni durstīgos zarus. Tad migla no baltas pārvērtās zeltainā un drīz pazuda pavisam. Pasakaini saules stari lauzās cauri mežam, un starp koku galiem varēja saskatīt zilas debesis.
Drīz notika vēl brīnumainākas lietas. Iznākot meža klajumā, kur auga sudrabaini bērzi, Edmunds ievēroja, ka zeme visapkārt klāta ar maziem, dzelteniem ziediņiem — ināllēpēm. Ūdens burbuļoja aizvien skaļāk un skaļāk. Nu jau viņi šķērsoja upīti. Tās pretējā krastā auga sniegpulkstenītes.
—Kusties, kusties, neskaties!—sacīja punduris, redzēdams, ka Edmunds pagriezis galvu, lai palūkotos uz ziediem, un nežēlīgi parāva virvi.
Bet tas, protams, neliedza Edmundam vērot apkārt notiekošo. Jau pēc piecām minūtēm viņš ieraudzīja krokusus — tie auga ap veca koka saknēm — zeltaini, purpursarkani un balti. Tad uzvirmoja skaņas, vēl daudz jaukākas par ūdens burbuļošanu, — pie pašas taciņas, pa kuru viņi gāja, koka zarā pēkšņi iečivinājās putns. Kādā attālākā kokā tam atbildēja cits. Un tad, it kā tas būtu bijis signāls, no visām pusēm atskanēja čivināšana un vīterošana, vienā brīdī — pat treļļi, un vēl pēc piecām minūtēm viss mežs bija putnu mūzikas pārņemts. Visur bija putni, tie sēdās zaros, lidinājās virs galvas, ķīvējās un līga mieru, saglauda spalvas ar knābjiem.
— Ātrāk! Ātrāk! — kliedza Ragana.
No miglas vairs nebija ne vēsts. Debesis kļuva aizvien zilākas un zilākas, laiku pa laikam parādījās balti mākoņi. Plašajos meža klajumos ziedēja prīmulas. Sacēlās viegls vējš, koka zari sašūpojās, ūdens lāses pilēja lejup, un gājēji sajuta vēsu, burvīgu aromātu. Kokiem sāka plaukt lapas. Lapegles un bērzi kļuva zaļi, bet dzeltenās akācijas — zeltainas. Dižskābaržiem drīz izplauka maigas, caurspīdīgas lapiņas. Kad ceļotāji gāja zem kokiem, pat saules gaisma cauri tiem likās zaļa. Pāri takai aizlidoja bite.
— Tas nav nekāds atkusnis, — pēkšņi apstādamies, sacīja punduris. — Tas ir Pavasaris! Ko nu tagad darīsim? Jūsu ziema ir galā. Tas ir Aslana roku darbs.
—Ja kāds vēlreiz pieminēs šo vārdu, nekavējoties tiks nogalināts, — Ragana teica.
Divpadsmita nodaļa pītera pirmā kauja
Kamēr punduris un Baltā Ragana tā runāja, tālu, tālu no viņiem gāja bebri un bērni, nu jau kuro stundu juzdamies k ;i pasakā. Viņi sen bija novilkuši kažokus un pat pārstājuši i its citam sacīt: «Paskaties! Zivju dzenis!» — vai: «Lūk, pulkstenītes!» — vai: «Kas tik jauki smaržo?» — vai: Paklausieties, kā dzied strazds!» Viņi klusēdami baudīja šo svētlaimi, iedami te pa savīlēs pielijušiem, siltiem meža klajumiem, te turoties krūmāju vēsajā ēnā, te atkal pāri plašiem, zaļiem sūnu paklājiem, kur augstu virs galvām savus platos lapu vainagus izpleta slaidās gobas, te cauri /iedošu korinšu un paērkšķu biezoknim, kur gaisā virmoja nomācoši salds aromāts.
