Sniegam gurkstot zem kājām, viņa gāja cauri mežam uz priekšu pretī otrai gaismai. Pēc minūtēm desmit viņa sasniedza vietu, no kurienes tā plūda. Tas izrādījās laternas stabs. Viņa apstājās un lauzīja galvu — kādēļ te, meža vidū, ir laternas stabs? Ko darīt tālāk? Te pēkšņi Lūsija sadzirdēja soļu dipoņu, un pavisam drīz starp kokiem parādījās ļoti savāds radījums, kas tūlīt iznāca laternas gaismā.
Augumā viņš bija tikai mazliet garāks par Lūsiju un virs galvas turēja balti nosnigušu lietussargu. Līdz viduklim viņš līdzinājās cilvēkam, tikai ar āža kājām (ar spīdīgi melnu spalvu), bet pēdu vietā — āža nagi. Viņam bija arī aste, ko Lūsija uzreiz neievēroja, jo, lai nevilktos pa sniegu, tā bija kārtīgi pārlikta pār roku, kura turēja lietussargu. Ap kaklu — sarkana vilnas šalle, arī viņa āda bija sarkanīga. Nepazīstamajam bija patīkama, neliela, neparasta seja ar īsu ķīļbārdiņuun sprogainiem matiem, kuros varēja saskatīt divus ragus. Kā jau teicu, vienā rokā viņš turēja lietussargu, otrā — vairākus brūnā papīrā ietītus saiņus. Sniegs un sainīši radīja iespaidu par Ziemassvētku iepirkšanos. Tas bija fauns. Ieraudzījis Lūsiju, viņš tik ļoti satrūkās, ka izmeta visus sainīšus no rokām.
— Ak vai! — fauns iesaucās.
Otra nodaļa Ko Lūsija redzēja Nārnijā
— Labvakar! — sacīja Lūsija. Bet fauns bija ļoti aizņemts —viņš vāca kopā savus sainīšus un neko neatbildēja. Savācis savu mantību, viņš viegli paklanījās Lūsijai.
— Labvakar, labvakar! — beidzot atbildēja fauns. — Piedodiet — es negribu būt pārāk ziņkārīgs, bet, ja es nekļūdos… jūs esat Ievas meita?
— Mani sauc Lūsija, — viņa atbildēja, īsti nesaprazdama, ko fauns jautājis.
— Bet jūs esat… atvainojiet… jūs esat tā saucamā meitene? — fauns vaicāja.
— Protams, es esmu meitene, — Lūsija atteica.
— Vai tiešām jūs esat Cilvēks?
— Protams, Cilvēks, — joprojām mazliet apjukusi, atbildēja Lūsija.
— Bez šaubām, bez šaubām, — sacīja fauns. — Kāds es esmu muļķis! Bet es ne reizi neesmu sastapis ne Ādama dēlu, ne Ievas meitu. Esmu sajūsmā. Tas ir…
Pēkšņi viņš apklusa, it kā būtu gribējis teikt ko iepriekš neparedzētu, bet laikus atcerējies.
— Esmu sajūsmā, sajūsmā, — viņš turpināja. — Atļausiet iepazīties. Mani sauc Tamnuss.
— Ļoti priecājos ar jums iepazīties, mister Tamnus, — Lūsija teica.
— Atļausiet jautāt, ak, Lūsij, Ievas meit… kā jūs nokļuvāt Nārnijā?
— Kur? Kādā Nārnijā? — jautāja Lūsija.
— Nārnijā ir zeme, — fauns paskaidroja, — kurā mēs tagad atrodamies; tā plešas no laternas staba līdz milzīgajai Kēras Paravelas pilij pie austrumu jūras. Un jūs… jūs nākat no pirmatnīgajiem mežiem rietumos?
— Es… es ienācu caur drēbju skapi no tukšās istabas, — Lūsija sacīja.
— Ak, — skumīgā balsī iesaucās misters Tamnuss,
— ja es, vēl mazs fauns būdams, būtu pienācīgi mācījies ģeogrāfiju, tad tagad noteikti zinātu visu par šīm svešajām zemēm! Nu jau par vēlu.
— Tās nemaz nav zemes, — ar pūlēm smieklus valdīdama, iebilda Lūsija. — Tas ir tikai dažu soļu attālumā no šejienes… kaut gan es vairs neesmu pārliecināta. Tur tagad ir vasara.
— Bet šeit, Nārnijā, ir ziema, — teica misters Tamnuss,
— un tā ilgst jau veselu mūžību, un mēs abi saaukstēsimies, ja ilgi stāvēsim un runāsim sniegā. Ievas meita no tālās Ukšās Istabas zemes, kur gaišajā Rēbju Skapja pilsētā valda mūžīgā vasara, vai jūs nevēlētos iedzert kopā ar mani tasi tējas?
— Liels paldies, mister Tamnus, — Lūsija atteica,
— bet man jau laiks doties atpakaļ.
