Bet nu atgriezīsimies pie Edmunda. Viņi gāja un gāja. Agrāk zēns nekad nebūtu ticējis, ka iespējams tik ilgi iet. Beidzot Ragana apstājās egļu un īvju ēnā kādā tumšā ielejā. Edmunds uzreiz nokrita uz mutes zemē un palika nekustīgi guļam. Viņam bija gluži vienalga, kas ar viņu notiek, lai tikai ļauj mierīgi pagulēt. Zēns bija tik pārguris, ka nejuta ne badu, ne slāpes. Ragana un punduris turpat tuvumā klusi sarunājās.
— Nē, — sacīja punduris, — tagad tam nav nozīmes, Karalien. Viņi jau noteikti sasnieguši Akmens Galdu.
— Cerēsim, ka vilks mūs atradīs un pavēstīs jaunumus, — teica Ragana.
— Ja mūs arī atradīs, tie nebūs priecīgi jaunumi, — punduris noteica.
— Kēras Paravelas pilī ir četri troņi, — Ragana sacīja. — Un, ja tiks aizņemti tikai trīs, — pareģojums nepiepildīsies.
— Kāda tam nozīme? Šeit taču ir Viņš, — punduris iebilda, savas pavēlnieces klātbūtnē pat tagad neuzdrošinādamies nosaukt Aslanu vārdā.
— Varbūt Viņš te ilgi neuzturēsies. Tad uzbruksim visiem trim Kēras Paravelas iemītniekiem.
— Un tomēr būtu labāk, ja mēs zēnu paturētu kā ķīlnieku, — to teikdams, punduris Edmundam iespēra.
— Nu jā! Un sagaidītu, kamēr viņu atbrīvos, — izsmējīgi atteica Ragana.
—Nu tad izdarīsim to, kas mums jādara, tepat, — sacīja punduris.
— Es gribētu to veikt uz Akmens Galda, — iebilda Ragana. — Tā kopš seniem laikiem ir īstā vieta.
— Būs ilgi jāgaida, līdz Aslans atkal izmantos Galdu īsteniem nolūkiem, — punduris sacīja.
— Tev taisnība, — Ragana piekrita. — Es sākšu.
Tajā pašā brīdī, zobus atņirdzis, pie viņiem pieskrēja vilks.—Es viņus redzēju. Pie Akmens Galda kopā ar Viņu. Tie nogalināja Mogrimu, manu kapteini. Es noslēpos krūmos un visu redzēju. Viens no Ādama dēliem viņu nogalināja. Glābieties! Glābieties!
— Kādēļ? — sacīja Ragana. — Nav nekādas vajadzības. Nekavējoties dodies ceļā un savāc visus mūsējos! Lai viņi ierodas šeit, cik ātri vien iespējams! Izsauc milžus, vilkačus un to koku garus, kuri ir mūsu pusē! Izsauc vampīrus, cilvēkēdājus un minotaurus! Izsauc neģēļus, ļaunās burves, spokus un ļaudis no Suņu Sēnijas! Mēs cīnīsimies. Man taču ir burvju zizlis! Vai tad es nevaru visus pārvērst akmeņos, kad viņi uzbruks? Pazūdi, ātri! Man pa to laiku jāpabeidz kāds sīkums.
Milzīgais zvērs pamāja ar galvu, pagriezās un aizauļoja.
— Tā… — viņa noteica. — Galda mums nav… ļauj padomāt… Viņu vajadzētu atbalstīt pret koku.
Ar nežēlīgiem spērieniem un sitieniem Edmundam lika piecelties. Punduris piespieda viņu pie koka un cieši piesēja. Edmunds redzēja, ka Ragana noņem mantiju.
Kailās rokas bija žilbinoši sniegbaltas, vairāk gan viņš neko nesaskatīja — visapkārt tumšajā ielejā bija tumši koku silueti.
— Sagatavo upuri, — Ragana sacīja.
Punduris atpogāja un atlocīja Edmunda krekla apkaklīti, tad sagrāba viņu aiz matiem un atlieca galvu atpakaļ, līdz zods izslējās uz augšu. Edmunds sadzirdēja neparastas skaņas: vžik-vžik-vžik… Kas tas varētu būt? Un pēkšņi viņš saprata — tika asināts nazis.
Tajā pašā brīdī zēns izdzirdēja skaļus saucienus, pakavu dipoņu, spārnu vēdas un Raganas kliedzienu. īsts juceklis. Edmunds sajuta, ka tiek atsiets vaļā un stipras rokas viņu paceļ gaisā. Bija saklausāmas patīkamas, dobjas balsis:
— Ļaujiet viņam pagulēt… iedodiet vīnu… lai iedzer mazliet… lēnām… tūliņ kļūs labāk.
Tad visi sāka sarunāties savā starpā.
— Kas noķēra Raganu?
— Es domāju, ka tu.
— Kad nazis izlidoja viņai no rokām, es vairs neredzēju… džinos pakaļ pundurim… tu domā, ka viņa ir aizbēgusi?
— Visu uzreiz nevar ievērot… kas tas ir? Nekas, tikai vecs celms!