Viņi bija tikpat pārsteigti kā Edmunds, redzēdami, ka acu priekšā ziema atkāpjas un pāris stundu laikā aizrit mēneši no janvāra līdz maijam. Viņi taču nezināja (Raganai gan tas bija skaidrs), ka tā tam jānotiek, ja Nārnijā atgriezies Aslans. Bet visi zināja, ka nebeidzamo ziemu uzturēja viņas burvju vara un, ja jau sācies pavasaris, tad kaut kas nav īsti kārtībā ar Raganas burvestībām. Bērni saprata, ka tādā atkusnī Ragana nevarēs braukt ar kamanām. Tādēļ viņi vairs nesteidzās, biežāk apstājās un ilgāk atpūtās. Visi, protams, jau jutās noguruši, bet nebija pārguruši — viņi tikai gāja lēni, sapņaini un baudīja mieru kā novakarē, kad diena pavadīta svaigā gaisā. Sjūzenai nedaudz sāpēja noberztais papēdis.
Lielā upe bija palikusi pa kreisi aizmugurē. Lai nokļūtu līdz Akmens Galdam, vajadzēja pagriezties uz dienvidiem, tas ir, vairāk pa labi. Un, ja arī nevajadzētu mainīt virzienu, viņi tik un tā nevarētu iet pa iepriekšējo ceļu — taciņai, pa kuru bērni bija gājuši, jau skalojās pāri ūdens. Upe bija pārplūdusi — brīnišķīga, dzeltena, dārdoša straume gāzās starp abiem krastiem.
Saule laidās uz rietu, kļūdama arvien sārtāka, ēnas izstiepās, un ziedi sāka domāt, vai nav pienācis laiks aizvērties.
— Nu vairs nav tālu, — sacīja misters Bebrs un kāpa kalnā, kas bija apaudzis ar biezu, atsperīgu sūnu (tik burvīga sajūta nogurušām kājām!) un slaidiem, reti augošiem kokiem. Pēc tik garas dienas kāpšana kalnā bija grūta, un viņi elsa un pūta. Lūsija sāka šaubīties, vai sasniegs kalna kori, vēlreiz neatpūtusies, bet nu viņi jau bija galā. Ai, kāds tur pavērās skats!
Viņi stāvēja zaļā klajumā kalna virsotnē, no kuras lejup uz visām pusēm pletās mežs, tikai tieši pretī, uz austrumiem, kaut kas mirdzēja un laistījās.
— Tas tik ir ko vērts! — nočukstēja Pīters, pagriezdamies pret Sjūzenu. —Jūra!
Pašā kalna kores vidū atradās Akmens Galds. Tā bija milzīga, drūmi pelēka akmens plātne, kas balstījās uz četriem gareniem akmeņiem. Galds izskatījās ļoti sens — tajā bija iecirstas dīvainas līnijas un figūras, kas, iespējams, bija kādas nezināmas valodas burti. Skatoties uz šīm zīmēm, pārņēma neaprakstāmas izjūtas. Tad viņi ieraudzīja klajuma malā uzceltu telti. Cik tā bija brīnišķīga, sevišķi tagad, kad uz to krita rietošās saules stari: dzeltena zīda
audums, koši sārtas auklas un ziloņkaula mietiņi, un augstu kārts galā vieglajā vējā, kas no tālās jūras pūta viņiem sejā, plandījās karogs, kurā bija attēlots pakaļkājās izslējies sarkans lauva! Pēkšņi pa labi atskanēja mūzika, un pagriezušies viņi ieraudzīja to, kura dēļ bija šurp nākuši.
Ap Aslanu bija sastājušies dīvaini radījumi, un viņš stāvēja to vidū. Tur bija koku gari un avotu gari — driādas un najādas, kā mēs tos saucam, — ar stīgu instrumentiem rokās. Lūk, no kurienes plūda mūzika. Augšdaļā viņi bija līdzīgi skarbiem, bet skaistiem milžiem, apakšdaļā — spēcīgiem angļu zirgiem, kas strādā fermās. Tur bija arī vienradzis un vērsis ar cilvēka galvu, un pelikāni, un ērglis, un milzīgs suns. Blakus Aslanam stāvēja divi leopardi — viens turēja kroni, otrs — karogu.