— Starp jums ir nodevējs, Aslan, — Ragana sacīja.
Visi, protams, saprata, ka viņa runā par Edmundu.
Taču pēc visa tā, kas ar zēnu bija noticis, kā arī pēc rīta sarunas ar Aslanu Edmunds par sevi nedomāja un joprojām neatrāva skatienu no Aslana. Šķita, ka viņš nepievērsa uzmanību Raganas teiktajam.
— Nu, un tad? — Aslans atbildēja. — Viņa nodevība nebija vērsta pret jums.
— Vai jūs esat aizmirsis Noslēpumaino Maģiju? — Ragana jautāja.
— Pieņemsim, ka esmu aizmirsis, — skumji atbildēja Aslans. — Pastāstiet mums par šo Noslēpumaino Maģiju.
— Pastāstīt jums? — atkārtoja Ragana, viņas balss kļuva arvien griezīgāka. — Pastāstīt to, kas rakstīts uz šī paša Akmens Galda, pie kura mēs stāvam? Pastāstīt, kas ar zobenu iecirsts Noslēpumu Kalna upurakmeņos? Pastāstīt, kas iegravēts Aizjūras Imperatora zizlī? Jūs zināt — kopš seniem laikiem Nārnija pakļauta Imperatora Maģijai un saskaņā ar to katrs nodevējs pieder man — tas ir mans
likumīgais laupījums. Par katru nodevību man ir tiesības nogalināt.
— A-ā, — novilka misters Bebrs. — Tad tāpēc jūs iedomājaties, ka esat karaliene, —jūs bijāt Imperatora bende. Skaidrs.
— Mieru, Bebr! — klusu ierūkdamies, sacīja Aslans.
— Tādēļ, — turpināja Ragana, — tas cilvēka radījums ir mans. Viņa dzīvība pieder man, viņa asinis ir mans īpašums.
— Tad nāc un ņem viņu, — zemā krūšu balsī sacīja vērsis ar cilvēka galvu.
—Muļķis, — Ragana atteica, un nežēlīgs smīns izkropļoja viņas lūpas, — vai tu patiesi domā, ka tavs pavēlnieks spēj ar varu atņemt man likumīgās tiesības? Viņš pietiekami iabi zina, ko nozīmē Noslēpumainā Maģija. Viņš zina — ja es nesaņemšu asinis, kā Likumā sacīts, visu Nārniju aprīs uguns un ūdens.
— Tā patiesi ir patiesība, — piekrita Aslans, — es nenoliedzu.
— Ai, Aslan, — Sjūzena čukstēja Lauvam ausī, — vai mēs nevaram… es gribu sacīt, jūs viņu neatdosiet, ja? Vai mēs nevaram kaut ko darīt pret Noslēpumaino Maģiju? Varbūt jūs varat uz to iedarboties?
— Iedarboties uz Imperatora Maģiju? — pārjautāja Aslans un, saraucis pieri, pagriezās pret meiteni. Neviens vairs neuzdrīkstējās viņam ko jautāt.
Edmunds visu laiku stāvēja blakus Aslanam, vērodams Lauvu. Viņam trūka elpas. Zēns domāja, vai viņam kas jāsaka, bet drīz saprata, ka no viņa gaida tikai vienu: darīt to, ko liks.
— Atkāpieties atpakaļ, — pavēlēja Aslans, — gribu runāt ar Raganu divatā!
Visi paklausīja. Cik tas bija briesmīgi — gaidīt un lauzīt galvu, par ko gan pusbalsī Lauva un Ragana tik dedzīgi sarunājas!
— Ak, Edmund! — sacīja Lūsija un sāka raudāt.
Pīters stāvēja ar muguru pret pārējiem, skatīdamies
tālajā jūrā. Bebri, galvas noliekuši, turēja viens otra ķepu. Kentauri nemierīgi mīņājās. Galu galā visi norima. Kļuva dzirdamas pat visklusākās skaņas — kamenes dūkšana, putnu balsis tālu mežā un lapu čabēšana vējā. Bet Aslana un Raganas saruna joprojām turpinājās.
Beidzot visi izdzirda Aslana balsi. — Jūs varat nākt atpakaļ, —viņš teica. — Es visu nokārtoju. Viņa atsakās no tiesībām uz jūsu brāļa asinīm.
Pāri klajumam pāršalca atvieglojuma nopūta, it kā visi būtu aizturējuši elpu un tikai tagad atsāktu elpot. Tad visi reizē sāka runāt. Raganas seja staroja ļaunā priekā, viņa pagriezās, lai dotos prom, bet pēkšņi apstājās un vaicāja:
— Bet kā lai es zinu, ka solījums tiks pildīts?
— Haa-a-rr! — ierēcās Aslans, pieceldamies pakaļkājās. Viņa rīkle kļuva platāka un platāka, rēciens — skaļāks un skaļāks, un Ragana, izbrīnā pavērusi muti, sacēla svārkus un metās prom, ko kājas nesa.
