Skatoties uz pašu Aslanu, bebri un bērni nezināja, kā izturēties un ko sacīt. Tie, kas nav bijuši Nārnijā, dažreiz
domā, ka nav iespējams būt labam un briesmīgam reizē. Ja arī bērni kādreiz bija tā domājuši, tad tagad saprata savu kļūdu. Viņi gan mēģināja aplūkot Aslanu, bet sajuta, ka nespēj to izdarīt, un sāka drebēt. Vienīgais, ko viņi pamanīja, bija zeltainās krēpes un lielās, nopietnās, vērīgās acis.
— Pieej pie viņa, — čukstēja misters Bebrs.
— Nē, — atčukstēja Pīters, — jūs pirmais.
— Nē, vispirms Ādama dēli, pēc tam — dzīvnieki, — tikpat klusu atbildēja misters Bebrs.
— Sjūzena, — joprojām čukstus sacīja Pīters, — varbūt tu? Dāmām priekšroka.
— Nē, tu esi vecākais, — iebilda Sjūzena.
Jo ilgāk viņi sačukstējās, jo neveiklāk jutās. Beidzot Pīters saprata, ka viņam jārīkojas pirmajam. Izvilcis zobenu sveicienam un steidzīgi pateicis pārējiem: — Sekojiet man! Saņemiet sevi rokās! — viņš piegāja pie Lauvas un sacīja:
— Mēs esam atnākuši… Aslan.
— Laipni lūdzam, Pīter, Ādama dēls, — aicinoši ierunājās Aslans. — Laipni lūdzam, Sjūzen un Lūsij, Ievas meitas. Laipni lūdzam, Bebr un Bebrene.
Aslana balss bija zema un dobja, bērni tūdaļ nomierinājās. Ap sirdi kļuva mierīgi un priecīgi, viņi nemaz nejutās neveikli, tā stāvot un klusējot.
— Bet kur ir ceturtais? — vaicāja Aslans.
— Viņš mēģināja tos nodot un pārgāja Baltās Raganas pusē, Aslan, — teica misters Bebrs.
Tomēr kaut kas lika Pīteram iebilst:
— Daļēji tā bija arī mana vaina, Aslan. Es uz brāli sadusmojos, un, man šķiet, tas viņu noveda uz nepareizā ceļa.
Aslans neko neatbildēja — ne nosodīja, ne attaisnoja Pīteru, tikai stāvēja un skatījās viņā ar savām lielajām acīm. Un arī pārējiem likās, ka vārdos te nekas nav pasakāms.
— Lūdzu, Aslan, — jautāja Lūsija, —vai Edmundu vēl var glābt?
— Darīsim, ko varēsim, — sacīja Aslans. — Bet tas var būt daudz grūtāk izdarāms, nekā jūs domājat.
Un viņš atkal uz kādu brīdi apklusa. Sākumā Lūsija priecājās, cik karalisks izskatījās Lauva — bargs un miermīlīgs reizē, bet tikai tagad meitene ievēroja, ka viņš bija arī skumjš. Lauva pakratīja krēpes un sasita ķepas. «Briesmīgas ķepas,» nodomāja Lūsija. «Labi, ka viņš nagus prot arī ievilkt.»
— Laiks gatavoties svinībām, — Aslans sacīja. — Dāmas, aizvediet Ievas meitas uz telti un parūpējieties par viņām.
Kad meitenes aizgāja, Aslans uzlika ķepu Pīteram uz pleca (nagi nebija izlaisti, tomēr — cik tā bija smaga!) un sacīja:
— Iesim, Ādama dēls, es tev parādīšu tālumā pili, kurā tu būsi karalis.
Pīters ar zobenu rokā sekoja Lauvam uz klajuma austrumu malu. Viņu priekšā pavērās pasakains skats. Aiz muguras rietēja saule, un visa ieleja bija vakara saules pielieta — gan meži, gan kalni un lejas, gan — izvijusies kā sudraba čūska — lielās upes lejasdaļa. Un pāri tam visam — tālu, tālu — mirgoja jūra, un debesis rieta atblāzmā bija sārtu mākoņu pilnas. Tur, kur Nārnija tikās ar jūru, pie pašas upes grīvas pacēlās neliels uzkalniņš. Uz tā kaut kas laistījās. Tā bija pils, kuras rietumu puses logos iespīdēja saules gaisma, bet Pīteram tā likās kā milzīga, jūras krastā mirdzoša zvaigzne.
— Tā ir, Cilvēk, — sacīja Aslans, — Kēras Paravelas četru troņu pils, un vienā no tiem, būdams karalis, sēdēsi tu. Es to rādu tev, jo tu esi vecākais un būsi Virskaralis.
Pīters atkal neko neteica. Pēkšņi klusumu pārtrauca neparasta skaņa — līdzīga raga skaņai, tikai sulīgāka.