Šajā brīdī Edmunds zaudēja samaņu.
Drīz kentauri, vienradži, brieži un pumi (visi, kurus Aslans bija sūtījis glābt Edmundu) traucās atpakaļ uz Akmens Galdu, nesdami zēnu līdzi. Viņi būtu ļoti pārsteigti, ja zinātu, kas notika ielejā pēc viņu aiziešanas.
Iestājās dziļš klusums, un parādījās gaišs mēness. Ja arī jūs tur atrastos, tad spilgtajā mēness gaismā noteikti ievērotu vecu celmu un milzīgu laukakmeni. Lai gan, ieskatoties ciešāk, jums rādītos kas dīvains — jūs nodomātu, ka celms līdzinās mazam, resnam, sakumpušam vīriņam. Bet, ja jūs vērotu ilgi un pacietīgi, tad redzētu, ka celms pieiet pie akmens un akmens pieceļas un sāk runāt ar celmu, jo īstenībā celms un laukakmens bija punduris un Ragana. Viņa spēja katru, ko vien gribēja, un arī sevi pārvērst par jebko. Kad Raganai izsita nazi no rokām, viņa neapjuka, bet pārvērta sevi un punduri. Arī burvju zizlis bija palicis pie viņas — tātad drošībā.
Kad nākamajā rītā bērni pamodās — viņi bija teltī gulējuši uz veselas spilvenu grēdas —, misis Bebrene vispirms pastāstīja, ka viņu brālis izglābts no Raganas nagiem, jau iepriekšējā vakarā atvests uz nometni un pašlaik sarunājas ar Aslanu. Tūlīt pēc brokastīm viņi izgāja ārā un redzēja, ka Aslans un Edmunds nomaļus no pārējiem pastaigājas viens otram blakus pa rasaino zāli. Nav vajadzības stāstīt — un to neviens arī nedzirdēja —, ko Aslans sacīja, tomēr tā bija saruna, kuru Edmunds nekad neaizmirsa. Bērniem tuvojoties, Aslans pagriezās, lai tos sagaidītu.
— Lūk, jūsu brālis, — viņš sacīja, — un nav nekādas nepieciešamības runāt par to, kas bijis.
Edmunds visiem pēc kārtas paspieda roku un katram lūdza: — Piedod man!
— Viss kārtībā, — viņi atbildēja.
Pēc tam ikviens gribēja pateikt kaut ko vienkāršu, ikdienišķu, lai apliecinātu, ka atkal ir draugi un atkal viss ir pa vecam, taču neviens nevarēja neko izdomāt. Bērni jau sāka justies neveikli, bet tad kāds no leopardiem tuvojās Aslanam un teica:
— Ser, ienaidnieka sūtnis lūdz jūs pieņemt viņu audiencē.
— Lai nāk tuvāk! — Aslans atbildēja.
Leopards aizgāja un drīz atgriezās ar Raganas punduri.
— Ko vēlies man paziņot, Zemes Dzīļu dēls? — jautāja Aslans.
— Nārnijas Karaliene, Vientuļo Salu Imperatore lūdz garantiju, ka viņas dzīvība netiks apdraudēta, ja viņa šeit ieradīsies, — punduris sacīja, — lai runām ar jums par to, kas jūs interesē tikpat daudz kā viņu.
— Nārnijas Karaliene? Patiesi? — iesaucās misters Bebrs. — Kāda nekaunība!…
— Mieru, Bebr! — teica Aslans. — Drīz visi tituli tiks atdoti likumīgajiem valdniekiem. Pagaidām par to nestrīdēsimies. Saki savai pavēlniecei, Zemes Dzīļu dēls, ka es garantēju viņas drošību ar noteikumu, ka viņa atstās savu burvju zizli aiz tā lielā ozola.
Punduris piekrita, un divi leopardi sekoja viņam, lai redzēm, vai noteikums tiek izpildīts.
— Bet j a nu viņa pārvērš leopardus akmeņos? — Lūsij a čukstēja Pīteram.
Domāju, ka arī leopardiem tas ienāca prātā. Katrā ziņā spalva uz muguras un aste tiem sacēlās stāvus gluži kā kaķiem, ieraugot svešu suni.
— Viss būs kārtībā, — Pīters čukstus atbildēja. —Viņš tos nesūtītu, ja nebūtu pārliecināts par drošību.
Pēc pāris minūtēm Ragana parādījās kalna galā, šķērsoja klajumu un nostājās pretī Aslanam. Ieraugot viņas seju, Pīteram, Lūsijai un Sjūzenai pār kauliem pārskrēja šermuļi — viņi taču redzēja Raganu pirmo reizi. Zvēru vidū bija dzirdama klusa rūkšana. Lai gan spīdēja spoža saule, visiem pēkšņi kļuva auksti. Mierīgi jutās acīmredzot tikai divi — Aslans un pati Ragana. Savādi bija vērot abas sejas — zeltaino un nāves bālo — tik tuvu blakām. Aslanam tieši acīs Ragana gan nespēja ieskatīties — misis Bebrene tam pievērsa īpašu uzmanību.