— Es dzīvoju tepat netālu, — teica fauns, — pie manis ir ļoti silti… kamīnā deg uguns… man ir grauzdētas maizītes… un sardīnes… un kūka.
— Jūs esat ļoti laipns, — Lūsija atbildēja, — bet es nedrīkstu ilgi kavēties.
—Ja jūs, Ievas meit, pieķertos pie mana elkoņa, — teica misters Tamnuss, — es turētu lietussargu virs mums abiem. Lūdzu, uz šo pusi. Ejam?
Un tā Lūsija devās ceļā cauri mežam roku rokā ar šo neparasto būtai, it kā viņi būtu pazīstami visu mūžu.
Viņi nebija tikuši ne cik tālu, kad zeme zem kājām kļuva nelīdzena, visapkārt parādījās lieli akmeņi; te ceļš veda kalnā, te — no kalna lejā. Ejot pa kādu nelielu ieleju, misters Tamnuss pēkšņi pagriezās sānis, šķita, ka viņš atdursies pret neparastu, varenu klinti, bet, kad viņi pienāca tuvāk, Lūsija saprata, ka stāv pie ieejas alā. Viņi iegāja iekšā; kamīnā dega uguns, un spilgtajā gaismā Lūsijai apžilba acis. Misters Tamnuss pieliecās, ar mazām, spožām knaiblēm izņēma no uguns degošu pagali un iededzināja lampu.
— Tas būs ātri, — viņš noteica un tūliņ uzlika tējkannu uz uguns.
Lūsija nodomāja, ka tik jaukā vietā kā šī viņai nekad nav nācies nokļūt. Tā bija maza, sausa, tīra ala ar iesarkana akmens sienām, uz grīdas paklājs, divi mazi krēsli (— Viens man, otrs — manam draugam, — skaidroja misters Tamnuss.), galds un virtuves skapis, virs kamīna kāda sirma fauna portrets. Alas stūrī atradās durvis, kas, pēc Lūsijas domām, veda uz mistera Tamnusa guļamistabu, bet blakus tām — grāmata plaukts. Kamēr fauns klāja tējas galdu, viņa lasīja grāmata nosaukumus: «Silēna dzīve un vēstules», «Nimfas un to paražas», «Cilvēki, mūki un mežsargi», «Plaši izplatīta leģendu izpēte», «Vai cilvēks ir mīts?».
— Lūdzu, Ievas meit! — fauns aicināja pie galda.
Tējas galds bija patiesi brīnišķīgs: gan brūnas, mīksti
novārītas olas — katram pa vienai —, gan grauzdētas
maizītes ar sardīnēm, gan sviests, gan medus un pat ar cukura glazūru pārlieta kūka. Kad Lūsija bija piekususi no ēšanas, fauns sāka stāstīt par brīnišķīgo dzīvi mežā: par dejām pusnaktīs, kad no avotiem iznāk nimfas un no kokiem nokāpj driādas, lai dejotu ar fauniem; par dzīšanos pakaļ sniegbaltajam briedim, kas izpilda katru vēlēšanos, ja izdodas to noķert; par dzīrēm un dārgumu meklēšanu kopā ar sarkanajiem rūķīšiem šahtās un dziļajās pazemes alās; par vasaru, kad zaļo mežs un uz sava resnā ēzeļa ciemos jāj vecais Silēns, bet dažreiz ierodas pats Bakhs, tad upēs ūdens vietā plūst vīns un viss mežs līksmo nedēļām ilgi.
— Bet tagad ir nepārtraukta ziema, — viņš skumji piebilda. Tad fauns no futrāļa, kas stāvēja uz virtuves
skapīša, izņēma savādi mazu flautu — tā izskatījās kā no salmiem darināta — un sāka spēlēt. Melodija Lūsijai izraisīja vēlēšanos gan raudāt, gan smieties, gan dejot, gan iemigt — visu reizē.
Droši vien pagāja ne viena vien stunda, līdz meitene atguvās un sacīja:
— Ak, mister Tamnus… man ļoti negribas jūs pārtraukt… un man tik ļoti patīk melodija… bet nu man tiešām jādodas uz mājām. Es taču ienācu uz pāris minūtēm.
— Tagad jau par vēlu, — atbildēja fauns, nolikdams flautu un skumji pamādams.
— Par vēlu? — pielēkdama kājās, pārjautāja Lūsija; viņai kļuva baisi. — Ko jūs ar to gribat teikt? Man tūdaļ jādodas uz mājām. Tur droši vien visi par mani jau noraizējušies.
Bet pēc brīža viņa iesaucās:
— Mister Tamnus, kas notika?!
Fauna brūnajās acīs bija sariesušās asaras, kas pēc mirkļa jau tecēja pār vaigiem un pilēja no degungala, visbeidzot viņš aizsedza seju ar rokām un sāka skaļā balsī gauži raudāt.