Četrpadsmita nodaļa raganas triumfs
Tikko Ragana bija aizskrējusi, Aslans sacīja:
— Mums tūliņ jāiet no šejienes projām, šī vieta tiks izmantota citiem nolūkiem. Šovakar uzcelsim nometni pie Berūnas brasla.
Ikviens, protams, vai mira aiz ziņkārības uzzināt, kā viņš vienojies ar Raganu, bet Lauva joprojām izskatījās bargs, visiem ausīs vēl skanēja viņa draudīgais rēciens, un tāpēc neviens neuzdrošinājās neko jautāt.
Pēc maltītes, ko visi ieturēja kalna galā zem klajas debess, jo saulē rasa jau bija nožuvusi, viņi nojauca teltis un savāca mantas. Jau priekšpusdienā viņi nesteidzīgi devās ziemeļaustrumu virzienā, jo līdz Berūnas braslam tālu nebija jāiet.
Ceļojuma sākumā Aslans paskaidroja Pīteram kaujas plānu.
— Tiklīdz Ragana pabeigs savus darbus pie Akmens Galda, — viņš sacīja, — viņa ar savu komandu droši vien atkāpsies uz pili un gatavosies aplenkumam. Iespējams, ka tev izdosies viņu aizturēt ceļā, varbūt arī ne.
Tad Aslans izstāstīja divus kaujas plānus: vienu — ja nāksies cīnīties ar Raganu un viņas piekritējiem mežā; otru —ja būs jāuzbrūk pilij. Viņš deva Pīteram neskaitāmus padomus, kā vadīt kara operācijas, piemēram: «Tev jāizvieto kentauri tur un tur,» — vai: «Tev jāsūta izlūki, lai pārliecinātos, vai viņa nedara to un to.»
Beidzot Pīters jautāja:
— Bet jūs būsiet ar mums, Aslan?
—To es nevaru apsolīt, — atbildēja Lauva un turpināja viņu pamācīt.
Ceļojuma beigu daļu Aslans pavadīja kopā ar Sjūzenu un Lūsiju. Viņš gandrīz neko nerunāja un izskatījās ļoti bēdīgs.
Vēl bija tikai pēcpusdiena, kad viņi nonāca vietā, kur ieleja kļuva plata un upe — sekla. Tas bija Berūnas brasls, un Aslans lika apstāties šajā upes krastā. Pīters iebilda:
— Vai mums nevajadzētu celt nometni pretējā upes krastā? Ja nu Ragana pēkšņi uzbrūk naktī?
Aslans, šķiet, aizdomājies par ko citu, satrūkās, sapurināja krēpes un jautāja:
— Ko tu teici?
Pīters atkārtoja savas aizdomas.
— Nē, — Aslans tikko dzirdami atbildēja. — Nē. Šonakt viņi neuzbruks.
Tad dziļi nopūtās un piebilda:
— Tas labi, ka tu par to iedomājies. Kā īsts karavīrs. Tikai šoreiz tam nav nozīmes.
Visi sāka celt nometni. Aslana noskaņojums tajā vakarā ietekmēja visus pārējos. Pīters, iedomājoties vien, ka nāksies cīnīties vienam pašam, bija satriekts; zēns nebija gaidījis, ka Aslans varētu viņus pamest. Vakariņas tika ieturētas, nepārmijot ne vārda. Visi juta, cik ļoti šis vakars atšķīrās no iepriekšējā un pat no šī rīta. It kā labie laiki, vēl īsti neiesākušies, būtu jau pagājuši.
Skumjā sajūta tik ļoti ietekmēja Sjūzenu, ka, nolikusies gulēt, viņa nekādi nevarēja aizmigt. Meitene grozījās no viena sāna uz otru, skaitīja līdz simtam, līdz izdzirda, ka Lūsija tumsā viņai blakus smagi nopūšas.
— Vai arī tu nevari aizmigt? — vaicāja Sjūzena.
— Nē, — atbildēja Lūsija. — Es domāju, ka tu guli. Paklau, Sjūzen!
— Nu?
— Man ir briesmīga priekšnojauta, ka mūs gaida liela nelaime.
— Vai patiesi? Atklāti sakot, arī man ir tāda nojauta.
— Tas saistīts ar Aslanu, — Lūsija sacīja. — Vai nu ar viņu notiks kaut kas briesmīgs, vai arī viņš pats kaut ko briesmīgu izdarīs.
— Visu dienu viņš bija dīvains, — ieminējās Sjūzena. — Lūsij, vai viņš teica, ka nebūs ar mums kaujas laikā? Vai tev neliekas, ka Aslans grib klusītēm aizbēgt no mums?
— Kur viņš tagad ir? — jautāja Lūsija. — Vai teltī?