— Tas ir tavas māsas rags, — Aslans klusā balsī sacīja Pīteram — tik klusā kā murrāšana, ja par Lauvu var teikt «murrā».
Sākumā Pīters neko nesaprata, bet redzot, ka visi metas uz priekšu, un dzirdot, kā Aslans, pamādams ar ķepu, iesaucas: —Atpakaļ! Lai princis pats sev izkaro bruņinieka godu! — apjēdza, kas notiek, un ko kājas nes skrēja pie telts. Tas bija briesmīgs skats.
Najādas un driādas pajuka uz visām pusēm. Lūsija skrēja brālim pretī tik ātri, cik vien ātri kustējās viņas mazās kājiņas, seja bija krīta bālumā. Tad Pīters ieraudzīja Sjūzenu, kas drāzās pie koka un ieķērās zarā; viņai pa pēdām dzinās liels, pelēks zvērs. Sākumā Pīters to noturēja par lāci, tad redzēja, ka tas drīzāk līdzinās vilku sunim, lai gan bija pārāk liels. Zēns apjēdza, ka tas ir īsts vilks. Izslējies uz pakaļkājām, briesmonis rūkdams ar priekšķepām bija ieķēries koka stumbrā un atņirdzis zobus. Spalva uz muguras tam bija saslējusies stāvus. Sjūzena nebija tikusi augstāk par otru zaru. Viena kāja viņai karājās tikai pāris sprīžu attālumā no atņirgtajiem zobiem. Pīters brīnījās, kādēļ māsa nerāpjas augstāk vai vismaz stiprāk neieķeras koka zaros, bet tad viņš pēkšņi saprata, ka māsa tūlīt zaudēs samaņu un nokritīs zemē.
Pīters nemaz nebija tik drošsirdīgs. Viņam patiesi likās, ka no bailēm kļūs nelabi. Bet tam nebija nozīmes — viņš zināja, kas jādara. Ar paceltu zobenu rokā zēns tūdaļ metās pie briesmoņa. Vilks izvairījās no zobena cirtiena, kā zibens apsviezdamies riņķī, acis tam zvēroja, no plaši atplestās rīkles izlauzās naidīgs kauciens. Tas, ka zvērs niknumā iekaucās, Pīteru izglāba, jo citādi vilks būtu uzreiz kritis viņam virsū. Viss pārējais jau norisinājās tik ātri, ka Pīteram nebija laika pārdomām — viņš ietrieca zobenu nezvēram starp priekškājām — pašā sirdī. Pāris sekunžu aizritēja kā šausmīgos murgos. Vilks cīnījās ar nāvi, atņirgtie zobi atsitās pret zēna pieri, un viņam likās,
ka visapkārt ir tikai asinis un vilka spalvas. Pēc brīža briesmonis jau gulēja beigts un Pīters izvilka zobenu no vilka ķermeņa, atlieca muguru un noslaucīja no sejas sviedrus. Viņš bija bezgala noguris.
Pēc neliela laika sprīža Sjūzena norāpās no koka. Meitene no pārdzīvotā tik tikko turējās kājās — un nav ko slēpt — abi neiztika bez asarām un skūpstiem. Nārnijā nevienam tas nav liegts.
— Ātrāk! Ātrāk! — nodārdēja Aslana balss. — Kentauri! Ērgļi! Lūk, vēl viens vilks — tur, jums aizmugurē. Viņš tikko aizdrāzās atpakaļ. Sekojiet tam! Viņš skries pie savas pavēlnieces. Tagad ir jūsu kārta — atrodiet Raganu un atbrīvojiet ceturto Ādama dēlu!
Vienā rāvienā, pakaviem dunot un spārniem švīkstot, visātrākie no dīvainajiem radījumiem pazuda aizvien vairāk biezējošajā tumsā.
Pīters, vēl nespēdams atvilkt elpu, pagriezās un ieraudzīja Aslanu stāvam turpat līdzās.
—Tu esi aizmirsis notīrīt zobenu, — atgādināja Aslans.
Tā bija taisnība. Redzot, ka mirdzošais asmens ir notraipīts ar vilka spalvām un asinīm, Pīters nosarka. Viņš pieliecās un zālē notīrīja to sausu un tad nospodrināja pret apģērba malu.
— Pasniedz to man un nostājies uz ceļiem, Ādama dēls, — sacīja Aslans.
Pīters paklausīja, un Aslans pieskārās viņam ar zobena plakano pusi, sacīdams:
— Piecelieties, ser Pīter, Vilku Nelaime! Lai kas ar jums atgadītos, nekad neaizmirstiet notīrīt zobenu!
Trīspadsmitā nodaļa seno laiku Noslēpumainā Maģija